Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās un nekavējoties traukties pie viņas. Lai ieraudzītu, kaut ko pateiktu un par atbildi saņemtu kādus vārdus. Juniors izgāja uz apskates laukuma. Apstājās.
Vējš pūta vienmērīgi, un, lai gan to radīja Junioram zināmas un no viņa atkarīgas mašīnas, tas tomēr likās esam stihijas elpa, dabiska kustība, un bija patīkami, ka tāda ir. Tālu violetajā miglā aiz kupola pāris reižu kaut kas uzliesmoja gluži kā zibens. It kā tur māktos negaiss. Tagad zibeņi bija saskatāmi pietiekami labi, jo šeit, iekšpusē, jau metās krēsla, velns parāvis — kur gan palicis laiks? Vai tiešām diena pagājusi? Pa kuru laiku? Ir gan dzīve: viņš ir pilnīgi atradinājies lūkoties pulkstenī! Juniors ieklausījās: caur vēja svelpu varēja sadzirdēt lapu kluso čaboņu, viļņu šļakstus krastmalā, kas gan bija mākslīga, taču ne sliktāka par jebkuru citu. Lai nu kā, šī pasaule tomēr bija laba pasaule, kaut arī prasīja pastāvīgu uzmanību. Un šī pasaule kļuva vēl labāka tādēļ, ka tajā dzīvoja Zoja. Jā, vientulībā šeit ilgi nenodzīvosi, toreiz viņš tā velti fantazēja. Divatā — pavisam kas citsl
Lai pilnīgi nomierinātos, vajadzēja kaut ko paveikt. Kaut ko nopietnu, pamatīgu, svarīgu. Varbūt pat riskantu. Juniors pats sev pamāja. Sen jau to vajadzēja izdarīt. Iespējams, ka tieši tagad tam ir īstais laiks. Tieši tagad, kad ārējā pasaulē noris kādas pārmaiņas.
— Gudriniec! — viņš pasauca. — Vai agraplāns ir kārtībā?
Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš atkal iegāja kuģī un ārējā liftā pacēlās uz augšu. Pastāvēja blakus vieglajam agraplānam. Nekas, vējš vēl nav tik stiprs, lai lidojums būtu bīstams. Bet iepriekš mašīna jāizmēģina tepat zem kupola.
Viņš ielīda kabīnē, apsēdās, piemērojās. Tad deva komandu atvērt angāru. Bortā atvērās vārti. Viņš brauca mašīnu ārā. Antigravi strādāja droši, enerģijas resurss bija pilns. Juniors palaida aparātu dažās asās virāžās, tomēr turoties godbijīgā attālumā no kuģa. Nē, ieradumi nebija zuduši, reakcija saglabājusies, mašīna klausīja, lai gan pēdējo reizi lidojis viņš bija diezgan sen. Beigās Juniors četrsimt metru augstumā virs zemes braši ievadīja agraplānu angāra atvērtajos vārtos. Un apmierināti pavīpsnāja.
Dažas sekundes Juniors pastāvēja pie skapīša, kurā karājās hermētiskais kostīms. Negribējās to vilkt mugurā. Agraplānam bija hermētiska kabīne. Taču nebija ari ne vismazākās vēlēšanās riskēt. Vai nu mazums kas varēja gadīties. Viņš ielīda kostīmā. Aizsaitēja, aizpogāja, pārbaudīja ķiveri.
— Sakari ar mani — caur ārējo sistēmu, — viņš pateica Gudriniecei. — Aizlidoju izlūkot.
Sen jau viņš nebija dzirdējis un pats nebija izrunājis šo vārdu: izlūkot. Uz mirkli iesmeldzās sirds — varbūt tāpēc, ka visi izlūkgājieni būtu palikuši pagātnē? Ko darīt? Vai mēs tomēr neesam vairāk ieguvuši nekā zaudējuši?
— No kupola mani izlaid uzmanīgi, — viņš teica Gudriniecei. — Nezaudē pārāk daudz gaisa. Izveido lokālu plūsmu, lai mani ātrāk izsviež ārā. Kad atgriezīšos, lidošu tieši uz sienu, atver laikus, citādi man slikti klāsies.
Viņš zināja, ka uz Gudrinieci var paļauties: tā nekļūdīsies pat par sekundes simtdaļu, šīs sēnes tomēr bija apbrīnojami radījumi.
— Sapratu, — Gudriniece īsi atbildēja.
Juniors startēja kā iepriekš — tieši no angāra. Taisni kā svece uzgāja gaisā. Zem kupola bija kļuvis tumšs, un Juniors cerēja, ka Zoja viņu neredz debesīs un tai nebūs lieku uztraukumu. Tāpēc viņš arī aizlidoja, nepiegājis pie viņas un nebrīdinājis, lai nedotu sievietei lieku iemeslu bailēm… Ārpusē svilpa vējš. Kupols droši vien jau bija pavisam tuvu, kad mašīnu parāva. Kupolā bija atvērusies eja, tikpat neredzama kā pats kupols, bet gaisa strūkla traucās izejā — šī bija aizvēja puse, un spiediens ārpusē bija mazāks par iekšējo —, agraplānu iznesa klajumā, un pārsegs atkal kļuva necaurejams.
Juniors, uzmanīgi raudzīdamies lejup, nolidoja apli. Viņš gandrīz jau bija aizmirsis, kā izskatījās melnās smiltis. Pēc zaļās pasaules — netīkami. Un violeta migla. Viss kā agrāk. Toreiz, kad Juniors pirmoreiz bija izkāpis no kuģa, nebija šāda vēja. Un ari šīs ēnas — nebija.
113
Viņš pamēģināja noteikt attālumu līdz ēnai. Lokators to joprojām nefiksēja, tāpēc nācās tikai minēt. Cik daudz laika manā rīcībā? — Juniors padomāja. Vadoties no agra- plāna resursiem — pat diennakts. Arī savējie atļautu ne mazāk. Bet vēl eksistēja Zojas laika limits. Tu negribēji, lai viņa pārmērīgi uztrauktos. Tad arī neliec viņai to darīt. Tas nozīmē, ka jāatgriežas ne vēlāk… kā pēc divām stundām. Tagad es lidoju pa vējam, atgriezties nāksies
6-759
pretvējā. Tūlīt palūkosimies, cik ātri es varu kustēties pretvējā… Viņš slaidi pagrieza lidaparātu pretējā virzienā. Grūti noteikt. Mēraparāti man uzrāda ātrumu attiecībā pret vidi, bet uz planētas nav itin neviena orientiera. Labi, ka kuģis pagaidām redzams. Uztversim viņa antenu … Tā. Tagad ir apmēram skaidrs. Trīs pret divi. Tātad atgriezīšos par vienu trešdaļu ilgāk. Tad es varu lidot virzienā uz ēnu četrdesmit minūtes, jo atpakaļceļš aizņems veselu stundu, un vēl divdesmit minūtes man būs nepieciešamas uz vietas: ievest mašīnu, pārģērbties, aiziet līdz Zojai. Tā, ar pilnu ātrumu …
Mašīnu gandrīz nekratīja, jo nebija gaisa bedru: viss bija viendabīgs — gan atmosfēras blīvums, gan spiediens, gan ātrums … Kas notiks augstāk? Uzzināsim … Lidaparāts sāka uzņemt augstumu, Dīvaini, vējš te ir nevis stiprāks, bet vājāks. Gaisa blīvums ātri samazinās. Atpakaļ lidosim augstāk, būs ātrāk. Tātad — vējš galvenokārt pūš gar planētas virsmu. Kāpēc debesīs nav nevienas uguntiņas? Vai tie būtu mākoņi? Sen jau laiks tiem izlidot cauri, bet to joprojām nav, un nav arī redzamības …
Agraplāns kāpa aizvien augstāk. Juniors sekoja spiedienam aiz borta. Atmosfērai jau sen esam cauri, laiks nolaisties zemāk, jo šis tomēr nav kosmiskais lidaparāts, būtu zinājis — būtu paņēmis kuteri, nevis šo rotaļlietu. Tāds iespaids, ka necaurskatāmais slānis palicis lejā: virsma vairs nemaz nav redzama. Joprojām — nevienas pašas zvaigznītes. Nepatīkams izplatījums. Dīvaina planēta: no gaismas avota ne miņas, bet no šejienes es to būtu ieraudzījis, ja ne pašu, tad atspīdumu, asumu… Tātad — autonoma planēta, bārene, mūžīga violeta migla un tomēr krēsla, nevis tumsa — un ap trīsdesmit grādu pēc Celsija…
Gan jau, viņš nodomāja. Kas tad man pašlaik ir svarīgi? Jāuzzina, vai ir iespējami sarežģījumi un briesmas. Gaismeklis mums pašiem savs, gaiss — arī. 2ēl, protams, ka nav zvaigžņu, bet šajā atmosfērā mēs tās no apakšas — zem kupola tik un tā nesaskatītu. Pagaidām nekādas briesmas neredzu. Tomēr interesanti: virsma no šejienes nav redzama, bet ēnu var uztvert. Uz kā tad gulstas šī tā saucamā ēna? Uz virsmas? Uz atmosfēras? Vai arī tā tomēr nav ēna, bet kaut kas pavisam cits?
Atbildes tam joprojām nebija — atlika tikai lidot. Juniors turējās maksimālajā augstumā, kur motoriem — ne antigraviem, bet raķešu dzinējiem — vēl pietika gaisa.
Viņš tomēr te ietaupa ātruma ziņā. Cik ilgi mēs lidojam? Pusstundu. Ena likās tikpat tāla, taču bija it kā sabiezējusi, skaidrāk saskatāma uz violetā fona. Nē, Juniors nodomāja, tā nav ēna. Drīzāk to var nosaukt par sienu, kas no pašas virsmas paceļas augšup, cauri un pāri atmosfērai. It kā kaut kāda plakne, kas pāršķeļ gan gaisu, gan, iespējams, arī pašu planētu. Bet tā nevar būt siena. Tad turp neplūstu gaiss — tomēr tas plūst… Un šī siena jeb plakne nav cieši saistīta ar planētu, citādi tā netuvotos mums, kupolam, mūsu pasaulei… Jā, lai arī ļoti lēni, bet siena tuvojas, tās leņķiskie izmēri pieaug. Vai arī tā stāv uz vietas, bet palielinās. Uzreiz nepateiksi, te nepieciešams ļoti precīzi izmērīt attālumu starp kupolu un ēnu, bet kā to paveikt, ja neviens mēraparāts neuztver sienu, vai kas tas arī nebūtu, kā materiālu ķermeni. Jā, patiesi — cik garš, tik plats!