Pāvels aprēķināja impulsu, kas spēj caurdurt divdesmit centimetrus plastbetona, izvēlējās trieciena punktu trīs metru attālumā no sevis un pavilka sprūdu. No garā pistoles stobra parādījās tieva izlādes liesma, caurdūra grīdu, un tajā pašā brīdī spēcīgs trieciens pa krūtīm aizmeta inspektoru pret sienu. Žilbinoša uguns bumba, izmētājot kūstošus gabaliņus, ietriecās pretējā sienā. Grīda novibrēja, ēka nodrebēja, sašķobījās, no tās dziļumiem atskanēja dārdoņa un rīboņa...
Sajūtot nelabumu, kas kāpa rīklē, cīnoties ar negaidīti radušos vājumu - acīmredzot daļa nezināmas enerģijas izlauzās cauri skafandra aizsardzībai - Pāvels gar sienu devās līdz izejai, atskatoties uz satrakoto stihiju. Aiz bālās uguns sienas viņš saskatīja melnu straumi, kas pārpludināja strūklakas bļodu un centās viņu panākt ar mīkstiem, zaglīgiem lēcieniem.
Kad inspektors atstāja laboratoriju, viņu sagaidīja drūma zvaigžņota nakts...
***
- Viss? - Romašins jautāja, pagaidījis minūti.
Pāvels pamāja.
Nodaļas vadītāja kabinetā pulcējās pieci cilvēki: kabineta saimnieks, UASS direktors, Augstākās koordinācijas padomes priekšsēdētāja vietnieks Orests Šahovs, Atanass Zlatkovs, Pāvels. Sanāksme bija sagatavota oficiāli, tas ir, ar cerību ka to noklausīties arī "sanitāri", un tāpēc bija jārunā, rūpīgi izsverot katru vārdu. Par to, ka pērtiķčūska bija izgrūdusi Pāvelu citā telplaikā inspektors nolēma šajā posmā neziņot.
Romašins novērtēja viņa sejas izteiksmi, palūkojās uz klātesošajiem un atkal pievērsās inspektoram.
- Jūs nebijāt divas ar pusi diennaktis. No rīta mēs gatavojāmies nosūtīt glābšanas komandu. Starp citu, kāpēc neierakstījāt sarunu ar pēcnācēju?
Pāvels saprata, ka šī informācija pārstāja būt noslēpums tūlīt pēc viņa izsauciena sarunas sākumā ar To, Kas Vēro.
- Visticamāk, tā nebija balss, bet domu pārraide.
- Paskaidrojiet, par ko ir runa, - jautāja Šahovs. - Es nezinu detaļas.
Romašins pastāstīja par sarunu ar noslēpumaino svešinieku, kurš kontrolēja Pāvela Ždanova rīcību.
- Vai tad bija grūti noteikt, kas kontrolē? - ar nepatiku vaicāja Šahovs. Viņš nepiedalījās Drošības padomē un nedzirdēja Zlatkova hipotēzi.
- Novērotājs vēlējās palikt anonīms, - ar ironiju atbildēja komisārs. - Tas ir kvalitatīvi atšķirīgs iespēju līmenis, kas nav balstīts uz tehnoloģijām. Vai ne tā, Atanas?
Hronofiziķis lēnām pavērsa savu izklaidīgo skatienu uz Romašinu, pamirkšķināja, un viņa seja ieguva pazīstamo izsmiekla pilno, mierīgo izteiksmi.
- Parasti zinātnieki un vēl jo vairāk glābēji nopietni neuztver hipotēzes, pamatojoties uz ārkārtas apstākļu kopumu. Bet šajā gadījumā nav citu skaidrojumu: iejaucās vai nu mūsu mazmazbērni, vai citas saprātīgas būtnes... kas mums būtībā ir tas pats.
- Bet, manuprāt, pēcnācēji iejaukties nevarēja, - sacīja Kostrovs. - Ar savu iejaukšanos viņi riskē mainīt savu realitāti, vai ne?
- Zināmā mērā tas ir paradokss, - Zlatkovs piekrita. - Bet to var izskaidrot dažādi. Varbūt eksperimenta laikā parādījās atzarojums laika plūdumā, un mūsu novērotāji ir no cita pasaules atzara. Bet, visticamāk, stājās spēkā seku dzēšanas likums, un pēcnācējiem nepavisam nav jābaidās no jebkādām izmaiņām mūsu laikmetā. Ždanovs, kā jūs jau dzirdējāt, uzdeva jautājumu savam aizstāvim, taču saņēma neskaidru atbildi. Var pieņemt, ka novērotājs nevēlējās uz šo jautājumu atbildēt tieši, atstājot mums iespēju uzminēt turpmāko. Ir diezgan ticams, ka Pāvels pilnīgi nejauši korelēja laika cilpā, Visuma dzimšanas un nāves cilpā. Šajā gadījumā eksperimentā neiejaucās neviens, Visums vienkārši noslēdzās ķēdē pats sevī: Zeme - Brjanskas mežs - hronopaātrinātājs. Visticamāk šī cilpa aizvērsies tikai tad, kad mēs izslēgsim hronourbi.
Pāvels ar zinātkāri un noraizējies paskatījās uz zinātnieku. Centra vadītājs smalki deva mājienu par savu tiešo dalību hronourbja izslēgšanā, it kā novēršot "sanitāru" uzmanību no galvenā izpildītāja uz sevi. Neatkarīgi no tā, vai viņš to darīja, konsultējoties ar komisāru vai nē: viņš riskēja un lielā mērā!
- Kā jūs domājat īstenot izslēgšanu? - jautāja Orests Šahovs.
- Vajadzētu nolaisties pa laikmetu ķēdīti, kur hronourbis izkrita pagātnē, - Stumbra izeju ķēdi uz pagātni -, to atrast un iznīcināt. Izklausās vienkārši.
- Un, ja jums izdosies to izslēgt, vai tas nozīmē, ka pasaule atgriezīsies sākotnējā vēstures brīdī - uz eksperimenta sākumu?
- Man nav atbildes uz šo jautājumu. - Zlatkovs nolaida galvu. - Ir tikai cerība. Mēs izmantojam visu Zinātņu akadēmijas skaitļošanas potenciālu, taču fināla prognozes prasa tik daudz datu, ka mašīnas ir pārvērtušās par parastiem pareģiem, par elektroniskiem zīlniekiem. Atbildes ir pārāk neskaidras. Pēc izslēgšanās mēs varam "izgriezties uz āru" - nonākt citā Visumā un ar citām matērijas īpašībām, mēs varam pāriet pagātnē par vairākiem miljoniem gadu vai nākotnē par tādu pašu laiku - mūžībai viss ir vienaldzīgi - miljons gadu, vai īss mirklis, tai nospļauties par to vai tāda cilvēce vispār pastāvēs. Var gadīties, ka Visums, kurā mēs tagad sarunājamies, pazudīs, un tā pastāvēšanas fakts izrādīsies virtuāls, ilūzija, Visuma sapnis par šo sākotnējo matērijas kodolu, sapnis par singularitāti, kura eksplozija uzcēla kosmosu ar visu tā saturu. Tās visas ir briesmīgas prognozes, katastrofu modeļi, kas izslēdz mūs, cilvēku rasi, kā racionālu, saprātīgu un cīņas spējīgu spēku. Ir arī laimīgas prognozes, piemēram: pasaule pretosies entropijas uzbrukumam, un mēs nonāksim tur, kur sākām...
Zlatkovs paklusēja, paraustīja plecus un greizi pasmaidīja...
Romašins pagaidīja klātesošo reakciju - visi klusēja - un piecēlās.
- Atanasam ir taisnība, viņa izteiktās hipotēzes ir grūti uztveramas, taču mums ir jāiziet no fakta, ka simts parseku attālumā no Saules sabrūk telpa. Visums gaida, ar ko beigsies mūsu mēģinājumi ierobežot no kontroles izbēgušos stihijas elementus, pretējā gadījumā mēs jau sen būtu beiguši pastāvēt. Ar sliktāko variantu nav ko rēķināties - tā ir civilizācijas nāve, visa pastāvošā nāve, kas nozīmē, ka operācija ir jāsagatavo tā, lai uzvarētu dzīvie. Viss Zemes tehniskais potenciāls ir gatavs darboties mūsu labā. Nekavējoties jāizlemj, kas būs vajadzīgs operācijai, kā organizēt turpmāko UASS un Aizsardzības centra darbu.
- Kā es sapratu, caur laboratoriju nav iespējams iekļūt Stumbrā, - sacīja Šahovs. - Vai tomēr ir iespēja?
- Nedomāju gan, - sacīja Zlatkovs. - No turienes neatgriežas pat konkistadori ar papildu hronoaizsardzību. Un man ir aizdomas, ka Ždanova šāviens nepaliks nepamanīts. Saskaņā ar teoriju enerģijas izdalīšanās uzbudinātā hronolaukā noved pie vielas sabrukšanas. Ja teorija ir pareiza, mēs to drīz redzēsim savām acīm.
Romašins pamāja.
- Kādi vēl jautājumi jums ir? Man? Ždanovam?
Četri skatieni - atklāti pētošs, pārbaudošs, neuzticīgs un nožēlojošs - paskatījās uz Pāvelu.
- Vai tev, Pāvel, jautājumi mums?
- Nē, - Pāvels papurināja galvu, juzdamies neveikli. Viņš pēkšņi ļoti gribēja pamosties, kaut arī droši zināja, ka neguļ.
Romašins pieskārās sensoram, kabinets pārvērtās par panorāmas viomu. Kalnains līdzenums, kas no vienas puses norobežots ar skujkoku mežu, pletās līdz horizontam, kur debessjumu balstīja kolosālā Stumbra virsotne...
***
Romašins tika uzmodināts ar trauksmi sešos no rīta.
Sešos trīsdesmit viņš jau atradās Aizsardzības Centrā, "Bruņukrekla" aizsardzības vienības pavadībā. Centra imperatīv-zālē viņš satika bālo Zlatkovu, kuru ielenca ātrās palīdzības ārstu komanda. Fjodors Polujanovs un Centra grand-operators Gena Kuzminovs, kuram bija otrā, slēptā profesija: drošības dienesta "Roud-Asker" ekspertu brigādes vadītājs, acīmredzamā neizpratnē stāvēja viens otram blakus.