Viegls vējiņš kustināja zeltītās vilnas pūciņas un melnos spalvu kušķīšus vērīgi saslieto ausu galos. Saules
staros spīdēja desmitiem saspringtu, apaļu acu.
♦ ♦ ♦
— Šodien nekas neiznāca,— kā atvainodamies sacīja Ivars un noņēma spārngriezi. Viņi abi ar Inspektoru nupat bija nolaidušies pie bāzes dzīvojamā korpusa verandas.
Inspektors neatbildēja. Viņš izskatījās pārguris un klusēdams atsprādzēja sava lidaparāta siksnas.
— Viņu izturēšanos jau vienmēr ir bijis grūti paredzēt,— Ivars palīdzēja Inspektoram atbrīvoties no spārn- grieža,— gadās, ka viņi nedēļām slēpjas, bet citreiz ir sabiedriski, pat uzmācīgi. Viens lietavu sezonā dzīvoja pie mums.
— Kur viņš dzīvoja?— Inspektors nesapratis jautāja.
— Mūsu mājā. Gulēja viesistabā uz dīvāna. Viņi ir ārkārtīgi tīrīgi un mīlīgi. Lea viņam pieķērās. Bet pēcāk, iestājoties saulainām dienām, viņš nozuda un vairs nav rādījies. Lea ir pārliecināta, ka ar viņu kaut kas atgadījies. Viņa vēl līdz šim brīdim pārdzīvo.
— Ko tad viņš ēda?
— To pašu, ko mēs. Pēdējās nedējas pirms viņa nozušanas Lea iemācīja viņu ēst kopā ar mums pie galda. Viņam bija pašam savi galda piederumi un augsts ķeblītis. Tiesa gan, viņš neiemācījās apieties ar nazi un dakšiņu, tomēr ar priekšējām ķepām rīkojās itin veikli, gandrīz kā mēs ar rokām. Mēģināja pat saņemt karoti, tomēr vairāk gan izšļakstīja tās saturu. Ja būtu pie mums padzīvojis ilgāk, kas zina. . .
— Interesanti. .. Bet ko viņi ēd brīvībā?
— Vai zināt, tas ir apbrīnojami! Es neticēju, kamēr nebiju pats pārliecinājies.. . Literatūrā tas vēl nav mi nēts. Mans raksts arī tika atdots atpakaļ. Lai gan viss, kas tajā teikts, tieši tā ir. Viņu barība ir kameņu medus, kazu piens, ogas, augļi, rieksti, sēnes, augu saknītes — tās viņi iepriekš nomazgā avota ūdenī. . .
— Tas ir dīvaini. . . Bet ko tad kamenes un kazas par to saka?
— Vai jūs varat iedomāties — neiebilst. . .
— Jūs, Ivar, patiešām esat izdarījis pārsteidzošu atklājumu. Tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka mēs viņus šodien neredzējām.
— Varbūt laimēsies rīt vai parīt.
— Diemžēl man nav tik daudz laika. Man Aostā jātiekas ne jau ar jums vien.
♦ ♦ ♦
Viņi turpināja sarunu verandā pie vakariņu galda. Ivars un Lea stāstīja par dzīvi Aostā. Inspektors klusēdams klausījās un retumis iesprauda pa īsai replikai. Saule bija norietējusi. Izkvēloja citrondzeltensārta vakarblāzma, kas sniedzās debesīm līdz pusei. Jau bija iedegu- šās un uz dziestošā rieta aizvien spožāk mirdzēja Aostas trīs vakarzvaigznes: iesarkanais Marss, zilā Zeme un pavisam tuvu pie paša apvāršņa — Venēras gaišā dzirk- stelīte.
— Visas kopā tās ir reti redzamas,— Lea teica.— Jums, Inspektor, ir laimējies.
— Ja tāpat veiktos arī pārējā ziņā. . .
Jaunā sieviete pārsteigta uzlūkoja Inspektoru:
— Vai tad tas nav atkarīgs vienīgi no jums?
Inspektors klusēdams papurināja galvu.
Lea vērīgi lūkojās viņa sejā. Inspektors nodrebēja.
— Nevajag uz mani tā skatīties,— viņš palūdza.
Lea nenovērsās.
— Kāpēc ne, Inspektor?
— Jūsu skatiens ielaužas cilvēkā līdz pašiem dziļumiem.
Lea iesmējās un nodūra acis.
— To mēs, kā domājams, būsim iemācījušies no šejieniešiem. Dažreiz man šķiet, ka viņi lasa mūsu domas.
— Tāpat kā jūs šajā bridi manējās?
Lea vēlreiz iesmējās.
— Nu jau vairs ne. .. Pirms mirkļa — varbūt. . . Sakiet, Inspektor,— jūs taču esat jau bijis uz Aostas?
Inspektors bridi svārstījās.
— Nē. . . Tas ir, jā. . . Bet tas bija sen. Ļoti sen. . .
Pirms acumirkļa tik brīnum daiļā un možā Leas seja it
kā aptumsa.
— Tātad tā ir taisnība. . viņa nopūtās.
— Par ko tu runā?— Ivars satraucies jautāja.
— Nē, nē, nekas!— Lea piecēlās no galda.— Iešu uzvārīt kafiju.
Inspektors sadrūvējies pavadīja viņu ar ilgstošu skatienu. Pagriezies pret Ivaru, viņš jautāja:
— Vai jūs esat par mani ko dzirdējuši?
— To, ka jūs esat Mazo planētu apdzīvojamās vides aizsardzības inspektors. . .
Inspektors klusēdams pamāja.
— Un. . . slavens zinātnieks, Vispasaules Akadēmijas loceklis. . . Faunas kataloga autors. . .
Inspektors ar nepacietīgu rokas mājienu pārtrauca Ivaru.
— Es nerunāju par to.
— Par ko tad?
— Par to, kas bija pirms tam. Daudz agrāk. . .
Ivars spēji papurināja galvu.
— Nē, man nekas nav zināms. Un kāpēc gan lai. . .
— Bet kā tad viņa zina?
Ivars mēģināja pārvērst visu par joku:
— Sievietes intuīcija. . . Vai tad neesat dzirdējis, kā ar viņām ir? Bet kāda gan nozīme tam, ka jūs kādreiz esat bijis šeit, uz Aostas! Ikvienam ir tiesības. . .
Inspektors no jauna nepacietīgi un nikni viņu pārtrauca:
— Jā, iedomājieties, ir. . . Es lidoju šurp un šaubījos. . . Vai man ir tiesības tikties ar pagātni. . . Ar manu pagātni. . . Man nebija nodoma kaut ko stāstīt. Kāpēc gan? Gribēju tikai redzēt. . . Bet viņa tūlīt uzminēja. . . Kāpēc?
— Šķiet, ka es sāku visu saprast, — Ivars klusu sacīja. — Vai jūs kādreiz neesat bijis «brīvais mednieks»? Seit, uz Aostas?
— Biju. . . Veselus divdesmit gadus. Tos pašus divdesmit gadus, kurus jūs šodien pieminējāt. Divdesmit gadus, jaunais cilvēk, es ieguvu te ādas, kaulus un galvaskausus. Tas notika sen — jūs abi vēl nebijāt piedzimuši. Un tad. . . Un tad es iekritu tāpat kā daudzi citi, tiku notiesāts. Nu man radās laiks visu pārdomāt. Brīvību man atnesa Revolūcija. Tas, ko jūs zināt,— tas viss bija vēlāk. . . Kad izdzirdēju, ka jūs šeit, uz Aostas, meklējat kontaktus, es. . . es nespēju nelidot šurp. Vai jūs saprotat?
— Jā. . . Bet es nespēju aptvert, kāpēc jūs to visu man pastāstījāt.
— Tā ir labāk. . . Turklāt viņa tik un tā visu uzminētu un jums pateiktu. . . Atgriežoties pagātnē, jāatrod spēks būt nesaudzīgam pret sevi.. .
— Šķiet, ka jūs pārspīlējat, tas, kas bijis, nav nemaz tik nozīmīgs. Viss turpmākais. . .
Inspektors smagi nopūtās.
— Arī es tā agrāk domāju. . . Seit es sapratu, ka tā nav. Mēs viņus šodien nesastapām. .. Tā nebija nejaušība.
— Pagaidīsim līdz rītdienai,— Ivars mierīgi sacīja.
♦ ♦ ♦
Nākamās dienas rīts bija vēss, kluss, saulains. Rasas pilieni vizuļoja koku zilganzaļajā lapotnē, dzirkstīja violeti sārtajās ziedkopās, kas pa nakti bija atvērušās krūmājos apkārt verandai.
— Sākumā mēs lidosim uz austrumiem, pēc tam uz ziemeļiem — uz Centrālās jūras piekrasti,— teica Ivars.
— Vai tur arī viņi ir?— Inspektors pārmeta pār pleciem spārngrieža siksnas.
— Viņi ir visur.
Inspektors saduga: viņš netika galā ar siksnu sprādzēm. Ivars palīdzēja viņam aiztaisīt slēdzi.
— Esi uzmanīgs, Iv!— lūdza Lea.
Viņa stāvēja verandā, atbalstījusies pret balustrādi, un skatījās, kā viņš paceļas gaisā.
— Mēs augstu nelidosim!— Ivars no augšas uzsauca.
— Un nenokavējiet azaidu!
— Centīsimies. . .