- To nezina neviens Visumā. Jūs sauc, palieciet sveiks.
Pāvels atjēdzās un ieslēdza radio.
- Viss ir kārtībā, eju tālāk.
Viņš sev nemanāmi pārkāpa putojošā laika joslas robežas, pareizāk sakot, pamanīja tikai pēc radio sakaru pārtrūkšanas. Skafandra skaļruņi nekavējoties pārtrauca sprakšķēt un uztvert telekomunikāciju operatoru un UASS patruļas balsis.
Tāpat kā robots pirms viņa, Pavels apgāja ap ēku, pārbaudot visu skafandra sistēmu darbu. Nekādas nepatīkamas sajūtas neparādījās, lai gan viņš atradās vidē, kas neaizsargātai personai bija nāvējoša. Apstājās pie galvenās ieejas laboratorijā. Viņam uzvējoja aukstums un mitrums, kā no pazemes - reakcija uz drūmo tumsu aiz atvērtajām durvīm. "laiktelpas krustojums", - teica balss. Paskatīsimies, kāds tas ir...
Pāvels izlēmīgi uzkāpa pa pakāpieniem zem ieejas nojumes, ieslēdza jostas prožektoru un iegāja vestibilā.
Baltas, ieliekušās saēstas sienas, ar nezināmas korozijas bedrēm un porām, pretenciozas uzbrauktuvju rievas, kas veda uz galeriju, vidū mirušas strūklakas bļoda, slīpi zaļgani vairogi, sašķēlušies plaisās, gaismas mūzikas ierīces klucis, pelēks, melnos plankumos, trīs izejas uz koridoriem ar puscaurspīdīgām durvīm... Bet Pāvela uzmanību piesaistīja ažūra melna kolonna, kas izauga no grīdas un pazuda velvētajos griestos.
Pāvels apstaigāja ap kolonnu, mēģinot saprast, kāpēc tā ir šeit. Ne Zlatkovs, ne otrais lektors par tādu neko nebija teikuši. Izrādās, ka kolonna kaut kādā veidā parādījusies pēc pēdējā eksperimenta. Kas gan tas ir?
Apstaigājot vestibilu, Pāvels atcerējās Mariču, vairākas reizes pasauca viņu, vispirms pa rāciju, tad caur skaņas pastiprinātāju. Atbilde bija atbalsis un klusu klikšķu sērija austiņās.
"Kaut kā nav manāms, ka šeit ir "laiktelpu krustojums", Pāvels nodomāja. - Vai varbūt perforētā kolonna - ir cita telpa? Un šeit nav nekā bīstama, kā dēļ Igors neatgriezās... Vai arī es nesaskatu briesmas..."
No universāla instrumentu komplekta viņš izvilka pistolei līdzīgo zondi, un, piegājis pie kolonnas, ar zondi pieskārās tās sienai. Nākamajā mirklī telpa ap viņu izliecās, iestājās īss bezsvars, un Pāvels atradās kolonnas iekšpusē, nezināmā spēka ietekmē pakarināts tieši gar ažūrās caurules asi. Apkārt, lai kur skatītos, bija desmiti un simti kuprotu figūru spoguļattēlu - izlūka atspulgi nezināmās vielas slāņos.
Pāvels uzmanīgi sakustējās, austiņās atskanēja klikšķis, kam sekoja sievietes balss:
- Nullizsaukums pieņemts. Pasūtiet izeju. Soljuvell-trīs ir gatavs locījumam. Jūsu masa?
- Ē-e... - aizsmacis sacīja Pāvels. - Masa simts trīsdesmit trīs kilogrami... Atvainojiet, kur es atrodos?
Svešinieces balsī pārsteigums neieskanējās, tikai pieklājīga gatavība un labvēlība.
- Jūs esat transgresā Soljuvell-trīs. Iziešanas laiks - trīs minūtes, masu pieņemu, locījuma kods bam-u-es-trīsdesmit trīsdesmit.
- Bet ja vienkāršāk?
- Transgress - telpisko pārvietojumu paratilts, locījums ilgst trīs minūtes, izejas tiek kvantētas, tuvākais izejas punkts ir Balor-deviņi, simts divi atzara pagriezieni.
- Man nav vajadzīgs tik tālu. - Pāvels pamanīja, ka sievietes balss dzirdama nevis viņa ausīs, bet gan smadzenēs, kas runāja nevis par radiosakariem, bet gan par domu pārraidi. - Soljuvell-trīs - vai tā ir Zeme vai Saule?
- Tas ir viens no Pasaules Koka Zariem, kas atbilst jūsu Metauniversumam divdesmit miljardu Zemes gadu robežās. Man nav vairāk informācijas, sazinieties ar vispārējo Inform Soljuvell-trīs. Es varu ieteikt locījuma punktu Balor-septiņi, vai Soljuvell-četri, izmaiņu kods ...
- Pazemīgi pateicos. Vai es... ē-e... kaut kā varu izkļūt no šī paratilta... transprogressa... bez locījumiem un pārvietojumiem?
Tajā pašā brīdī Pāvels atradās uz halles grīdas blakus režģa kolonnai, kas nebija zaudējusi savu miermīlīgo izskatu.
- Tā tik ir caurule! - Inspektors skaļi teica. - Trans...gress... pirmais izejas punkts - simts divi atzarojuma pagriezieni. Kas to lai zin, ko tas īsti nozīmē? Bet, iespējams, atgriezšanās būtu apgrūtinoša.
- Nav slikti, ja ir humora izjūta, - atkal atskanēja galvā - nevis rācijas austiņās - klusa balss, šoreiz vīrieša. - Bet labāk būtu, nezaudēt piesardzības un atbildības sajūtu par savu rīcību.
Pāvels katram gadījumam paskatījās apkārt, virzīja apkārt laternas staru, bet nevienu neieraudzīja.
- Vai tas atkal esat jūs? Ar ko es tikko sarunājos?
- Ar transgressu apkalpojošo inku.
- Tātad šī caurule ir kaut kam piederošs metro?
- Cauri laboratorijas ēkai iet laika koordinātu daudzdimensionālas locīšanas līnija, jūsu smadzenes to uztver kā cauruli. Nenovērsieties no uzdevuma.
- Sapratu, - Pāvels nopūtās. - Paldies par padomu.
Kaut kur tālu ēkas dziļumos ar smalku zvanu pārtrūka stīga - tieši tāda skaņa ieskanējās ausīs. Pāvels nodrebēja, mehāniski pārbaudīja skaņas un video ierakstīšanas aprīkojumu, kas bija iebūvēts skafandra jostas vietā un uz krūtīm, un devās uz durvīm, kuras no koridora veda uz kāpņu telpu. Viņam bija jāuzkāpj uz ceturto stāvu, uz laboratorijas vadības telpu.
Durvju automātika nedarbojās. Pāvels atrada manuāli atveramo atloku, sataustīja sviru un piavilka to uz sevi.
Koridors aiz durvīm izskatījās dīvaini. Tās sienas bija šķiedrainas, tā kā saspiesti dūmi, un pacēlās nepieejamā augstumā, prožektora stars šķita izgaistam kaut kur kilometru no grīdas. Bet arī grīdas kā tādas nebija, tās vietā visā koridora platumā skrēja izgrebta akmens vaga, pa kuras dibenu tecēja strauts. Ūdens straume sasniedza durvis un ... pazuda, it kā to nogrieztu neredzams asmens!
Pāvels ieklausījās, bet strauta šļakstus nesaklausīja. Tikai no tālienes, no dziļumiem, reizēm izskanēja dīvainas skaņas: sprakšķēšana, slapja čaukstēšana, ūdens pilienu krišana uz atbalsojošo dibenu, pārtrūkušas stīgas striņkšķi...
Inspektors izslēdza prožektoru, pagaidīja, lai acis pierod pie tumsas, bet ieraudzīja tikai spilgtu spraugu virs galvas - kur neiedomājamā augstumā pazuda koridora sienas. "Pagaidām nekas īpašs", viņš nodomāja, atkal ieslēdzot gaismu, '"izņemot nesaprotamo strauta ūdens pazušanu. Vēl viens savērpts telpas-laika efekts. Tas mani šobrīd neuztrauc, man jāiet uz priekšu, kamēr vēl var."
- Stop!
- Kas noticis?
- Jūs šķērsosiet apvienoto telpu robežu ar citu metriku un laika ritējumu.
- Skafandrs pagaidām iztur ...
- Ne jau skafandra dēļ. Vielas kustības mērogs ārpus šīs robežas... Sargieties!
Pāvels acumirklī pagriezās, jau sapratis, ka nokavē, ieraudzīja, kā uz viņu metas drausmīga figūra - divkājains un četrrokains pērtiķis ar čūskas galvu, taču nepaspēja izvairīties no briesmoņa lēciena. Pērtiķčūska klusēdama uzlēca inspektoram no desmit metru attāluma un iegrūda viņu no sliekšņa koridorā. Pāvels ar troksni lidoja kaut kur lejā, dziļā bezdibenī. Koridora sienas pēkšņi pacēlās gigantiskās vertikālās kalnu nogāzēs un pazuda no redzesloka, bedrainā vaga pārvērtās par kalnu grēdu, prožektora konuss sašaurinājās, atsitoties pret zemi. Apdullinātais Pāvels, sajutis stingru pamatu zem kājām, mehāniski kāpās atpakaļ - aiz muguras vajadzēja būt durvīm uz zāli, bet viss palika uz vietas. Zem kājām porains brūns paklājs, blakus tam klinšu krāvumi, simts metru attālumā prožektora kūlis nogrimst nakts tumsā, izceļot tos pašus akmeņus un akmeņu krokas. Ne pērtiķčūskas, ne viņa līķa...
Pāvels izslēdza gaismu un tālu, tālu aiz muguras ieraudzīja vertikālu atspulgu vairāku kilometru augstumā.
- Tagad gan iekūlos! Čūska nevēlējās mani nogalināt vai arī nevarēja, viņš vienkārši iegrūda mani šajā pagrabā... pareizāk sakot, izgrūda mani uz "telpu krustojumu" ar akmeņiem un straumi cerībā, ka es no šejienes neizkļūšu..."