- Drīzāk jau "bars"... kas nav principiāli, - nomurmināja Zlatkovs, savukārt ar nelielu pārsteigumu skatoties uz Pāvelu.
- Viņi aprēķināja iejaukšanās variantu mūsu virtuālajā pasaulē, un, veiksmīgi īstenojot projektu, viņu atzars no virtuālā kļūs simtprocentīgi reāls. Mūsu pasaule vienkārši izzudīs kā Visuma sapnis, izžūs kā no koka nocirsts zars. Ja mēs to neapturēsim. Bet "sanitāri" vienkārši nogalina visus, kas potenciāli varētu iejaukties. Tādēļ mums ir jāizmanto tādas īpašas aizsardzības metodes kā šī. - Komisārs pavilka ar rokām ap boksa sienām.
- Vai esat pārliecināts, ka "sanitāri"...
- Parasti cilvēki, tikai atbilstoši ieprogrammēti. Nu, vai arī... ne visai parasti. Būtībā tie ir kosmosa robežu dienesta un drošības dienestu profesionāļi. Tātad jums būs jācīnās ar viņiem nežēlīgi.
- Es to jau sapratu. Kāda ir mana loma šajā pasākumā?
- Līdz šim jūs bijāt rezerves spēlētājs, "Specvienības" varianta rezerves izpildītājs. Tagad - galvenais.
Pāvels klusēdams paskatījās uz Romašinu, un komisārs vilcinādamies piebilda:
- Pirms sapratām, kas un kāpēc strādā pret mums, divi simti četrdesmit cilvēki atdeva dzīvības. Tostarp divas inspektoru grupas īpaši svarīgiem uzdevumiem. Viena no grupām - vēl pagājušajā naktī, gandrīz tajā pašā laikā, kad jūs gājāt pie Stumbra. Grupai vajadzēja ielauzties Stumbrā.
- Es nezināju ... - Pāvels nomurmināja. - Mans uzdevums?
- Iekļūt Stumbrā, izveidojiet tur īpašu spēku nodaļu - specvienību, un mēģināt izslēgt hronourbi. Protams, visi "ķirurgu" kalpi un, iespējams, paši "ķirurgi" mēģinās traucēt. Bet jums ir arī sabiedrotie, kā mēs uzzinājām. Mēs viņus saucam par Tiem, Kas Vēro... jauno un daudzsološo drošības dienesta inspektoru Pāvelu Ždanovu.
Pāvels kļuva sārts, uzskatot komisāra runu par izsmieklu, bet Romašins runāja nopietni, varbūt ar mazliet skumju ironiju.
- Vai tie nejauši nav melnie jātnieki?
- Nē, hronbruņinieki ir zemāka līmeņa izpildītāji, kaut arī ļoti spēcīgi.
Uz darbagalda pēkšņi iedegās sīka oranža zīlīte, un atskanēja inka klusā balss:
- Fiksēju uzmanības plūsmu. Tiešo atklāšanas draudu laiks ir minūte trīsesmit piecas sekundes.
- Es eju, - Zlatkovs uzreiz piecēlās un pirmais izlīda no boksa.
- Mēs vēl atgriezīsimies pie jūsu labdaru apspriešanas. - Arī Romašins piecēlās. - Strādājiet tāpat kā iepriekš, saskaņā ar vecajiem plāniem mēs jūs piesegsim. Atklātas cīņas laiks ar "sanitāriem" vēl nav pienācis, lai viņi informē saimniekus par lēni notiekošo izmeklēšanu. Es uzaicināšu jūs uz turpmāku instruktāžu.
- Tikai sekundi ... atvainojiet. Mani draugi Jevgeņijs un viņa ... sieva Lūcija ...
- Viņi nav "sanitāri", nomierinieties. Kāds no novērotājiem noklausījās par jūsu vēlmi satikties, apsteidza jūs un, izmantojot sugestoru, iedvesmoja abus interesēties par Stumbru. Viņi neko nezina un nenojauš.
- Paldies.
- Nav par ko. - Romašins draudzīgi saspieda Pāvela plecu un aizgāja.
Ždanovs lēnām izkāpa no boksa pēc tam ienira kā ūdenī, skaņu, gaismas, elektrisko un magnētisko lauku vētrā, psiholoģiskā spiedienā uz smadzenēm no visiem, kas vēroja inspektoru. Viņš arī iepriekš bija fiksējis sev pievērstu uzmanību, taču savas sajūtas attiecināja uz vispārējo trauksmes fonu, kas pavadīja katastrofu. Tagad viņš droši zināja, ka viņu ļoti profesionāli, uzmanīgi, izmantojot īpašu aprīkojumu, vēro gan draugi, gan ienaidnieki.
7. nodaļa
Pāvels ieradās nodaļā "R" pusastoņos no rīta un vispirms izlasīja ienākošo informāciju. Pēc viņa lūguma apsardzes komanda simulēja vidi laboratorijas galvenajā vadības telpā eksperimenta laikā. Viss bija kā parasti: hrono impulsa jauda, Stumbra barošanas iekārtas darbība, sarunas interkomā ar abonentiem. Tas ir, nekas neparedzēja katastrofu, un neviens no eksperimentētājiem neko neparastu nepamanīja. Jebkurā gadījumā pusstundu pirms katastrofas.
Ātri izlasījis pārējo, Pāvels devās uz individuālo aizsardzības līdzekļu izstrādes nodaļu jeb "bruņumeistaru nodaļu", kā to sauca tehniskajā sektorā.
Viņu sagaidīja nodaļas vadītājs Tīšo Aljušs, ar bronzas seju, ērgļa degunu un caururbjošām acīm - nevarēja saprast - indietis vai peruānis. Viņš bija tērpies viscaur sarkanā un brūnā, bet, dīvainā kārtā, harmonijā ar sejas krāsu un figūru.
- Nāciet iekšā. - Aljušs izdarīja aicinošu žestu. Viņam bija rīkles balss, un viņš izteica vārdus ļoti skaidri un pareizi, gluži kā intervīzijas diktors. - Šis ir mans kabinets. - Aljušs norādīja uz baltajām durvīm ar pirmo numuru. - Turpmākās laboratorijas: mikrotehnoloģija, iekšējais atbalsts, gāzes un ūdens apmaiņa, atkritumu utilizācija, montāža, vieglā aizsardzība, īpašs aizsargaprīkojums. Mums uz šejieni.
Viņi iegāja laboratorijā. Nelielā taisnstūra formas zāle bija sadalīta nodalījumos, kurus savienoja konveijera lente, no tālākās sienas izauga izliekti vairogi ar lūkām un logiem - testa kamerām. Zāle bija svaigi un klusi, ar patīkamām augu smaržām.
Aljušs aizveda Pāvelu pašā zāles galā, līdz pēdējam nodalījumam. Istabā, kas no trim pusēm norobežota ar pienainu plastmasu, atradās kaut kādi sarežģīti agregāti, ap kuriem darbojās divas meitenes un jaunietis. Ceturtais darbinieks sēdēja pie ekrāna un vēroja pults lodziņos mirgojošos zaļos un sarkanos ciparus.
- Beidzam trešo ciklu, - viņš teica smalkā balsī. - Rādītāji ir normas robežās. Sākt pēdējo?
- Pēc pārbaudes. - Aljušs pagriezās pret Pavelu, pamāja uz ekrānu. - Pārbauda jūsu skafandru.
Nodaļas vadītājs no kādas mašīnas skavām noņēma melnu saini ar spīdīgām svītrām un atlocīja to cilvēkam līdzīgā figūrā.
- Iekšējais apvalks. Tas darbosies kā filtrs un absorbēs vielmaiņas atkritumus. To kontrolē biostrāvas, taču ir arī skaņas dublēšanās iekārta.
Pāvels ar šaubām pieskārās mīkstajai elastīgajai plēvei.
- Bet es tajā ielīdīšu?
- Neuztraucieties, tas ir paredzēts lielgabarīta pildīšanai. Diemžēl gatavs ir tikai pirmais skafandrs, un tas atrodas kamerā.
- Vai dabā uz skafandru ir iespējams paskatīties?
- Nekas nevar būt vieglāk. Seņa, ieslēdziet pārraidi no kameras.
Mazā auguma Semjons ieslēdza videosakarus ar kameru, pazuda viena no nodalījuma sienām, un tās vietā parādījās īss apaļš tunelis, piepildīts ar slāņaini ziliem dūmiem. Dūmos klaiņoja dīvaina pelēka figūra ar konusu galvas vietā. Viņai mugurā bija apaļa kupris - aizsargājošā lauka ģenerators, pie jostas - instrumentu rinda un gaismas indikatori. Semjons pabūrās ap pulti, un kamerā dūmi pazuda.
- Ko, vai beidzam? - atskanēja izmēģinātāja balss no vadības paneļa.
- Vēl ne, Lori, - Semjons atbildēja. - Atnāca drošības dienesta inspektors, vēlas redzēt, kā tu izskaties skafandrā.
- Nu, kā es viņam?
- Normāli kā kuprains varāns.
Pāvels pašķielēja uz Aljušu, kas bija samulsis par padoto humoru, kādu laiku aplūkoja skafandru ar daudzajiem lodziņiem, štuceriem, rievotām svītrām un izceltiem rombiem, kas cilvēku pārvērta par zinātnei nezināmu radījumu.
- Izskatās diezgan neparasti, kā mezozoja rāpuļa bruņas. Kosmosa izpētei un izlūkošanai man ir nācies valkāt visādu veidu skafandrus, tomēr nekad neko tādu nebiju redzējis.
Pēc pusstundas viņš atstāja nodaļu un drīz vien jau atradās netālu no Brjanskas, Aizsardzības centra zālē, kuras psiholoģiskā gaisotne viņam lika īpaši akūti izjust milzīgās neparedzamās briesmas, kas karājas pār pasauli. Pazīstamo Centra apkalpes inženieri - viņš arī drošibas dienesta darbinieks, grifs - Fjodoru Polujanovu, kurš pēc oficiālās versijas iesūtīja Stumbrā konkistadorus, Pāvels sastapa tur, kur tam vajadzēja atrasties, kiberdrošības sektorā.