Juniors pārtrauca pats sevi un atkal sāka domāt par to, cik lieliski būtu bijis palikt šeit uz visiem laikiem. Ar prātu viņš saprata, ka nevarēs, bet dvēselē — gribēja un ticēja, ka tas pašlaik un vienmēr viņam būs vajadzīgs. Tādas domas bija patīkamas ar savu noteiktību un mieru.
Patiešām, kas ir nepieciešams Svētlaimības Zemes eksistencei? Tikai enerģija. Shēmas noteikti Junioru pārdzīvos. Arī visa pārējā aparatūra. Pēc ilga pārtraukuma uz Zemes atkal bija iemācījušies darināt kārtīgas lietas. Visam, kas pašlaik bija ap viņu, piemita garantēti ilgs mūžs. Tiesa, tas nespēja ne nodrošināt, ne uzturēt paša Juniora eksistenci: viņš šeit nav ne mednieks, ne zvejnieks, ne arājs un pat ne ražas novācējs. Taču krājumu uz kuģa pietiks ilgiem gadiem ducim tādu ēdāju kā viņš, bet gan gadu gaitā izdomās vēl kaut ko. Te ir ūdens. Nē, šeit var dzīvot. Pilnīgā drošībā. Planēta ir neparasti mierīga — liekas, šeit nekad nekas nenotiek pat aiz nesagraujamā aizsargkupola. Vai pietrūks cilvēcisku kontaktu? Ak dies, otrajā tilpnē glabājas, ierakstīta Kristālos — vārdos un attēlos —, gandrīz vai visa pasaules kultūra, simt mūžu nepietiks, lai to visu izmantotu. Jo vairāk grāmatniekam. Eet Juniors, neraugoties uz profesiju, bet, iespējams, tieši pateicoties tai, bija grāmatnieks un nereti ar ironiju domāja, ka viņa draugu un labu paziņu lokā ir daudz vairāk literāru varoņu nekā reāli dzīvojošu cilvēku, ka tos, literāros, viņš gan vairāk pazīst, gan labāk saprot un var no tiem iemācīties vairāk nekā no dzīvajiem. Tā ka par kontaktu trūkumu vai sliktu sabiedrību viņš nekādi nevar žēloties.
Juniors to pārdomāja ilgi, grūti pateikt, cik tieši, iespējams, dažas stundas. Atkal iedzēla ods, kas bija viņu sameklējis arī šeit. Juniors automātiski iznīdēja nemierīgo kukaini, un ods tūlīt atkal radās no jauna. Tad viņa domas aizklīda citur.
Ko tas nozīmē? Es nositu odu, bet tas izveidojies atkal. Kāpēc? Atbilde nāca pati. Programma paredz noteiktu, galīgu odu daudzumu, to nebūs ne par vienu mazāk un ne vairāk, bet tieši tik, cik pēc šīs programmas nolikts dotajā apjomā. Un ne tikai odu, bet arī koku, ežu un spāru, un zāles stiebru, un ābolu ābelē. Šeit ir nevis varbūtību un nejaušību pasaule, bet precīzi aprēķināts noteiktības un stabilitātes novads. Vilki var rīt avis, cik uziet, — tāpēc avju nekļūs mazāk. Un tas nez kāpēc ir nepatīkami. Jo jāizdara secinājums, ka tu šajā pasaulē neesi saimnieks, tu neko un nekad nevarēsi tajā izmainīt, tikai dzīvot, taču šī pasaule eksistē neatkarīgi no tavām vēlmēm. Neraugoties uz to, ka tu šo pasauli radīji pēc savas gribas, liki, pat pavēlēji tai realizēties un jebkurā brīdī ar tādu pašu vieglumu vari to iznīcināt. Neko teikt, interesants visvaris, nodomāja Juniors, vari radīt un iznīcināt, bet neesi spējīgs to izmainīt pat par vienu pašu odu, par vienu pašu nieka zālīti…
Starp citu, varbūt tā nemaz nav? Iedomājies tikai — ods!
Juniors piecēlās, pastiepās līdz zaram, apņēmīgi to nolauza un tūlīt pat, it kā baidoties apdedzināties, nosvieda zālē. Zars gulēja, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pārlaida skatienu no tā uz lūzuma vietu un atpakaļ. Viss palika pa vecam. Juniors kļuva mundrāks: kā redzi, ne viss ir tik briesmīgi. Ods — tas vēl nekas, taču koks tā arī palicis ar nolauztu zaru, un zars guļ zemē. Tātad kaut ko tu spēj arī šeit. Protams, ja būtu zinājis tikpat, cik zināms visam milzīgajam institūtam, kas radījis Kombinatoru, jautājumi atkristu, bet tu nezini, un paldies dievam, ka tā.
Tomēr sēdēt zem koka Junioram vairs negribējās. Pie tam viņš apķērās, ka visu dienu nav ēdis, bet laika aiztecējis, ai, ai, cik daudz. Viņš nevis gar strautu, bet pa visīsāko ceļu devās uz kuģi. Tepat visapkārt kaut kas lidoja, dziedāja, kustējās un zaļoja. It kā viss būtu kārtībā, bet nez kādēļ piezagās skumjas. Juniors pacēlās uz apskates laukuma, gribēja ieiet lūkā, bet aizkavējās, pieskārās ar plaukstu pie kuģa apvalka. Viņš nodomāja, ka šeit viss ir pareizi un droši. Ja gadīsies kaut kādi traucējumi, tad var būt vajadzīga arī mana iejaukšanās. Kā tas bija ar Kristālu. Interesanti. Ja es radu mašīnu dzīvā pasaulē, tad esmu tās saimnieks. Bet, ja es ar šīs mašīnas palīdzību radu citu pasauli, vai tad tajā esmu bezspēcīgs?
Viņš pēkšņi noskaitās pats uz sevi. Galu galā ko tu gribi? Ja nebūtu šīs tevis radītās pasaules, tu būtu sēdējis sanīcis, bet apkārt plestos tikai tumšās smiltis violetā dūmakā, un viss, ko tu būtu varējis, — kā bērns paspēlēties smiltiņās. Tad tev būtu bijis labāk? Pasaki paldies civilizācijai, kas tevi sūtījusi, un esi apmierināts. Cik gan nelāga būtne ir cilvēks: dod viņam visu — un vēl būs par maz!
Pēc šīm pārdomām Juniors beidzot iegāja lūkā, pa ceļam pasūtīja Gudriniecei pusdienas, nolēmis lejup tās nenest, bet apēst šeit. Vēlāk, kad būs pienācis vakariņu laiks, tad arī varēs lejā, svaigā gaisā pavadīt krēslas stundu. Pēc tam Juniors devās uz remontnodalījumu un ilgi un rūpīgi pārbaudīja, kā aug Kristāls, un salīdzināja saņemtos datus ar grafiku. Kamerā bija migla, un Kristālu vairs nevarēja saskatīt, tā izklīdīs tikai pašās procesa beigās, taču aparāti pārliecināja izlūku, ka viss kārtībā. Kā tam arī jābūt, nodomāja Juniors. Tā jums nav nekāda brīnumu pasaka, vienkārši iestādījām sēkliņu, un no tās aug Kristāls, noliktajā laikā izaugs un nostāsies ar mūsu aktīvu palīdzību savā vietā, un noturēs asis tik paralēli, kā nebūtu turējis pat Eiklīds.
Juniors paēda pusdienas un neizturējis "atkal nolaidās parkā. Sēdēt un atpūsties lejā bija daudz labāk nekā kajītē, jo citādi iznāk, ka putni dzied velti, bet tā viņiem ir nepieciešamība, un viņi dzied, taču neviens neklausās. Tas būtu tāpat kā piespiest aktierus spēlēt tukšā zālē — muļķīgi un cietsirdīgi. Viņš sēdēja klausīdamies putnu balsīs. Varbūt uz nakti arī lakstīgala iedziedāsies? Gaisma kļuva blāvāka, jo Kombinators bija nomodā arī par normālu dienas garumu, un, lai gan spīdeklis nekustējās, tomēr stingri pēc pulksteņa palielināja un samazināja gaismas spilgtumu. Protams, pēc Zemes laika.
Viss bija kā īsts. Tikai saules pulksteni šeit nevarēja izmantot, un kam tas būtu vajadzīgs šajā civilizācijas attīstības posmā? Juniors nesteidzīgi pārsprieda, ka būtībā vispār nav nekādas starpības, vai pasaule ir radusies pati vai arī cilvēks to ir izveidojis un tajā apmeties. Pati par sevi bija radusies tikai ola, māja nevarēja tapt bez cilvēka, un cilvēki dzīvo mājās, nevis alās un tāpēc jūtas vēl labāk. Nē, cilvēks vispār un konkrēti Juniors pats ir muļķīgi iekārtots. Viņam redziet, nepieciešama apziņa, ka šī pasaule ir organiska un dabiska. Bet dzīvo taču nevis apziņā, bet pasaulē!
Starp citu, viņš nodomāja, par putniņiem. Aiz kupola eksistē neapšaubāmi dabiska, lai arī ne pārāk viesmīlīga pasaule. TI noteikumi obligāti prasa pastāvīgi novērot to, kas notiek ap tevi. Šajā ziņā tu jau nu esi pārāk izlaidies. Kupols paliek kupols un Kombinators — Kombinators, bet vēlāk, kad pienāks laiks ziņot, neviens nesapratīs, kā izlūkam izdevies sveikam un veselam trīs nedēļas nosēdēt uz nezināmas planētas un neatrast laiku painteresēties, kas īsti uz tās notiek. Nē, uz viņu vienkārši rādīs ar pirkstiem! Labāk jau painteresēsimies.
Vispirms Juniors reģistrēja to aparātu mērījumus, kas sekoja situācijai aiz kupola. Temperatūra, spiediens un atmosfēras sastāvs, izmaiņas sastāvā… Reiz Junioram ļoti tālu no šejienes izdevās pēc izmaiņām atmosfēras sastāvā (kas tik un tā bija nederīgs elpošanai) paredzēt izvirdumu turpat burtiski zem kājām, no tā nebūtu paglābis nekāds aizsarglauks, lai gan ārēji viss bija pilnīgā kārtībā un apkārtnē nebija saskatāms ne vismazākais pauguriņš. Bet pašlaik šeit daba it kā būtu izvirzījusi sev uzdevumu neticīgajam cilvēkam demonstrēt savu miermīlību un stabilitāti — kaut vai par simto daļu kaut kas būtu pārvērties! It kā tā būtu nevis daba, bet termostats. Labi jau, daba, paldies.