Juniors nosūtīja lejup no savas kajītes vienu galdiņu, divus krēslus. Būtu pieticis arī ar vienu, taču viņam iegribējās, lai būtu divi. Vai tad viņš to nevārēja atļauties? Atri pagatavojis brokastis, viņš nolaidās lejā. Neviļus sa- minstinājās, pirms uzkāpa uz zāles: kas zina, kā reaģē šī superzinātniskā, supertehniskā, pa atomam sintezētā, ārkārtīgi spēcīgu, lai arī nejūtamu izstarojumu lauku uzturētā zāle, lai gan tai bija visparastākais izskats… Zāle reaģēja kā jau zāle — tā paklausīgi nogūla zem cilvēka kājām. Otro soli Juniors spēra droši. Zāle bija uzticama. Kārtīga. Nemaz ne sliktāka par to, kas uz Zemes. Iespējams, pat labāka: bieza, līdzena, tieši tāda kā tā, kuru vajag reizi iesēt un pēc tam trīssimt gadu kopt un apcirpt…
Viņš ātri izvietoja mēbeles un izkrāva visu atnesto uz galda. Apsēdās, atspiedās pret krēsla atzveltni, nopūtās un piemiedza acis, ļaujot seju vējiņam. Un cilvēki vēl nez kāpēc strīdas par to, kas ir laime!
Juniors ēda un dzēra lēni, ar baudu, kādu sen nebija izjutis. Brokastis pēkšņi vairs nebija tikai dienas kārtības pastāvīgs elements, tās kļuva par notikumu, par svētkiem. Droši vien tas nozīmē — ņemt no dzīves visu, ko tā spēj dot. Dzīve dod, taču mēs neņemam, jo, kamēr clarām vienu, dzīvojam jau ar ko citu, mērķējot uz trešo. Tas ir muļķīgi, jādzīvo šajā brīdī, nevis nākamajā. Tas ari viss. Un uzreiz kļūst tik labi!
Bija tik labi, ka viņš pat nebija par slinku, lai pieceltos pēc otrās kafijas tases. Viņš nodomāja, ka rit paņems šurp visu kafijas kannu. Dzēra, izgaršojot katru malciņu. Brīnišķīgi, vienkārši apbrīnojami, cik viss ir brīnišķīgi… Un kas būs pēc tam?
Pēcāk, viņš nodomāja, apciemosim Kristālu. Prieki paliek prieki, bet pirmajā vietā ir darbs, un atvaļinājums nav tev dots visam mūžam. Vēlāk? Tad saņemsim morālas tiesības pastaigāties pa savu vasarnīcu, savu latifun- diju, savu pasauli — sakiet, kā gribat, — un palūkoties, ko tad mēs vedam sev līdzi pirmajā tilpnē kā programmu «Mērenā josla».
Viņš vēl pasēdēja, it kā kaut ko gaidīdams. Apķērās — ko tad? Un saprata, ka visu laiku ir neapzināti gaidījis, kad iečiepstēsies, iedziedāsies kaut kādi putniņi, aizzibēs tauriņš, aizdūks vabole. Tūlīt pat aprāva sevi: tu pārāk daudz gribi. Pirmā pakāpe — flora. Augu valsts. Tā arī ir parādījusies. Pilnā apjomā. Šajā posmā putni tev nepienākas.
Galdu un krēslus Juniors atstāja turpat, uzveda augšā tikai traukus un uzticēja tos attiecīgajām iekārtām. Pēc tam devās pie inkubatora. Tur viņš uzreiz aizmirsa visu, izņemot Kristālu. Ilgi neatrāvās no inkubatora, strikti pārbaudīja nodrošinājuma mehānismu darbu, caurskatīja paš- pieraksta lenti, it kā viņam par katru cenu vajadzētu kaut kur piekasīties. Bet, lai arī kā viņš to būtu vēlējies, viņš nevarēja izvirzīt nekādu pretenziju. Tā tam arī jābūt. Kristāls veidojas lēni, bet pareizi. Pagaidām nemanāmi, taču pēdējās divas trīs dienas tas briedīs acīm redzami. Kas mums vēl ir attiecībā uz kuģi? It nekas. Visus kārtējos darbus veic Gudriniece. Ja būs nepieciešama cilvēka iejaukšanās — brīdinās. Lai gan civilizācija var lieliski tikt galā pati. Ar to pašu Kristālu arī. Patiesi: planētu, kur nosēsties, atrada Gudriniece. Dabiski, ka arī mašīnu nosēdināja viņa. Juniors to vien izdarīja kā izvilka sēkliņu no penāļa un pārvietoja inkubatora kamerā. Iedomājieties tikai, cik tas bija sarežģīts darbs! Automāts, protams, ar tādu nekādi netiktu galā!…
Tā, pasmejoties pats par sevi, Juniors iznāca no re- montnodalījuma, aizvēra aiz sevis biezās durvis un pagrieza slēgratu. Arī to viņš atļāvās izdarīt ar rokām. Protams, ka vajadzēja tikai nokomandēt — un mazais motoriņš paveiktu to pašu. Taču cilvēkam kaut kas ir jādara ar paša rokām. Lai gan — tas ir skaidrs — viņš šeit eksistē ekstremāliem gadījumiem. Piemēram, lai tiktos ar Kurjeru. Paies vēl kāds laiks, un cilvēku sāks vadāt anabiozē un modināt tikai tad, kad gadīsies kaut kas ārkārtējs. Ja šī ārkārtējā nebūs, viņš tā arī nogulēs visu ceļu. Pamodīsies jau uz Zemes, kur viņam pateiks: «Apsveicam, jūs esat veicis nedzirdētu lidojumu, pabijis zvaigžņu sistēmā «Pie Velna Vecmāmiņas»,» — bet viņš nožāvājies un pastaipījies atbildēs: «Vai patiesi? Iespējams … Varu jums pateikt, ka tur var gulēt ne sliktāk kā jebkurā citā telpas punktā…»
Risinādams šīs domas, Juniors jau bija paguvis nolaisties zemē un tagad stāvēja zālienā, miedzot acis un neapzināti smaidīdams. Iesim pastaigāsim, kā tas arī bija ieplānots. Pastaiga jau nav vienkārša pastaiga, ja vēlaties, tas ir darbs: kompleksa «Kombinators» uzvedības pārbaude lauka apstākļos. Ārkārtēja pārbaude — tāpēc jo interesantāka.
Juniors devās uz priekšu, pa ceļam lūkojoties gan pa labi, gan pa kreisi. Viņš gāja, kurp acis rāda, citiem vārdiem — virzījās uz apdzīvotās telpas robežu, kas bija izpletušies puskilometrā no kuģa, tā ka varēja izvingrināt kājas.
Ejot viņš veica atklājumus, un katrs tam lika priecāties, pievienoja kaut ko jaunu tai laimes sajūtai, kura viņā dzīvoja no pašām pirmajām šīsdienas minūtēm. Ak dies, te taču stāv ābelītes! Viena, divas… sešas! Bet šī te ir bumbiere. Un vēl viena. Plūme. Kādu dārzu Georgs ieprogrammējis! Patiesi, nav jākaunas parādīt jebkuram Kurjeram! Juniors gandrīz pastiepa roku, lai norautu ābolu. Baltie dzidrie — šo šķirni viņš pazina un cienīja. Roka sastinga pēdējā brīdī. Neaizraujies, Juniors sev teica. Georgs tevi brīdināja, ka tie ir īsti — īsti, tomēr ēst tos nedrīkst. Georgs pat paskaidroja, kāpēc. Juniors koncentrējās un atcerējās. «Tāpēc,» Georgs viņam bija teicis, «ka tu pats esi pietiekami jaudīgs tā lauka ekrāns, kas uztur visas šīs konstrukcijas un bez kura tās tūlīt pat pazudīs. Tā izgaisīs arī ābola kumoss, nokļuvis tev mutē. Tā kā tas patiesi ir tikai atomu daudzums, starp kuriem tiek uzturēti mākslīgi sakari, pastāvīgi tērējot krietnu enerģiju, — jo šī taču nav vis ķīmiska sintēze, bet gan laicīgas kombinācijas —, tātad šis ābols tevī iedarbosies kā diezgan jutīgs lādiņš, jo cilvēkam nemaz tik daudz nevajag, lai pats sadalītos molekulās. Tā ka ēst šeit nedrīkst neko. Pārējo — lūdzu, aiztiec, plēs, rauj…»
Viņš tomēr gribēja noraut ābolu, jo juta šādas darbības nepieciešamību, bet pažēloja — ja nevar apēst, kāpēc jārauj? Juniors nepadomāja, ka, vēlākais, pēc trim nedēļām visa šī greznība un arī āboli izzudīs, pasaule pārstās eksistēt un viņš būs tas, kas iznīcinās šo brīnišķīgo pasauli. Tiklīdz Kristāls nostāsies savā vietā, vajadzēs visu izslēgt, sakārtot pārlidojumam un doties tālāk, turp, kur notiks oficiālais izmēģinājums un kur Kombinatoram droši vien uzdos radīt gabaliņu no kādas citas pasaules, pieticīgās priedītes diez vai kādu interesēs… Stingri runājot, protams, šī pasaule netiks iznīcināta. Tā atkal pārtaps portatīvā jeb, kā saka, transportablā stāvoklī. Un līdz brīdim, kad jauna komanda to izsauks dzīvē, eksistēs kā programma un enerģijas rezerve. Lai ari vājš, tomēr mierinājums. Tāpat kā būs ar tevi pašu, kad tu pēc tam paliksi kādam atmiņā. Tas, protams, ir labi, tomēr patīkamāk palikt dzīvam, nevis saglabāties atmiņā …
Līdz tam vēl ir laiks, Juniors sevi mierināja, — veselas trīs nedēļas! Milzums laika! Un visu šo laiku pasaule pastāvēs, zaļos un šalks… Un Juniors, kā pašlaik, pastaigāsies pa to. Kā antīks domātājs nez kādos tur dārzos. Kā viduslaiku feodālis. Patiešām: kuģis nav peļamāks par jebkuru pili, bet aizsardzības iespēju ziņā ir pārāks par jebkuru cietoksni. Visapkārt — muiža. Mana zeme. Mans paradīzes dārzs, mani Elizejas lauki. Lai tikai kāds pamēģina atņemt, Juniors pēkšņi nodomāja, spēcīgi saspiežot dūres un lūkojoties apkārt. Lai tikai pamēģina… Viņš tūlīt pat apjēdza, ka te nevajadzēs cīnīties par savu zemi un tiesībām, jo viņš šeit ir vienīgais un, kā saka, pirmais dieva vietnieks. Dūres lēni atslāba, Juniors pat pasmaidīja, viegli samulsis, taču sirds joprojām sitās stiprāk un biežāk nekā parasti, un viņš pašūpoja galvu it kā izbrīnā, it kā nosodījumā: cik dziļas, izrādās, šīs jūtas pat mūsdienu cilvēkā — cilvēkā bez saknēm, uz gaisa spilvena …