Mūs visus pārcēla no pagātnes ar vienu paņēmienu: kad kļuva skaidrs, ka vajadzīgais cilvēks (kā mēdza teikt tur, kur es kādreiz dzīvoju) teju, teju atdos galus, to pēdējā brīdī izrāva no tā laika, bet vietā veikli ielika biorobotu. Apmaiņu neviens pat nemanīja. Man pēcāk paskaidroja, ka es tik un tā būtu noslīcis — es tomēr biju jau gados, un sirds vairs nebija tāda, lai rudenī peldētos Gaujā. Taču lielākā daļa mūsu puišu bija izrauti no kariem, kad brīnījās nevis par to, ka cilvēks miris, bet gan, ka palicis dzīvs.- Labi vēl, ka tajos laikmetos — arī manējā — karu bija pietiekami.
Salasījāmies jautrs bariņš. Mūsu dzimšanas gadus šķīra gadsimti, iespējams, pat gadu tūkstoši, bet mēs apbrīnojami ātri atradām kopīgu valodu — ne jau velti ikvienam no mums bija supēraugsts elastības koeficients. Mēs izpētījām kuģi un apguvām pat modernās zinātnes pamatus, kaut arī no mums neko daudz šai ziņā neprasīja. Tas gan bija no viņu viedokļa, no mūsējā — oho!
Starp citu, sevišķi nopūlēties mums nevajadzēja. Apmācot mūs ieveda ērtā istabā, kur varēja lasīt, gulēt, domāt, dziedāt — pavadīt laiku katrs savā gaumē. Aparatūra bija paslēpta sienās. Daži trīs stundu gari seansi ar nedēļu ilgiem pārtraukumiem starp tiem — un mēs kļuvām par augstas klases speciālistiem. Mēs nevarējām tikai vienu — kļūt īsti viņu-laikmeta cilvēki. Laikabiedri.
Galvenā atšķirība nebija ārējā, lai gan mēs, protams, izkratāmies gluži citādi. Mēs arī savā starpā neesam līdzīgi, bet viņiem nelīdzināmies nemaz. Viņi — tie, kas mūs pārcēla —, pec mūsu domām, izskatās ļoti vienveidīgi. Gara auguma, labi noauguši, melnīgsnēji, matu krāsa no melnas līdz kastaņbrūnai — gaišāki toņi sastopami ārkārtīgi reti —, lielākoties melnām acīm. Viņi ir ļoti skaisti, diezgan maz mainās novecojot, tikai nosirmo. Daži atjauno normālo matu krāsu, bet tādu nav daudz. Par sievietēm vispār nav ko runāt — jebkura no viņām manā laikmetā būtu iekarojusi visus iespējamos titulus skaistuma jomā. Treniņa laikā es paguvu ar dažiem no viņiem iepazīties. Man liekas, viņi iepazinās aiz ziņkārības. 2ēl, ka mums nebija, par ko runāt, — pārlieku atšķirīga bija mūsu audzināšana. Tieši audzināšana bija galvenais iemesls, kāpēc šajā laikmetā mēs tā arī palikām kaut kas līdzīgs emigrantiem pret pašu gribu no citas ēras.
Mēs visi bijām pārcelti no saviem laikmetiem brieduma gados, kad personības veidošanās jau beigusies. Piemēram, Georgs — labs stūrmanis un lielisks puisis. Viens no tiem trijiem simtiem, kuri Leonīda vadībā aizstāvēja Termopilas, un es negribētu viņu redzēt savu ienaidnieku vidū. Viņa laikā un viņa valstī tizlus bērnus meta jūrā, lai tie nesabojā rasi. Pat manas humānisma koncepcijas viņam likās tīrā siekalošanās, par šo laikmetu nemaz nerunājot. Viņš smaidīja reti, iespējams, viņš nevarēja sev piedot, ka palicis dzīvs, jo visi pārējie spartieši un vēl tūkstotis algotņu tur apgūlās uz mūžu. Georgs lieliski saprot, ka tas nav bijis atkarīgs no viņa, bet acīmredzot viņš sevi pielīdzina bēgošajiem no kaujas lauka. Viņa laikā, tāpat kā visos citos, tādus necieta. Es atkārtoju, ka viņš ir lielisks stūrmanis, — senajiem grieķiem orientēšanās pēc zvaigznēm jau bija asinīs. Viņš nav satricināms un ne par ko nebrīnās, reti izrāda savas jūtas, kas šī laika cilvēkiem nav saprotams. Ļoti 'auksti izturas pret sievietēm, jo sajūt, ka tās savā ziņā ir pārākas par viņu, bet viņa patmīļa — seno laiku cilvēkiem patmīļa bija ļoti svarīga — neļauj ar to samierināties.
Mēs ar Mūku esam tautieši, gandrīz vai no vienas puses, tikai viņš dzīvojis divus, varbūt pat visus trīs gadsimtus agrāk. Arī viņš ir lielisks puisis — te mēs visi esam tādi —, bet šo to nesaprot un pret visu, ko nesaprot, izturas ar neuzticību.
Šaubos, vai Mūks pa īstam tic dievam, bet vēl līdz šim grūtos brīžos viņš kaut ko čukst, domāju, lūgšanas, un met krustu. Viņš lieliski orientējas kuģa lielajās smadzenēs,, kas atrodas viņa pārziņā. Ar šo iekārtu mums nekad nav bijusi ne mazākā aizķeršanās. Varu galvot, ka sevī Mūks to apdvēseļo, uzskata par labestīgu garu. Tas varētu būt eņģelis skaitļotājs, lai gan kristiešu mitoloģijā tāda nebija. Viņš ir emocionāls, bet pēc katra jūtu uzplūda neviļus lūdz dievam piedošanu, tiesa, ne pārāk skaļi. Ar interesi noskatās uz sievietēm, kad d5mā, ka neviens viņu neredz. Noskaities uz kādu, sauc to par ķeceri un draudīgi spīdina acis. Viņš ir inaza auguma, melnīgsnējs, ar bārdu. Šajā laikā to uzskata par nehigiēnisku. Mūks un spartietis ļoti atšķiras viens no otra, bet no viņiem abiem vēl vairāk atšķiras mūsu pirmais pilots, kuru saucam par Bruņinieku.
Viņš apgalvo, ka patiesi viduslaikos bijis bruņinieks.
Tā ir viņa darīšana. Ikviena cilvēka pagātne ir viņa īpašums. Savu īpašumu var rādīt citiem, bet var arī paturēt sev un nevienam neļaut tam pieskarties. Biogrāfiju laiks sen pagājis. Kāda nozīme tam, ko cilvēks darījis agrāk, ja iespējams nekļūdīgi noteikt viņa vērtību pašlaik un atbilstoši tai izturēties pret viņu. Bijis bruņinieks, nu un tad? Vārds viņam Uve Jorgens, uzvārds — Riters fon Eks. Viņš ir garš un kalsns, ar lielu, kumpu degunu un j>lašu manieru diapazonu — no izmeklēti smalkas uzvedības līdz kazarmu tiešumam (gan nezinu, liekas, bruņiniekiem kazarmu nebija). Lielisks pilots, precīzi izjūt kuģi. Sarunās atturīgs, bet klausās ar baudu. Pie tam mazliet pavīpsnājot, taču ne" aizskaroši, bet labvēlīgi. Viņa skatiens vienmēr mierīgs, un viņam no acīm neķo nevar saprast. Reiz, izmēģinot dzinējus, mums draudēja briesmas. Pie pults bija Bruņinieks, un viņam izdevās mūs pēdējā brīdī paglābt. Mūks pie skaitļotāja jau murmināja: «Piedod mums mūsu parādus…» Jāatzīstas, visi dabūjām krietni pasvīst. Tikai Uve Jorgens palika mierīgs, it kā risinātu uzdevumu uz imitatora, nevis reālajā izplatījumā, kur mēs visi varējām acumirklī pārvērsties vārgā gamma kvantu strūkliņā. Kad briesmas bija garām, viņš atskatījās un, goda vārds, palūkojās uz mums ar humoru, bet neteica ne vārda.
Ko vēl var par viņu pastāstīt? Reiz biju iegājis viņa kabinetā tieši tajā brīdī, kad viņš iznāca no sava Atmiņas dārza (tā mēs saucam šīs vietas — arī manējo, kur kaimiņš nekad neiznāk no vasarnīcas). Uve Jorgens asi aizcirta durvis, un es tā arī nepaguvu neko īsti saskatīt. Tur bija kaut kas līdzīgs milzīgam amfiteātrim, kas pilns ar neprātīgi aurojošiem cilvēkiem. .Atceros,* ka toreiz netaktiski pavaicāju, no kura laikmeta šī izrāde. Viņš nopietni atbildējat «No bruņinieku.» Pēc mirkļa
piebilda: «Ikviens karavīrs zināmā mērā ir bruņinieks, vai ne?» Es padomāju un atbildēju, ka droši vien. Pats savā laikā esmu bijis karavīrs.