- Jebkurā gadījumā ir jāpārvieto. - Ruzajevs kādu minūti pētīja mežu, svaigo divus metrus plato vagu, ko bija izracis nezin kas un nezin kāpēc pavisam īsā laikā. - Un ja nu zirnekļi piepeši sadomā izrakt vēl kādu citu kanālu? Ja tas šķērsos nometni...
- Tieši tā, - Kostrovs pamāja ar galvu, - kaulus nesavāksim!
Gasparjans saviebās un atmeta ar roku.
- Es taču teicu: pārvāksimies. Ejam.
- Bet brokastis? - jautāja Kostrovs. - Varbūt pēc brokastīm būtu labāk?
- Uzspēsim, pagaidām uzkodīsim konservus. Neatpaliec.
Viņi devās viens aiz otra, pēdu pēdā: priekšā Gasparjans, tad Ruzaevs un Kostrovs. Nepaspēja nosoļot piecdesmit soļus, kad mežā atskanēja brīkšķēšana un kanāla krastā izskrēja apdullis vecāka gadagājuma tēvocis, kurš bija tērpies ielāpainās biksēs, škiet, vēl no Pirmā pasaules kara laikiem, noplukušā studentu jakā ar uzrakstu "Altajs-88" un sieviešu salmu cepurē ar izbalējušu rozi uz malas. Rokās viņš turēja platu vītolu grozu - spriežot pēc rikšiem, tukšu. Pamanījis Centra ekspertus, viņš strauji nobremzēja.
- Labrīt, - Gasparjans viņu pieklājīgi sveicināja.
- Vesela būšana! - ar raupjiem matiem gandrīz līdz uzacīm apaugušais tēvocis aizsmakuši atbildēja. - Ko ta jūs te?..
- Mēs esam zinātnieki, nebaidieties, mēs pētām zirnekļus, bet jūs?
- Mežainis, - Ruzajevs iečukstēja Kostrova ausī.
- Sēņotājs, - tas minēja. - Es taču domāju, ka neviens šeit nenāk sēņot. Jūs droši vien uzskrējāt zirnekļiem?
- Tjfu! - nospļāvās tēvocis, izvilka milzīgu rūtainu kabatlakatu un noslaucīja pieri un kaklu. - Es šajās vietās, sēnes lasu jau sesto gadu desmitu! Kas te par draņķībām tagad notiek?
- Jūs tak redzējāt, zirnekļi, - Ruzajevs paraustīja plecus. - tur vairs nelieniet, bīstama vieta. Kur jūs dzīvojat?
- Žukovkā, man tur ir mājiņa...
- Atgriezies pasakiet kaimiņiem, lai viņi pagaidām uz šejieni nenāk. Tagad te būs aizliegta teritorija.
- Un kur ta lai iet sēnēs?
- Mežs ir liels, atradīsiet citu vietu. Bet šeit... jūs pats redzat.
- Redzu. - tēvocis nedaudz nomierinājās, skaļi izšņauca degunu un tad pamanīja grāvi. - Un no kurienes ta šitas te?
- No turienes, - Ruzajevs pamāja purva virzienā.
Tēvocis paskatījās norādītajā virzienā, tad izdvesa aizsmakušu rīkles skaņu un atkal ielīda mežā, laužoties caur biezokni kā mežacūka.
Kostrovs iesmējās.
- Sēņotājs aiz bailēm visas sēnes pazaudējis!
- Bailes - tas vēl nekas, ja tik nebūtu tādu pārsteigumu kā infraskaņa, - Gasparjans sacīja. - Šīs vietas, redzams, sēnēm bagātas, gaidīsim vairāk viesu, īpaši nedēļas nogalēs. Vajadzētu kaut kā norobežot zonu, nedod Dievs, ka kas nenotiek!
- Kā norobežot? Nesāksi tak rakstīt paziņojumus uz kokiem ...
- Es nezinu, ar ko un kā. Domājiet.
Ruzajevs pakasīja pakausi.
- Vieni galā netiksim. Nepieciešams ietvert apmēram trīs kilometru lielu teritoriju, tas ir apmēram ar desmit kilometru apkārtmēru.
Gasparjans klusēdams devās uz priekšu.
- Labi, risināsim darba gaitā, - sacīja Kostrovs, saprotoši lūkodamies grupas vadītāja mugurā.
Viņi atkal devās gar izveidoto strautu mežā un drīz nonāca pie secinājuma, ka grāvis sniedzas tieši līdz klajumam, līdz centrālajam zirnekļu tīklu sakopojumam. Tomēr apkārtnes pārplūšanas pēdas netika atrastas, lai gan straume plūda visu nakti un tai jau vajadzēja izlīt pa visu mežu.
- Dīvaini, - Gasparjans noraizējies nomurmināja. - Šķiet, ka klajuma zonā nav nekādas bedres. Kur paliek ūdens?
- Purvā, - minēja Kostrovs.
Ruzajevs neteica neko.
Viņi stāvēja pārsteidzošā pasaku mežā, aizaustā ar zirnekļu tīkliem. Rīta saules slīpie stari to caurstrāvoja ar ugunīgām bultām, un zirnekļa tīkli uzplaiksnīja visās varavīksnes krāsās, it kā apbērti ar dārgakmeņiem. Svaigais kanāls sadalīja mežu divās daļās un piešķira tam drūma materiālisma iespaidu. Tikai viena skaņa pārtrauca noslēpumaino klusumu apkārt - tikko dzirdamā ūdens šalkšana.
Ruzajevs nofotografēja miglainā meža dziļumā pazūdošo grāvi, un viņi devās atpakaļ, mēģinot iet klusi, klusi, instinktīvi gaidot kaut kā nesaprotama un briesmīga parādīšanos.
Viņu priekšnojautām bija lemts pa pusei piepildīties. Nesaprotamais notika jau pēc dažām minūtēm, lai arī, iespējams, ne tik briesmīgs, kā gaidīts.
Meža malā viņus apturēja trīs jauni vīrieši dīvainos plūstošos dūmu krāsas kombinezonos, kā desantniekiem, taču bruņoti tie bija ne mazāk dīvaini: Kostrovs, pats būdams bijušais desantnieks, nekad iepriekš nebija redzējis šādas pistoles.
Kādu laiku abas grupas klusējot lūkojās viens uz otru, tad viens no svešiniekiem, melnīgsnējs, cirtains, ar plānu ūsu pavedienu, paspēra soli uz priekšu.
- Kas jūs tādi būtu? - Balss bija neskaidra, un krievu valodā viņš runāja ar nelielu, ne gruzīnisku, bet akcentu.
- Un jūs kas esat? - savukārt noburkšķēja Kostrovs, novērtējot vīrieša slinko grāciju un apdomājot, kādu kaujas skolu viņš apguvis.
- Mēs esam Zinātņu akadēmijas pētnieki, - miermīlīgi sacīja Gasparjans. - Zinātnieki, eksperti. Mēs pētām zirnekļu tīklu anomāliju vietējā mežā.
- Lai izvairītos no nepatikšanām, nekavējoties atstājiet šo teritoriju. Un neiemaisieties nekādos notikumos, lai kas arī notiktu. Sapratāt?
Gasparjans pārtrauca izstarot labdabīgumu:
.- Atvainojiet, ar ko man ir tas gods?
Puisis vienaldzīgi paskatījās uz viņu, sāniski pašķielēja uz Kostrovu, identificējot viņā galveno pretinieku, pakustināja savas glītās, ar daudzajām detaļām, pistoles stobru.
- Jums tas nav jāzina. Ja jūs iebāzīsiet degunu tuvāk par diviem kilometriem no hronoplazmas, vainojiet sevi!
- Ej, dārgais, mums ir ārkārtas pilnvara, ko parakstījis atbildīgais FSB vadītājs, - flegmatiski atzīmēja Ruzajevs. - Tā ka mēs no šejienes nekur prom neiesim.
- Kamēr mūsu pašu priekšnieki neapstiprinās jūsu pilnvaras, - piebilda Gasparjans. - vai sapratāt?
Kombinezona "desantnieks", kas tagad pēc izskata kļuva te metālisks, te spoguļains, te pavisam pazuda uz koku fona, cēla roku ar pistoli, bet sastinga, pamanījis sev sejā pavērstās bises stobrus, kuru turēja Kostrovs.
- Stampājiet prom ar labu, puiši! Savus likumus diktēsiet kabinetos, bet šeit ir mežs... Nekad nevar zināt, kas var notikt.
Ūsainais brunets pārlaida novērtējošu skatienu pār Ivana figūru un pamāja ar galvu. Viņš nebija ne nobijies, ne pārsteigts un savu darāmo pārzināja.
- jā, tā gan, - viņš nicinoši teica, - šeit ir mežs, mēs jūs brīdinājām, dzīvojiet pagaidām. Negaidiet otro brīdinājumu.
Un visa trijotne klusējot izkusa mežā.
Draugi-pētnieki apmainījās skatieniem.
- Tu kaut ko saproti? - Gasparjans jautāja Kostrovam. - Es personīgi ne. Kas tie bija?
- Noteikti ne sēņotāji, - Ivana vietā atbildēja Ruzajevs. - Bet šaujamie viņiem ir pamatīgi, vai pamanījāt? Es tādus neesmu redzējis. bet tu, Ivan?
Kostrovs neko neteica.
Nometnē tika atklāts, ka viesi ir pabijuši teltīs, pārmeklējuši un izrakņājuši katra personīgās mantas. Turklāt bija pazuduši binokļi un videokamera. To varēja izdarīt arī nejauši zagļi, kas staigāja pa mežu, taču, visticamāk, šeit bija paviesojušies dīvaino formastērpu "desantnieki".
Astoņos no rīta viņi klusējot paēda sausās devas brokastis, padzēra tēju un salika teltis, domājot par pārcelšanos prom no grāvja un zirnekļa zonas, bet tuvējā mežā izdzirdēja kliedzienu. Saskatījušies un, nesakot ne vārda, viņi metās biezoknī, tikai praktiskais Ruzajevs paspēja paķert bisi.