Velns parāvis …
— Labi. Aprēķini visas trīs. Var būt, ka nevajag trīssimt emiteru, bet mazāk? Apjoms jau nav liels.
— Var, tomēr nebūs garantijas programmas precīzai izpildei.
— Tad ne, — sacīja Juniors. — Tad jāveic visi trīssimt sešdesmit. Gudriniec, ķeries pie programmas izpildes.
— Bet man tevi jābrīdina, ka ar to mana palīdzība arī aprobežosies. Tāds darbs nekad nav bijis paredzēts, un man nav nekādu ierīču tā izpildīšanai.
— Zinu. Strādāšu es. Būtu labi, ja mēs varētu sākt rīt pat.
— Sapratu. Es pagūšu. Nekā sarežģīta nav.
Juniors pamāja. Un apķērās:
— Jā! Bet vai mums rezervē ir tik daudz emiteru?
— Iespējams, ka ir, — atbildēja Gudriniece. — Trešajā tilpnē.
— Sātans! Kur tad lai tos ņem?
— Ārējās iekārtās. Cik es varu spriest, pašlaik Kombinators realizē ne jau sarežģītāko no savām programmām. Un kāda emiteru daļa nav noslogota.
— Kā gan es uzzināšu, kurus var un kurus nevar aiztikt?
— Ar testera palīdzību.
Varēju jau arī pats iedomāties. Jā, paredzams smalks darbs, katrs emiters ir kniepadatas galviņas lielumā, bet lielos kompleksos to ir tūkstošiem. Vismaz labi, ka tie ir tipveida — gan kokiem, gan cilvēkiem. Juniors to zināja sen; Georgs reiz bija minējis sērijveidā ražoto detaļu vienkāršību. Konstruktoram jau rēgojās Kombinators visur — kur vajag un arī, kur nevajag. Šeit gan Kombinators bija pašā laikā.
* * *
Juniors strādāja kā apsēsts. Vēlu vakarā atgriezās mājās, apsēdās uz dīvāna blakus Zojai, apskāva viņas plecus.
— Vai noguri?
— Ko tu! Esmu nenolietojams.
— Junior, varbūt nevajag tā steigties? Patiešām nekā briesmīga…
— Jā, protams, Zoja, nekā briesmīga. Saproti — es tikai gribu pilnīgi nodrošināties. Gribu, lai no briesmām pat ēnas nebūtu. Un lai tev nekad nerastos šaubas… Es domāju, ka mums šeit nekas nedraud. Vējš uzpūta — un pārstās. Bija taču pilnīgs bezvējš — pat ne vienu dienu un ne divas!
— Mums taču šeit ir labi, vai ne?
— Man nekad un nekur nav bijis tik labi.
— Man arī…
Zoja tagad reti izgāja no mājas. Joprojām bija silts, bet vējš pūta pārāk stipri, lai pastaiga varētu sagādāt baudu. Protams, vēju varēja likvidēt: dot pavēli kompresoriem — un iestātos klusums un miers. Bet tādēļ uz kupolu gultos daudz lielāka slodze. Tas bija risks. Juniors nolēma, ka var paciest, cerot, ka tur, ārā, agri vai vēlu pieklusls. Zoja viņam piekrita.
— Iespējams, ka šeit uz planētas tāda ir ziema, — viņa sprieda. — Vējš sasniedz noteiktu spēku, pēc tam kļūst vājāks, un galu galā viss kļūst kā sākumā: kluss un brīnišķīgs.
Iespējams, ka reiz pieklusīs. Bet pagaidām — ceturtajā dienā pēc Juniora otrā lidojuma — tas atkal ar joni pieauga. Un vairs nepalika vienā līmenī: no šīs dienas vējš pamazām, bet pastāvīgi pastiprinājās.
Juniors nodomāja: notiek skriešanās ar dabu. Bet vēl nav zināms, kas būs pirmais. Mēs neesam vāji. Mēs esam ļoti stipri. Mēs cīnīsimies. Pat ja nāksies atkāpties — atkāpsimies pilnā kārtībā. Mēs pagūsim!
* * *
Naktī viņš pamodās un saprata: nepagūs. Viņu pamodināja savāda skaņa: smaga, dobja, ritmiska dārdoņa jaucās ar vāju, bet spalgu zvanīšanu, kas arī bija ritmiska un nez kāpēc skanēja tieši tajos brīžos, kad dārdoņa mazliet pierima. Juniors tikai pēc brīža saprata, ka vājā skaņa nāca no telefona.
Zoja negulēja. Viņa sēdēja gultā, aptvērusi ar rokām ceļus, un izbiedēti lūkojās Juniorā.
Dārdēja vējš. Tieši dārdēja — nevis kauca vai gaudoja. Likās, kaut kas smags, bet ar kaut ko piesegts, kā cimds piesedz boksera dūri, brīdi pa brīdim atkāpjas un atkal metas mājai virsū, cenšoties to izkustināt vai pat sagraut, un katru reizi māja drebēja un čīkstēja, un logos dobji šķindēja stikli.
Palaikam, kad sitieni rimās, no ārpuses skanēja arī citi trokšņi. Gaudoja kompresori, krakšķēja koki. Dažbrīd pa logiem bungoja lāses: acīmredzot vējš bija pacēlis gaisā daļu dīķa ūdens.
Vienā acumirklī Juniors novērtēja apstākļus. Pagaidām vēl koku grupa, šķeļot gaisa straumi, piesedza māju. Bet koki nevarēs ilgi pretoties orkānam.
Viņš pārlaida roku pār sievietes matiem.
— Nekas, Zoja, — viņš sacīja. — Mēs tiksim galā. Nekā briesmīga.
Zoja iešņukstējās. It kā atbildot viņai, blakusistabā izlidoja stikls un saplīsa ar žēlu skaņu.
Juniors nocēla klausuli.
— Kompresori atrodas uz robežas, — īsi ziņoja Gudriniece.
— Cik ilgi tie vēl izturēs?
— Pie tādas slodzes ne vairāk par stundu.
— Labi, — atbildēja Juniors. — Lai turas līdz pēdējam.
— Sapratu, — atteica Gudriniece.
Juniors nolika klausuli un ātri apģērbās.
Kuģī visi Kombinatora emiteri jau bija izvietoti tieši pēc shēmas. Taču to pieslēgšana vēl nebija uzsākta. Sistēma nedarbojās. Un paslēpt Zoju kuģī nebija iespējams. Atlika paļauties uz māju. Juniors saprata, ka māja nav aprēķināta tādiem apstākļiem. Un tomēr citas izejas nebija.
— Apģērbies, Zojiņ, — viņš teica. — Pie tam pamatīgāk. Diez vai tādā vējā būs ļoti karsti.
— Man šeit gandrīz nekā nav… — apjukusi sacīja Zoja.
■— Paņem manu kombinezonu.
— Bet tu?
— Man ir tur — uz kuģa. Apģērbies un gaidi mani šeit. Neej klāt pie logiem — tevi var ievainot stikla šķembas.
— Vai tu aizej?
— Uz īsu brīdi. Uz kuģi. Jāizprot, kas notiek ārpusē.
—• Junior, nepamet mani, lūdzu …
Viņš uz mirkli viņu spēcīgi piekļāva sev klāt.
— Nebaidies. Es nepametīšu. Drīz atgriezīšos.
Verandas durvis vērās uz ārpusi. Juniors mēģināja tās
atvērt un nespēja. Pārāk spēcīgs bija gaisa spiediens. Lai gan vēju radīja tikai mašīnas, grūti bija iedomāties, ka šīs jaudas valdniece nebija stihija, bet gan tehnika. Un tomēr šī doma iedvesa kaut kādu pārliecību, Cilvēks sarunājās ar stihiju kā līdzīgs ar līdzīgu. Tiesa, pie tam viņš pats varēja iet bojā.
Juņiors nogaidīja, līdz kārtējā brāzma kļuva vājāka, un, uzgūlies durvīm ar visu auguma svaru, strauji tās atgrūda. Durvis atvērās un tūlīt pat aiz viņa muguras aizcirtās. Nākošajā brīdī vējš satvēra Junioru un svieda pret durvīm. Juniors nodomāja, ka plīsusi tomēr durvju plāksne, nevis viņa kauli. Vismaz tik daudz bija veicies.
Par iešanu visā augumā nebija ko domāt. Viņš sāka līst pa slapjo zāli. Netālu ar sausu krakšķi nogāzās koks. Labi vēl, ka attālāk. Ej nu sazini, kurš nogāzīsies nākošais.
Juniors, vēl nepārvarējis pat pusceļu līdz kuģim, saprata, ka pasaule iet bojā. Taču šajā pasaulē viss nebija vienlīdz vērtīgs. Zojai bija jāpaliek veselai.
Viņš līda. Zem viņa no kompresoru izmisīgā darba radītās vētras sīki drebēja zeme. Ilgi tie nenoturēsies. Pat stundu ne.
Galu galā arī šīs mašīnas kalpoja tikai pirmajai aizsardzības līnijai. Eksistēja arī citas iespējas.
Kuģi sasniedzis, Juniors saprata, ka liftu izmantot neizdosies. Vējš bija sašķiebis platformas vadotnes. Kā nokļūt augšup? Līst augšup pa lifta trosēm būtu neprāts.
Bija vēl viens paņēmiens. Uz kaut kādu brīdi izslēgt kompresorus. Vējš acumirkli apklusīs. Vai izturēs kupols? Ja ne… viss uzreiz beigsies: nebūs ko elpot. Taču kompresori tik un tā vairs ilgi nevilks.
No augšas atskanēja tik asa čerkstoņa, ka pat vējš to nespēja noslāpēt. Juniors pacēla galvu. Viena no Kombinatora antenām bija norāvusies un bezpalīdzīgi šūpojās. Juniors sastinga. Nepaceļoties no zemes, viņš uz rokas sataustīja sakaru rokassprādzi.