— Zoja! — Juniors beidzot atrada iespēju bilst kaut vārdu. — Zoja, ticiet man … Es esmu pie visa vainīgs, bet gribu pateikt… Es dzīvē nekad neesmu pazinis tādu sievieti kā jūs .,. tik mīļu!
Zoja pacēla uz viņu acis.
— Vai tiesa?
— Esmu gatavs to atkārtot četrdesmittūkstoš reižu!
Viņa pirmoreiz pasmaidīja.
— Es gaidu, — viņa teica.
— Ko tad? — Juniors apjucis pārvaicāja.
— Atkārtojiet! Četrdesmittūkstoš reižu — iesākumam pietiks.
Juniors atkārtoja to vēl un vēl. Tad iestājās klusums. Pēc tam Zoja sacīja:
— Vai tad tu mani nepametīsi? Nekad, nekad?
— Nekad. Nekādā ziņā.
Un atkal iestājās klusums.
* * *
Juniors pamodās nakts vidū. Mēness gaisma spīdēja logā, gūlās uz grīdas, un tā likās zeltaina. Blakus klusi elpoja Zoja. Juniors piecēlās. Piegāja pie loga. Ilgi stāvēja un skatījās uz aizmigušo pasauli. Tas ir atnācis, viņš nodomāja. Noticis. Man bija licies, ka visu jau zinu un saprotu. Bet kaut kas tāds — pirmo reizi… Vai viņa nav sieviete? Tad arī es neesmu cilvēks. Nav svarīgi, kādā veidā katrs no mums ir radies, bet svarīgi, ka ir. Zemu klanos visiem, kas šajā radīšanā piedalījušies. Lai slavēts Kristāls, kas sabojājās ceļa vidū un piespieda mani šeit nolaisties. Paldies tai Zojai, kas atrodas uz Zemes, ka ļāvusi sevi nokopēt. Bet vislielākais paldies tev, īstajai Zoji- ņai, par to, ka tu esi mana. Uz visu mūžu, lai cik garš tas arī būtu …
Viņš atcerējās Ledu. Mierīgi, kā no malas, it kā tas nebūtu noticis ar viņu, bet kādā citā dzīvē. Nē, droši vien tev tikai likās, ka mīlēji. Jā, kaut kas bija — iespējams, žēlums pret jauko un nelaimīgo sievieti. Nelaimīga, jo kādreiz atteikusies no savas pirmās mīlestības, kas patiesībā bija viņai vienīgā īstā, Leda to vēlāk nekādi nevarēja aizmirst un pašā mīlas svētku kvēlumā piepeši sāka raudāt, jo blakus trūka tā — pirmā un vienīgā. Bet es viņu žēloju, domāja Juniors, un centos mierināt, taču viņai vajadzēja nevis žēlastību, bet gan to otru, bet tam jau sen viss bija izveidojies citādi… Es biju greizsirdīgs uz cilvēku, kuru nekad nebiju pazinis, pat redzējis netiku, ne- norimusi kremta greizsirdība, bet, pat ja mēs ar Ledu nebūtu izšķīrušies, neviens ņo mums šajā kopībā nebūtu atradis laimi. Man būs ļoti žēl, ja viņas mīlestība nekad nepiepildīsies. Bet manējā ir piepildījusies. Tur, kur negaidīju, kur, likās, neko tamlīdzīgu nevar pat gaidīt. Esmu atradis. Un tagad vairs nepazaudēšu. Interesanti — kad es Zoju satiku uz Zemes, viņa ma,n gluži vienkārši nepatika. Ne tāpēc, ka viņ§ bija sieVa citam, varēja vismaz, no malas skatoties, patikt… Nē, nebija nekā. Bet šeit… Kāpēc? Tāpēc, Juniors pats sev atbildēja, ka tā ir cita Zoja. Cita sieviete. Jo es taču neesmu viņas dēļ greizsirdīgs kaut vai uz to pašu Georgu. Manas Zojas dzīvē nekad nav bijis nekāda Georga. Tā Zoja ir palikusi tur, un ar to man arī pašlaik nav nekā kopīga. Viņa arī paliks uz Zemes. Ar savu vīru un saviem draugiem. Bet te divatā būsim mēs. Lai gan mēs droši vien ne jau mūžīgi būsim divatā. Jo viņa ir normāla sieviete, tas nozīmē, ka viņai būs arī bērni, un lai to būtu daudz… Tikai bērnu trūkst mūsu mazajā un lieliskajā pasaulē, bet tie būs. Pat ja izrādīsies, ka mūsu dažādā izcelsme kaut kādā veidā mums traucē, tik un tā mēs izdomāsim, kā to apiet. Mēs visi kopā esam tāds spēks: Zoja, es, Gudriniece, Kombinators, kuģis ar tā enerģētiku … Interesanti gan: gatavojos meklēt Kurjeru, bet atradu sev sievu, un neviens visā pasaulē mani nepārliecinās, ka tas ir mazāk svarīgi.
Zoja miegā kaut ko nočukstēja, Juniors novērsās no loga, piegāja pie viņas un ilgi skatījās uz aizmigušo sievieti, klusumā pateikdamies viņai par visu, ko viņa tam šodien bija dāvājusi un ko vēl dāvās. Iespējams, ka viņa skatiens Zoju uzmodināja, — pacēlusi plakstus, viņa palūkojās Juniorā, un skatienā pārsteiguma nebija. Viņa pasmaidīja, lēni pastiepa roku, viņš nogūlās tai blakus, un atkal atnāca aizmirstība.
* * *
Viņi vienlaicīgi atvēra acis. Bija gaišs, aiz loga dziedāja putni. Viņi ilgi klusēdami raudzījās viens otrā; viss bija skaidrs tāpat, visi zvēresti tika doti klusējot. Rīta stunda aizritēja tā, it kā viņi abi neatrastos pasaules telpas bezgalīgos dziļumos, bet vasarnīcu ciematā, kur izpletušies koki palīdz saglabāt izolētības ilūziju no civilizācijas, lai gan īstenībā pāris simtu soļu attālumā atrodas maģistrāle, bet aiz dzīvžoga stāv vēl viens tāds pats namiņš un tajā dzīvo citi cilvēki. Zoja uzlika vārīties ūdeni kafijai. Pēc tam abi dzēra kafiju un sarunājās — tāda jauka ģimeniska mēļošana par sadzīves sīkumiem, par to, cik viņiem ir labi un kas ir jāpaveic, lai kļūtu vēl labāk un interesantāk. Zoja fantazēja, bet Juniors, iekšēji smaidot par viņas brīnišķīgo iztēli, solījās visu izdarīt, uzlabot, iekārtot… Dažkārt sarunā iespraucās atmiņas, bet tās bija nekaitīgas un nemaz netraucēja abu mieru — atmiņas par bērnību un jaunību.
Un līdz pašam vakaram visa šī diena bija kā viņu nākošās — ne īsti bezdarbīgās, bet pietiekami bezrūpīgās un nesteidzīgās, cilvēka cienīgas dzīves modelis. Viņi fantazēja par to, kā no viņiem aizsāksies uz šīs dīvainās planētas cilvēce, viņi kļūs par tās pamatlicējiem, un vēlāk, pēc gadu simtiem un tūkstošiem, par viņiem stāstīs leģendas. Juniors visā nopietnībā pieļāva (pagaidām bez aprēķiniem, tikai vispārīgā veidā), ka pamazām, gadu gaitā, apdzīvotības zonu varēs paplašināt, bet pēcāk, kad cilvēku kļūs vairāk, — paplašināt vēl, tā ka galu galā, protams, ne jau viņu dzīves laikā, bet daudz vēlāk apdzīvojama kļūs visa planēta. Un visur dzīvos cilvēki — viņu pēcteči. Mūsdienu, tehnika, — Juniors ne bez lepnuma skaidroja savai uzmanīgajai klausītājai, — ne uz to vien vēl spējīgai Patiešām, kas gan te ir nereāls? Enerģija ir visa pamats un avots; kuģa agregāti saņem enerģiju, izmantojot paralēlo izplatījumu enerģētisko līmeņu starpību; pie kam iekārtas praktiski nenolietojas, katrā ziņā ne vairāk kā nerūsējoša caurule, pa kuru tek ķīmiski tīrs ūdens; pat ja būs nepieciešams remonts, uz kuģa atrodas sēklas visam, kas vien varētu ievajadzēties. Vēl vairāk — ar laiku no sēklām, tiklīdz tas būs nepieciešams, varēs izaudzēt ne vienu vien tādu iekārtu. Arī Kombinators ir aprēķināts ilgai darbībai: tajā nav nevienas kustošas detaļas, kā arī nevienas, kas darbotos pie augstām temperatūrām. Tomēr nevajag paļauties uz to vien. Eksistē pilnīgs Kombinatora apraksts, protams, tas velnišķīgi sarežģīts, bet Gudriniece tiks galā, viņai tādi uzdevumi — vienkārša izklaidēšanās kā šaha spēle cilvēkiem. Kuģa atmiņas blokos glabājas neierobežota informācija par tehnoloģiju un medicīnu, par gandrīz visu pasaulē, un Gudriniece to var izsniegt pēc pirmā pieprasījuma. Jācer, ka pati Gudriniece, kā jau visas sēnes, var atražot sev līdzīgas būtnes, tā ka arī Gudrinieces dinastija ir jāturpina. Tiks radīti jauni aizsarg- lauka ģeneratori, un galu galā kupols aptvers visu planētu, kura pamazām pārvērtīsies no nedzīva melna tuksneša zaļā un skanošā paradīzē.
Viņiem, jaunās cilvēces pirmsācējiem un pamatlicējiem, bija labi sapņot. Kafijas dzeršana ievilkās līdz dienas vidum. Pirms pusdienām viņi nolēma izpeldēties, lai rosinātu apetīti; visu vajadzīgo uzlika uz plīts, ieslēdza automātu, bet paši gandrīz neapģērbti devās prom, jo te nebija no kā kaunēties un arī klimats bija piemērots. Viņi negāja pa īsāko ceļu, kaut kur iemanījās nogriezties, nokļuva brikšņos, kas bija kā radīti tam, lai šeit skūpstītos. Pēc tam, kā izrādījās, bija izgājuši gluži citā pusē, nokļuvuši pie kupola robežas un jau no turienes devās uz dīķi.