risks, jo viņa sievu, kuru vienmēr kāds pavadīja, sabiedrībā varēja sastapt biežāk. Runāja, ka Georgam dzīvē ir tikai viena kaislība — darbs. Viņš patiešām bija izcils mikrotronikas konstruktors, viņa idejas vienmēr bija vērienīgas un oriģinālas. Kad Juniors vienīgo reizi ieraudzīja viņu kopā ar sieVu, tad saprata, ka Georgam ir vismaz divas kaislības, — uzreiz varēja ievērot, ka otrā ir Zoja. Gluži nesen, kārtējo reizi izšķīries ar Ledu, Juniors no sava viedokļa vērtēja katru laimīgu un nelaimīgu pāri. Viņš nevarēja pateikt, kāds bija šis. Likās, Zoja uzņēma vīra kaismīgo un aizrautīgo mīlestību — pēc tādas nekas cits vairs nemēdz būt — kā pašu par sevi saprotamu un to vērtēja ne pārāk augstu. Viņa koķetēja, pļāpāja ar citiem, dejoja, pat palika divatā — bet Juniors tikai reiz pārtvēra viņas Georgam uzmesto skatienu un saprata, ka viss ir daudz sarežģītāk, ka šie cilvēki dzīvo kādā dziļi apslēptā iekšējā satraukumā, tādā nemierā, kas cilvēkam viegli laupa paškontroli. Zoja sajuta Juniora skatienu, pagriezās, viņi palūkojās viens otram acīs, viņa iesmējās, pienāca klāt un aizveda viņu dejot —.tas notika banketā par godu institūta pabeigtajam darbam. Dejojot it kā pa jokam, bet patiesībā nopietni Zoja pateica Junioram: «Pēdējā laikā Georgs daudz runā par jums. Jūs viņam esat iepaticies.» — «Mēs esam nesen pazīstami,» mazliet apjucis atbildēja Juniors. «Tad arī kā jaunais draugs palūdziet, lai viņš vismaz dažreiz klausa sievai.» — «Es neticu, ka viņš runātu jums pretī.» — «Viņš nerunā ne par ko citu, izņemot darbu. Viņš ir pārpūlējies. Viņš … tas var slikti beigties. Dažreiz man liekas, ka viņš zaudē galveno — ticību sev. Bez tās viņš aizies bojā. Es viņu izklaidēju, kā protu. Bet te viņš ar mani nerēķinās … Vai pateiksiet?» — «Ja radīsies izdevība. Bet viņš taču teju, teju pabeigs, ja vien jau nav pabeidzis?» — «Dod dievs …» viņa nopūtās.
2*
35
Droši vien Juniors to arī būtu pateicis Georgam, ja vien nebūtu dzirdējis viņa runu tajā pašā banketā. Būtībā tas bija tosts. Georgs toreiz bija teicis: «Tas, ko mēs radām, visādā ziņā ir augstāks un nozīmīgāks par mums, tas ietilpst pilnīgi citā kategorijā. Ja mēs esam aklas evolūcijas auglis, tad mūsu radītās būtnes ir mērķtiecīga saprāta produkts, citiem vārdiem — jau ar savu izcelsmi viņas ir augstākas par mums, jo viņu sākotne ir ideja, bet mūsu — protoplazma. Vai jūs varbūt uzskatāt, ka tas, ko radījusi daba, ir skaistāks nekā mūsu radītais? Es apliecinu, ka nē.
Mēs radām ne sliktāk, bet dažkārt pat labāk nekā daba. Radām jau šodien. Tas nozīmē, ka mūsu pienākums ir un mēs varam upurēt savam darbam sevi un visu, kas mums pieder, bet mums nav tiesību upurēt.darbu sev un tam, kas mums pieder!» Visi sāka trokšņot, lielākā daļa — aplaudēt, kāds mēģināja aizsākt diskusiju, bet visi gribēja priecāties, viņi beidzot bija atbrīvojušies no kolosāla sasprindzinājuma, un viņiem nebija daļas gar «augstām matēri- jām».
Jā, Juniors toreiz šaubījās, vai Georgu var un vajag atraut no darba —- pat viņa paša labā. Izlūku pilnīgi par to pārliecināja saruna, kas norisa viņa kuģa pirmajā tilpnē — apaļā sešstāvu būvē. Tilpne bija gandrīz tukša, tehniķi un roboti beidza demontēt iepriekšējo aparatūru, kurai tā arī neizdevās pastrādāt gan tāpēc, ka no Zindika planētas kolonizācijas bija atteikušies, gan tāpēc, ka pasaulē bija piedzimis Georga Kombinators. Iepriekšējā programma bija saukusies «Anakols». Tās jēga bija tāda, ka jaunas planētas apguvei būtu nepieciešama tūkstošiem cilvēku transportēšana un tātad milzums reisu. Tas nebija rentabli. Kuģis taču varēja uzņemt ļoti ierobežotu pasažieru skaitu. Jālido būtu mēnešiem ilgi, un pasažieri taču nevarēja iztikt gandrīz pilnīgi bez kustībām: viņiem bija nepieciešama normāla dzīves telpa, teātris, sporta zāle, baseins, pastaigu vieta, un, ja tas viss būtu jāiebūvē pirmajā tilpnē, tad kuģis varētu uzņemt tikai dažus desmitus cilvēku. «Anakola» konstruktors piedāvāja pārvadāt cilvēkus it kā anabiozē, patiesībā tā bija nevis anabioze, bet kaut kas līdzīgs regulējamai letarģijai, kurā (kā bija pierādījuši izmēģinājumi) cilvēks varēja atrasties līdz pusgadam — nekustoties, minimāli patērējot un aizņemot maz vietas. Projektu pieņēma, tika pabeigta tilpnes iekārtošana ar daudzām šaurām vienvietīgām kabīnēm, kurām pievadīja komunikācijas un adapterus.
Tad parādījās «Kombinators». Jaunā projekta priekšrocības bija acīm redzamas: kāpēc gan vest cilvēkus, kaut kādā mērā riskējot ar tiem — pat ja ne lidojumā, tad pēcāk, jo pastāvēja iespēja nogādāt vajadzīgajā punktā tikai dažas iekārtas, lai arī ļoti sarežģītas, kuras tad arī tur radītu visu, ieskaitot darbaspēku, — visu, kas nepieciešams un noderīgs kolonizācijas pirmā, vissmagākā cikla realizācijai. īstie cilvēki varētu pēc tam lidot turp kā uz kaimiņ- pilsētu, ne nu obligāti tūkstošiem uzreiz, bet vismaz pa vienam.
Juniors, «Anakola» konstruktors un Georgs stāvēja tilpnē. Georgs atradās šeit pirmo reizi un rūpīgi aplūkoja telpas. «Tas man noderēs,» viņš atkārtoja, «lieliski, lieliski.» «Anakola» radītājs nomākts klusēja. Georgs uzlika viņam uz pleca roku. «Jūsu ideja bija asprātīga,» viņš sacīja, «bet mazliet novecojusi. Mūsu laikā nepieciešams operēt ar parītdienas kategorijām.» — «Es no šīs spēles izstājos,» atbildēja konstruktors, «man pietiek vilšanos.» Georgs gribēja kaut ko atbildēt, bet viņa'uzmanību novērsa kāds, kurš bija palicis pie lūkas. Cik varēja saprast., runa risinājās par to, ka kaut kāds uzdevums nebija vai nebūs izpildīts laikā. «Pasakiet viņam tūlīt pat,» nepaceļot balsi, teica Georgs, «ka tieši viņš man deva solījumu un tieši viņam es uzticējos. Mums nav lieka laika. Divi tūkstoši projektētāju un tūkstotis programmētāju nevar gaidīt, kamēr viņš pabeigs. Pasakiet manā vārdā: ja shēmas nebūs gatavas tieši laikā, es viņu izsviedīšu ārā ar tādu troksni, ka apdzīvotajā kosmosā pat visnaivākais cilvēks viņu neņems darbā pat par zālienu kopēju.» Georgs atkal pievērsās «Anakola» konstruktoram. «Es jūs nesaprotu. Jūs izvirzījāt sev mērķi. Cilvēks, kurš izvirzījis sev mērķi un nav spējīgs to sasniegt, nav cienīgs dzīvot. Mērķi eksistē, lai tos sasniegtu.» — «Taču mērķī var arī vilties.» — «Vilties var cilvēks, sapratis, ka mērķis bijis sīks, tad viņš izraugās citu — lielāku, nozīmīgāku par pirmo. Piemēram, es: vispirms gribēju panākt iespējami ātrāku apdzīvoto vietu izveidi kolonijās. Jo tālāk, jo vairāk. Esmu pārliecināts. ka arī jūs atradīsiet. Starp citu, pāris jūsu kabīņu varat atstāt, tās man ar kaut ko iepatikušās.» Konstruktors pamāja: «Ņemiet kaut visas. Tagad tie ir lūžņi. Georg, klausieties, cilvēks taču var vilties arī citu, piemēram, morāli ētisku apsvērumu dēļ.» — «Man ir viena ētika,» atteica Georgs. «Labs ir viss, kas ir labs cilvēcei.» — «Ja tas ir slikti cilvēkam, pat tikai vienam vienīgam?» — «Cilvēce stāv augstāk par jebkuru atsevišķu cilvēku. Jūs domājat par cilvēka ērtībām, bet es — par cilvēd kopumā; rezultāts ir viennozīmīgs.» — «Bet ja cilvēks pats tam nepiekrīt?» — «Tāds ir jānovāc. Kā ikviens, kas traucē.» — «Ikviens?» «Anakola» veidotājs piemiedza acis. Georgs pēc brītiņa atbildēja: «Ikviens. Lai cik grūti tas ari nebūtu. Jāmāk pārkāpt sev pāri!» Juniors klausījās un klusēja. Tikai tagad viņam ienāca prātā — Georga sieva var nolemt, ka viņš ir nobijies, nav uzdrošinājies pateikt to, ko viņa lūdza.
— Nu un velns ar viņu! — Juniors nikni noteica un uzsita dūri uz galdiņa tā, ka uz tā viss palēcās.
To gan darīt nevajadzēja, jo tā bija anormāla uzvedība. Un Juniors uz kuģa bija viens, tāpēc visu laiku atradās visstingrākajā uzraudzībā, arī medicīniskajā. Sēne Gudriniece — ja to kādreiz norakstītu no kuģa, varētu atrast darbu jebkurā, pat augstas klases klīnikā un strādāt tur jebkuru darbu, sākot ar diagnostiku un beidzot ar slimnieku kopšanu. Pašlaik sēne, protams, nepalaida garām iespēju un skaļi paziņoja: