Tomēr pastāv vēl cita izeja. Bez simtiem atsevišķu programmu ir arī kopējās. Trīs programmas, Juniors to lieliski atceras. Tās saucas… tās saucas: pirmā apdzīvoja- mības pakāpe, otrā un trešā. Tajās ir viss nepieciešamais, bet atsevišķās programmas liek lietā tikai tad, kad rodas speciālas prasības.
Tātad — ko mēs pasūtīsim? Vai pastāvēsim uz palmām un pērtiķiem? Nē, nodomāja Juniors, to citreiz. Pašlaik man gribētos kaut ko tādu… mājīgu, ja jau reiz es varu izvēlēties. Palmas nevajag. Lai būtu priedes. Bērzi. Liepas. Ozoli. Apses. Un attiecīgi viss pārējais.
— Ievadīt pirmās pakāpes apdzīvojamības programmu, apakšprogramma «Mērenā josla».
Atkal pauze. Beidzot Juniors izdzirdēja:
— Programma ievadīta un pieņemta.
Viņš gaidīja, ka tūlīt pat…
Atkal nekā.
— Kāpēc nav uzsākta programmas realizācija?
Atbilde sekoja pēc tikko manāmas aizķeršanās:
— Darba apjoma traucējums.
Interesanti! Kāds gan te var būt traucējums?
Viņš nesteidzīgi palūkojās visapkārt. Tad pēkšņi saprata un iesmējās. Jo traucējums — tas bija viņš pats. Kad Kombinators rada, nekam dzīvam, ja vien tas grib palikt dzīvs, nav jāatrodas tā darbības zonā. Pēcāk — cik vēlies. Teču ne tagad.
— Traucējums tiek likvidēts.
Paši likvidējamies, viņš viegli nodomāja. Arī šeit mēs neesam vajadzīgi. Te lieliski iztiek bez mums. Mēs traucējam — mēs aiziesim. Un pat neapvainosimies. Bet neaiziesim tālu un ne uz ilgu laiku. Lai gan to paveiks bez mums, taču mūsu dēļ! Pēc manas vēlmes tiek radīta pasaule un šajā gadījumā — man vienam pašam. Un kāds gan brīnums, ka man pie tā nav jāsvīst, — kaut kam taču bija vajadzīgi cilvēces attīstības gadu tūkstoši, kaut kā dēļ taču dzima diži prāti un ne mazāk diži meistari! Prāts — prast, pat paši vārdi ir blakus… Tieši tādēļ viņi arī eksistēja ikviens savā laikā un savā vietā, lai es pašlaik šeit varētu radīt jaunu pasauli, pie kam pirkstu nepakustinājis, tikai komandēdams.
Tomēr esmu noguris, pats sev negaidīti nodomāja Juniors. Vai par to bija jābrīnās? Uztraukumu bija daudz, bet dienas režīms paliek dienas režīms, turklāt es esmu tikai cilvēks, un cilvēkiem laiku pa laikam jāpaguļ.
Viņš nesteidzīgi, piepeši sajutis augumā smagumu, piegāja pie celtņa. Pacēlās pašā augšā — līdz dzīvojamā korpusa apskates laukumiņam. Pirms atvērās lūka, Juniors pārlaida skatienu pasaules radīšanas vietai.
Telpā zem kupola bija kļuvis it kā gaišāks. Tas nozīmēja, ka daļa vietējās atmosfēras jau bija izsviesta ārpus kupola un tās vietu ieņēmis dzidrais, garšīgais Zemes gaiss. Rīt pamodies, Juniors bez skafandra nokāps lejā un ar baudu ieelpos.
Taču violetā dūmaka ārpus kupola joprojām aizsedza apvārsni. Apgaismojums nebija izmainījies, lai gan pēc nosēšanās pagājis krietns laiks. Acīmredzot planēta patiešām griežas ap savu asi bez īpašas steigas. Viens apgrieziens gadā nav nemaz tik rets variants. Nav zināms, cik ilgi šeit gads var turpināties. Vai tad mums nav vienalga?
Bet tajā pusē ir parādījies kaut kas tāds, kā tur iepriekš laikam nebija. Nē, noteikti nebija. Jo tad Juniors to būtu ievērojis, citādi — kas gan viņš par izlūku.
It kā paceltos mākoņu grēda. It kā jā, it kā nē. Atgādina mākoņus, bet var izrādīties, ka tas ir pavisam kas cits. Vai pārvietojas? Nav manāms. Varbūt tā ir kaut kāda ieapaļa kupolveida augstiene un iepriekš tā vienkārši nebija saskatāma, bet tagad redzamība šajā virzienā uzlabojusies. Iespējams. Nav izslēgts, ka tā ir nevis augstiene, bet ieplaka. Uz šīs planētas ir galīgi nejēdzīga atmosfēra — kā klimpu zupa.
Lai kā arī būtu, tas mūs nebaida. Un netraucēs izmantot pelnīto atpūtu.
Vai aizsarglauks ir ieslēgts? Ieslēgts, mīļumiņš. Tātad pēc visiem likumiem komandai atļauts atpūsties. Traki velk uz miegu. Bet savas vēlmes vajag apmierināt — kad tas nekaitē darbam.
Viņš iegāja tamburā. Atkal, šodien jau kuro reizi atkārtojās garlaicīgā procedūra. Divi soļi. Aiz muguras noslēdzās ārējās lūkas plātnes. Pieaug svelpoņa: sterilizācija. Šeit tai it kā nebūtu īpašas nozīmes, bet tā ir noteikts. Atkal svelpoņa: gaiss. Iegaismojas tablo: atļauts noģērbties. Pateicamies.., Iekšējā lūka. Tagad mēs esam mājās. Siltums un ērtības. Sveicināti!
Pavakariņot, vai? — viņš slinki nodomāja. Negribas. Taču kārtībai jābūt. Tātad vakariņosim.
Vakariņas viņš paēda bez kāda prieka. Iepriekš devis komandu laikus uzmodināt, nolikās gulēt. Lai gan zināja, ka tik un tā pamodīsies tieši tajā brīdī, kā pats būs sev licis. Bet nekad nevajag ignorēt rezerves pasākumus. Aizmiegot viņš vēlējās, lai sapnī redzētu kaut ko mierīgu un izklaidējošu.
Starp citu, viņš jau iepriekš zināja, ka sapņu nebūs. Vai arī, pareizāk, — pamodies viņš neko neatcerēsies. Laba nervu sistēma. Kam gan vajadzīgi sapņi? Pašā dzīvē jau visa kā ir gana. No rīta pamodīsimies, ap to laiku programma jau būs realizēta, un to, ko ieraudzīsim, ne salīdzināt nevarēs ar jebkādiem sapņiem …
* * *
33
Tomēr notika kaut kas tāds, kas agrāk nebija gadījies un arī pat nedrīkstēja notikt, — viņš pamodās nakts vidū. Tajā laikā, kas viņam bija nakts, — kad ir jāguļ, kad viņa
2-759
kajītē izslēgta gaisma, bet caur bruņām no ārpuses neiekļūs neviens stariņš.
Viņš pamodās tieši sapņa dēļ, kas pretēji tradīcijai viņam bija rādījies. Nosvīdis pielēca kājās, sirds dauzījās kā neprātīga. Pastiepa roku sāņus, uzgrūdās šķērssienai, jo nekas cits tur arī nevarēja būt. Sasita roku. Un galīgi noskaitās. Gaismu neiededzot, uztaustīja smēķus. Viņš smēķēja reti, sen jau bija no tā atradinājies. Taču reizumis atļāvās tādu mazu izvirtību. Aizsmēķēja. Pasēdēja, ieelpojot un izelpojot dūmus, cenšoties ātrāk nomierināties. Un saprast, kāda jēga sapnī redzētajam. Ja vien sapņos vispār ir kaut kāda jēga. Var jau būt, ka nav. Kādēļ tad ir kaut kas tāds jāredz — pat, ja sapnī. Cilvēks ir mīklaina būtne…
Sapnī viņš redzēja Ledu. Viņa stāvēja, cieši piespiedusies pie viņa, un viņš to skūpstīja. Tad viņa izrāvās un sāka skriet, visu laiku atskatīdamās. Juniors metās viņai pakaļ, bet nevarēja panākt. Tikai tālu priekšā, pacēlusi rokas pāri galvai, Leda apstājās. Kamēr viņš skrēja tai klāt, viņa nemitīgi pārvērtās, kļūdama citāda. Pieskrējis Juniors ieraudzīja, ka tā nav Leda, bet koks. Tas auga lielāks. «Tēt!» iekliedzās Juniors. Pienāca tēvs. «Tā ir Leda!» viņam teica Juniors. «Atdod!» — «Tā nav Leda,» mierīgi atbildēja tēvs. «Skaties taču!» iesaucās Juniors. Viņš apskāva stumbru, bet Leda izrāvās un atkal sāka skriet. «Paņem,» Junioram sacīja tēvs, sniedzot lejkannu. Bet Juniors lejkannu atgrūda, metās pakaļ bēgošajai Ledai, gribēja satvert — un, jau pamostoties, sasita roku pret kajītes šķērssienu, visapkārt bija nakts, un viņam bija vajadzējis mierīgi gulēt.
Tāda nejēdzība bija rādījusies sapnī. Juniors sēdēja tumsā, smēķēja un šūpoja galvu. Labi, par tēvu viņš šodien bija domājis, laikam arī par Ledu, jo diez vai pagāja tāda diena, kad Juniors par viņu nebūtu domājis. Taču lejkanna, koks … Kaut kādas blēņas, jānospļaujas un jāaizmirst.
Lai aizmirstu, vajadzēja koncentrēties uz ko citu — kas vien pirmais ienāk prātā. Jāspēlē vārdu spēles. Labs vārds — kombinators. Ko mēs no tā varam izveidot? …
Kopā ar šo vārdu atmiņā ienāca Georgs, un Juniors aizdomājās par konstruktoru.
Viņš to pazina maz, taču likās — Georgu labi nepazina neviens, protams, ne jau kā darba kolēģi, bet kā cilvēku. Diez vai tas arī kādu interesēja. Viņš nebija pārāk sabied