Ēšanā Uve Jorgens ir pieticīgs, pret sievietēm izturas vēsi un ar tādu kā nicinājumu, lai gan viņu nevarētu saukt par askētu. Karavīriem nav raksturīgs brīvprātīgs askētisms.
Pavisam cita lieta — Piteks. Viņa iesauka radusies no vārda «pitekantrops». Viņš uz mums neapvainojas, jo zinātne par cilvēka izcelšanos viņam tā arī palikusī neapgūta. Mums mācīja tikai to, kas nepieciešams, turklāt baidoties pārpūlēt mūsu aizvēsturiskās smadzenes. Tāpēc daudzas modernās kultūras virsotnes nemaz neparādījās pie mūsu apvāršņa. Patiesībā Pitekam, protams, nav nekā kopīga ar pitekantropiem. Kā mēs ikviens, arī viņš ir normāls Homo sapiens, varbūt pat vairāk nekā dažs labs mans paziņa no bijušajiem laikiem. Viņš pārcelts no gluži neiedomājami tālas senatnes, liekas, viņam faraonu Ēģipte vēl bijusi tāla nākotne, bet vergturu iekārta — gaišs sapnis. Manuprāt, pārcelšanas speciālisti arī nezina, no kāda laikmeta Piteks paņemts. Viņš pats runā tikai par zilā ūdens gadu, nekādu precīzāku hronoloģiju no viņa nevar izdabūt. Mīl papļāpāt, un, nodzīvojis dienu, noteikti cenšas kādam no mums izstāstīt šīs dienas saturu, lai gan visu laiku esam bijuši tepat blakus un zinām to pašu, ko viņš. Atmiņa lieliska, viņš nekad neaizmirst nevienu sīkumu. Ar to viņš ir par mums pārāks un vēl ar lielisku, gandrīz vai su- nisku ožu.
Piteks teica, kā sauc viņa tautu, taču man liekas, vēsture tādu nav ievērojusi. Viņš nosauca arī savu vārdu, bet neviens no mums nevarēja atkārtot nevienu skaņu. Šim nolūkam, manuprāt; jābūt vismaz trim mēlēm, turklāt divreiz garākām par mūsējo un reizēm pat sasietām mezglā. Pitekam gan ir tikai viena pati, un paliek liels dabas noslēpums, kā viņš ar to tiek gala. Vienīgais, ko precīzi zinu, — tur, kur viņš dzīvojis, bijis silts. Tāpēc Piteks pie pirmās izdevības cenšas padižoties savā dabiskajā izskatā. Viņam tiešām ir apskaužama muskulatūra, neviena grama tauku. Mūsu audzinātājiem sagādāja zināmas grūtības pārliecināt Pi- teku par to, ka mazumiņš drēbju tomēr jāvelk mugurā. Viņš paklausīja, lai gan nenoticēja. Viņš ir drukns, staigā bez trokšņa, lieliski prot lēkt, neēd maizi, bet gaļu, pat sintētisko, var patērēt milzīgos daudzumos, iztiekot bez naža un dakšiņas.
. Viņš ir mazliet paslinks, jo ne brīdi nedomā par nākotni, nerūpējas par to un neko nedara iepriekš, dara tikai tad, kad citādi vairs nevar iztikt. Toties reakcija viņam lieliska, viņš varētu būt nevis otrais, bet pirmais pilots, ja vien viņam būtu mazliet vairāk attīstīts paš- saglabāšanas instinkts. Tas attiecas arī uz mūsu visu saglabāšanu dzīvajos. Diemžēl viņa drosmei nav nekādu robežu. Domāju, ka tā ir viņa individuālā īpašība, lai gan varbūt visi viņa tautieši bijuši tādi un tieši tāpēc arī izzuduši. Cilts izjūta (pie mums teiktu — kolektīva izjūta) viņam attīstīta vairāk nekā jebkuram no mums. Piteks var riskēt ar kuģi un visiem, kas tajā atrodas. Taču viņš arī ziedotu savu dzīvību dēļ ikviena no mums, ja gadītos tāda nepieciešamība, un ar vēl lielāku prieku viņš laupītu dzīvību pretiniekam.
Diezgan bieži, lai gan mazliet vienveidīgi, viņš stāsta par cilšu kariem. Es reiz joka pēc apvaicājos; vai viņi nav ēduši uzvarētos ienaidniekus. Piteks neatbildēja. Pasmaidīja un ar mēles galiņu aplaizīja savas biezās lūpas.
Ko vēl varētu par viņu pateikt? Ar sievietēm viņš apietas elementāri vienkārši. Lai cik tas savādi būtu, viņām, modernām un augsti intelektuālām, tas patīk. Starp citu, šajā laikmetā izprast sievietes nav nemaz vieglāk, bet arī ne grūtāk kā iepriekšējā, kas ne tuvu nebija tik attīstīts.
Beidzamais no mums — Roka. Lokanā Roka. Tā viņš pārtulkoja savu vārdu pēc pirmā mācību seansa, kad mēs pēkšņi atklājām, ka sarunājamies visi vienā valodā. Tā nevienam no mums nav dzimtā valoda, tomēr mēs to pārvaldām tik brīvi, it kā būtu jau pratuši no dzimšanas. Roka ir indiānis, dzīvojis kaut kur pie Dtelajiem ezeriem, tur manā laikā atradās Kanādas un Savienoto Valstu robeža. Runāt ar Roku par robežām nav vērts, jo viņa laikā nebija ne Kanādas, ne Savienoto Valstu, par baltajiem cilvēkiem tur neviens neko nebija dzirdējis. Savu vārdu Roka ir godam pelnījis. Viņš ir no tiem cilvēkiem, par kuriem saka — zelta rokas, viņam piemīt iedzimta konstrukciju, detaļu mijiedarbības izjūta, rasējumu viņš uztver trijās dimensijās kā reālu mehānismu. Nokļuvis šeit, viņš īsā laikā kļuva par izcilu speciālistu un devās lidojumā kā kuģa inženieris.
Dīvainā kārtā viņš pilnīgi atbilst indiāņa literārajam sl.andartam: ir nesatricināmi mierīgs, runā tikai tad, ! ad viņam jautā vai kaut kas jāpasaka par kuģa dzinējiem. Viņam nekad nemainās sejas izteiksme, un Bruņinieks, liekas, viņu par to apskauž. Atšķirībā no l?i- teka Lokanā Roka nemīl runāt par pagātni, savu laiku un savu tautu. Mēs šajā ziņā dažkārt grēkojam. Gadās, Uve Jorgens aizmirstas un skaļi nosaka: «Mēs, vā- «ieši…» — un viņa acīs iekvēlo uguntiņa. Tiesa, viņš liilīt pat apķeras un samulsis pasmaida. Es pats jau arī :id tad sāku: «Bet pie mums…» — un arī apklustu, jo Ugad mēs esam vai nu tikai seši un neviena vairāk, vai <11 ī visa tagadējā cilvēce, kuras tikumiem un ieradumiem — lai Jūlijs Cēzars man piedod plaģiātu — mēs
vai nu nevarējām, vai negribējām pa īstam pielāgoties. Mūsu zinātnieki — diyi slaidi, melnīgsnēji un ar neiedomājamu zināšanu daudzumu pieblīvēti cilvēki —• ir daļa no šīs pārējās cilvēces.
Mēs gan lieliski sadarbojamies, taču viņiem ir sava pagātne un nākotne, mums — sava, lai gan tagadne noris vienā kuģī. Mūsu nākotnei droši vien būs maz kopīga ar viņu nākotni.
Viņiem kuģis ir izziņas instruments, mums — pasaule. Turklāfc*daudz lielākā mērā nekā tālu izplatījumā esošā Zeme, Tur mēs bijām viesi, šeit jūtamies kā mājās. Mēs labāk nedomājam par to, kas būs ar mums, kad ekspedīcija beigsies un mēs atgriezīsimies bāzē. Pirmām kārtām jāatgriežas sveikiem un veseliem. Visticamāk, ka pēc šīs ekspedīcijas dosimies citā, jo mums būs tāda pieredze, kādas uz Zemes nav nevienam.
Par to es domāju, pastaigājoties pa savu Atmiņas dārzu. Lidojums pašlaik norisēja mierīgi, mēs bijām iz- niruši no līdztelpas un tuvojāmies kārtējai zvaigznei, piloti vadīja kuģi, un man atlika laiks pastaigai — es kā nekā biju šī kuģa kapteinis, dieva pirmais vietnieks («Tā-gan!» svinīgi noteica Mūks un pamācoši pacēla pirkstu, kad es viņam atklāju šo formulu).
Dārzā svilpoja vējš, čīkstēja priedes. Tad šajās tīkamajās skaņās ielauzās jaunas.
Parasti es izsaucu kādu, nevis izsauca mani. Acīmredzot noticis kaut kas svarīgs, jo doties uz centrālo posteni, lai vadītu pāreju uz orbītu, bija par agru, līdz tam vēl jāgaida vismaz divas diennaktis. Steidzīgi pagriezos, vienā mirklī atrados pie savas vasarnīcas dur-, vīm, iegāju, aizvēru durvis, piemiedzu acis spilgtajā gaismā, kas vienmēr dega manā kajītē, un no turienes atsaucos:
— Kapteinis Uldemīrs.
Tā mani šeit sauca. Tas arī bija gandrīz vai mans vārds, tikai mazliet stilizēts.
— Kapteini Uldemīr, ekspedīcijas priekšnieks lūdz jūs ierasties zinātniskajā salonā.
Pēc balss pazinu Averovu.
— Ar prieku, — atbildēju vispārpieņemtajā pieklājībā.
Kas gan viņiem tur būtu noticis?
Uzvilku formas svārkus, apskatīju sevi apjomīgā spogulī. — kapteiņa apģērbam jābūt kārtībā • un izgāju, uzbraucu četrus klājus augstāk un devos tālāk pa gaiteni. Piegāju pie viņu zinātniskā centra durvīm un atvēru tās. . -
