— Bez šaubām, tas ir šeit,— Inspektors klusu sacīja. Viņš apsēdās uz nogāzta koka stumbra un ilgi raudzījās uz līci un tuksnesīgo, balto krastu. Līča pludmale bija vēl platāka nekā austrumos pie novērotāju mājiņas. Paraudzījies vērīgāk, Ivars pamanīja krastā savādu, tumšu rakstu, kas it kā spraucās laukā no smilšu apakšas,— kvadrātus, taisnstūrus, gluži kā ar milzu cirkuli novilktus lokus un taisnas līnijas, kuras kā stari no viena
centra aizstiepās uz visām pusēm. Ivars kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējis.
Viņš norādīja Inspektoram uz neizprotamajām kontūrām.
— Tā laikam būs mirāža?
Inspektors lēnām papurināja galvu.
— Paliekas no mūsu ciemata . . . Pašreiz ir izdevīgs apgaismojums . . . Smiltīm cauri spīd namu pamati un ielu kontūras . . . Pirms piecdesmit gadiem šeit dzīvoja cilvēki, daudz cilvēku . . . Vai tad jūs nebijāt dzirdējis par šo ciematu?
— Nē.
— Planētu jaunajā vēsturē par to ir minēts, bet ne jau viss . . . Nebūt ne . . . Man stāstīja, ka ciemats pavisam nopostīts, palicis vienīgi mols, tomēr, kā izrādās, smiltis vēl kaut ko ir saglabājušas . ..
«Tik liels ciemats,» Ivars prātoja, «bet mēs pat neko nezinājām. Seit noteikti ir jāorganizē izrakumi. . .»
— Sai vietai nedrīkst skarties klāt,— Inspektors pēkšņi sacīja,— pār to gul lāsts. Tā ir jāaizmirst uz mūžīgiem laikiem. Es arī vēlētos to aizmirst, taču liktenis mani atvedis tieši uz šejieni. Vai tā būtu likteņa ironija?
Viņa balsī skanēja tāds rūgtums, ka Ivars satrūkās:
— Inspektor, kas šeit ir noticis?
— Atmaksa . . . Atmaksa par ļaunumu, kas tika nodarīts Aostai.
— Vai jūs nepastāstītu? . . .
— Man tas ir jādara. Varbūt tad es . . .— Inspektors iekoda lūpu zobos.— Bet vai nav vienalga … Jūs te dzīvojat, jums tas jāzina.— Viņš brīdi klusēja, sakopodams domas, tad, neko neredzošu skatienu lūkodamies kaut kur tālē, ierunājās:— Jau pēc pirmās nolaišanās uz Aostas tās apbrīnojamā pasaule saistīja ne tikai zinātnieku, bet arī laimes meklētāju uzmanību . . . Tolaik kosmosā notika nežēlīga sacensība. Iekams UNESCO vienojās, kādas zinātniskās ekspedīcijas tiks sūtītas uz Aostu un kādi būs to plāni, dažs labs jau bija sācis te iegūt platīnu un dimantus. Jūs pieminējāt raktuves dienvidu kontinentā. Kādreiz te bija daudz raktuvju, platīnu ieguva arī tieši no upju un piekrastu kliednēm. Kalnračiem bija nepieciešama pārtika. Ar to, ko varēja atvest, nepietika. Taču mežos un prērijās bija papilnam dzīvu radību. Sākumā medīja tikai tāpēc, lai iegūtu gaļu. Vēlāk pievērsa uzmanību arī zvērādām un kauliem. Un
tad nu sākās! Es šeit nokļuvu toreiz, kad Aostas kažokādas uz Zemes tika vērtētas dārgāk par zeltu. Zinātniskās stacijas — zinātnieki tādas tomēr šeit bija izveidojuši — tolaik jau bija iznicinātas. Te plosījās «kažokādu drudzis», konkurējošie gangi1 karoja cits ar citu par medību laukiem un iegūtajām zvērādām. Radās un juka laukā «apvienības» un «savienības». Kad tika līdz medījumu sadalei, tie, kas nupat bija sabiedrotie, kļuva par nesamierināmiem ienaidniekiem. Uz Zemes runāja par sadarbību kosmosā, bet šeit straumēm plūda asinis. Tomēr jāatzīmē, ka tāds liktenis jau piemeklēja ne tikai Aostu vien … Tā bija arī uz Zemes, kad izceļotāji no vecās Eiropas atklāja aiz okeāniem jaunus kontinentus.
Es sākumā biju «brīvais mednieks», tad biju spiests pievienoties vienam no gangiem. To vadīja uzņēmīgs un drosmīgs vīrs. Te, šajā līča krastā, bija mūsu bāze un mūsu «galvaspilsēta». Drīz vien tā kļuva par prāvu ciematu. Izspieduši citus gangus, mēs kļuvām noteicēji par veselu puslodi. Mums uzradās pat savs starpplanētu kuģis sakariem ar Zemi. Daudzi «mednieki» nodibināja ģimenes. Sajā ciematā dzīvoja sievietes, bērni . . . Taču situācija sāka mainīties. Pirmos gadus galvenokārt tika medīti lielie mežazvēri — un visvērtīgākais ieguvums bija rindli. To kļuva arvien mazāk. Mēs jau tikai iznīcinājām vien. Kolonijā sākās dumpošanās . . . Man izdevās apvienot neapmierinātos un . . . Vārdu sakot, es tiku par ganga vadoni. Mans priekštecis uzskatīja, ka labāk ir atgriezties uz Zemes. Mums neatlika nekas cits kā pārorientēties uz sīkiem medījumiem . . .— Inspektors pēkšņi apklusa un paskatījās atpakaļ.
— Vai sīkie medījumi bija … viņi ?— Ivars jautāja.
— Viņi arī . . . Pirmām kārtām tieši viņi, jo viņu ādas bija visvērtīgākās. Drīz vien tās kļuva vēl dārgākas nekā rindlu ādas, lai gan rindlus mēs dabūjām arvien mazāk. Atšķirībā no rindlu medībām, kas vienmēr bija riskantas, «sīkie medījumi» tika iegūti viegli un bez dzīvības briesmām. Tās pat nevarēja saukt par medībām. Mēs viņus gluži vienkārši nogalinājām ar rungām, ar dunčiem, un v i ņ i mira klusēdami, nepretodamies. Mūsu kolonija atkal sāka plaukt un zelt, lai gan uz Zemes apvienotās nācijas tolaik jau bija pieņēmušas likumu, kas
' Gang (angļu v.)—banda.
aizliedza patvarīgi iznicināt dzīvās būtnes uz citām planētām.
Bet mums par Zemes likumiem nebija ne silts, ne auksts. Tomēr atmaksa jau tuvojās. Man jāsaka jums, Ivar, ka sākumā rindli nekad mums pirmie neuzbruka. Ievainoti viņi kļuva ļoti bīstami; ja mednieks nebija piesardzīgs vai viņam trūka pieredzes, tāds nereti pats kļuva par upuri. Taču es atkārtoju — rindli pirmie nekad neuzbruka, kaut ari bija ielenkti. Un tad pēkšņi sākās kaut kas dīvains.
Rindli metās virsū medniekiem, kuri uzglūnēja citiem medījumiem. Kā izrādījās, uz Aostas rindlu nepavisam nebija tik maz. Var jau būt, ka viņi bija iemācījušies bēguļot no mums. Visbiežāk rindli uzbruka no slēpņiem vai arī naktī lauka nometnēm. īsā laikā gāja bojā ļoti daudzi viri, to vidū bija ne mazums vecu un pieredzējušu mednieku. Sacēlās īsta panika. Cilvēki baidījās iziet no ciemata. Pat labi bruņotas mednieku grupas atgriezās tukšām rokām, un itin bieži tās vairs nebija arī pilnā sastāvā. Mēs sapratām, ka mums ir pieteikts karš, un nolēmām dot prettriecienu. Par galveno ienaidnieku uzskatījām rindlus — un tā bija pirmā liktenīgā kļūda . . .
Es tieši tobrīd grasījos lidot uz Zemi ar vērtīgo kažokādu kārtējo partiju. Uz gaisakuģa bija vēl brīvas vietas, un es piedāvājos paņemt līdzi sievietes un bērnus. Ne jau tāpēc, ka mēs baidītos par viņu likteni, bet viņu apsardze saistīja daļu mednieku. Diemžēl daudzas nepiekrita lidot man līdzi, un es neuzstāju. Tā bija otrā liktenīgā kļūda, jo izglābās vienīgi tās, kas aizlidoja . . .
Pārējo es uzzināju tikai tiesā — kad mani tiesāja. Mani arestēja, tiklīdz biju atgriezies uz Zemes. Zvērādas, ko pēdējā gadā ar tādām pūlēm bijām ieguvuši, tika konfiscētas. Man piesprieda ilgstošu ieslodzījumu. Tagad jau vairs nav būtiski, kā mūs izdevās atmaskot — mums bija daudz konkurentu un skauģu. Svarīgs ir kas cits: tiesā es pirmo reizi izdzirdēju par zinātnieku ideju, ka uz mazajām planētām, arī uz Aostas, daži iemītnieki ir saprātīgas būtnes. Bet garajā apsūdzībā tika uzrādīts, ka es esmu vainīgs arī visu uz Aostas atstātās kolonijas locekļu bojāejā. Atklājās, ka drīz pēc mūsu starta no Aostas, kad apvienotā mednieku vienība bija devusies meklēt rindlus, liels to bars — bet varbūt vienība? —
naktī bija uzbrukuši kolonijai. Tikai dažiem cilvēkiem bija izdevies tikt līdz laivām un izbraukt jūrā, bet arī viņi vētrā bija gājuši bojā.
Tie, kui'i palika krastā, krita par upuri rindliem, kas pirms aiziešanas sagrāva visas ciemata celtnes līdz pašiem pamatiem. Bija nonāvēti arī mednieki. Rindli bija uzbrukuši mežā viņu nometnei un iznīcinājuši visus līdz pēdējam.