PēDēJā ATLANTA ATGRIEŠANĀS
Vienīgais, ko dzejnieks spej darīt,— tas ir — brīdināt . . .
Vilfrids Ouens
So neparasto notikumu pastāstīja dons Antonio Salva- tore di Rivera — vecs lingvists un Portaltes muzeja uzraugs Madeiras salā. Cik tajā ir patiesības un cik izdomas — to lai izlemj lasītāji paši.
Portrets bija datēts ar 1889. gadu, tātad gleznots ilgi pirms Alberta Einšteina izcilā darba par laika relativitāti. Jāpiemin ari tas, cik ļoti klostera priekšnieks steidzās tikt pie pazemes atslēgām . .. Lai gan — sākšu visu pēc kārtas.
♦ ♦ +
Saskaņā ar Starptautiskā ģeofizikas gada programmu mēs izdarījām Atlantijā okeanogrāfiskus pētījumus. Bis- kajas līci nokļuvām ārkārtīgi spēcīgā vētrā. Viesulī cieta stūre, un vieglais šoneris, palicis bez vadības, tika aizdzīts tālu uz dienvidrietumiem. Mēs piestājām Funšalā, lai varētu veikt remontdarbus, un nonīkām tur vairāk nekā divas nedēļas.
Mana specialitāte ir jūras ģeoloģija. Nokļuvis Madeirā, centos velti nezaudēt laiku. Augas dienas klaiņoju pa klinšainajiem pauguriem, kas bija vulkānisko iežu veidojumi. Priecājos, ka varu tuvāk iepazīties ar okeāna dzelmes gabaliņu, ko Zemes garozas kustība bija izveidojusi par nelielu, kalnainu salu.
Reiz mikla dienvidus tveice piespieda mani mainīt maršrutu. Nokāpu no kalniem piekrastes ciemā, kura dakstiņu jumti spraucās laukā no sulīgā zaļuma, kas ietvēra rāmo, zilo līci.
Mazā kafejnīcā puskails viesmīlis — metiss ar melnu, sprogainu matu ērkuli un lielu sudraba auskaru kreisajā ausi — man jauktā franču un spāņu valodā paskaidroja, ka ciemu saucot par Portalti, ka šeit dzīvojot zvejnieki, vīndari un konservu fabriku strādnieki un ka rudenī uz Portalti atbraucot tūristi no Eiropas un Amerikas.
— Pulka tūristu, senjor,— viesmīlis tarkšķēja, liedams slīpēta stikla kausā mazliet duļķainu šejienes vīnu.— Muzejs, senjor! Otra tāda pasaulē nav. Ikvienam to būs interesanti apskatīt. Atlantīda, senjor! īsta, ne mazākā viltojuma. Vai mesjē nav dzirdējis? Visžēlīgais dievs tas kungs sadusmojās uz Atlantīdu un uzsūtīja pasaulei plūdus. Visi noslīka, tikai paši apsviedīgākie viltnieki izglābās. Viņi atrada patvērumu uz mūsu salas. Vai mesjē man netic? Lai es uz vietas zemē iegrimstu ar visu krodziņu, ja meloju! Tas noticis sen. Tad nebija zinātnieku, kas to visu aprakstītu. Sis tas iekļuvis vienīgi blbelē. Ja mesjē gribēs apmeklēt muzeju, pats pārliecināsies. Senjor, vai vēl vienu kausu vīna?
Es pateicos, samaksāju un izgāju krastmalā zem stingo palmu smailo lapu vainagiem. Sāņus no daudzkrāsainajiem ciema namiņiem, kas cieši kļāvās cits pie cita uz stāvās piekrastes nogāzes, slējās neliela ēka no pelēka, poraina akmens. Māja atradās biezā, aizaugušā parkā, aiz kura baltoja klostera torņi. Parka pussagruvušajā žogā bija vārtiņi un pie tiem uzraksts angļu un portugāļu valodā —«Vēstures muzejs».
Gaiss bija karsts un nekustīgs. Laiski nodomāju, ka paies vēl ne mazāk par trim stundām, iekams tveice sāks rimties. Skatienu no jauna piesaistīja pelēkā ēka. Kā būtu, ja ieietu šajā muzejā? Varbūt vecā parka blīvajā pakrēslī zem akmens velvēm vēl ir saglabājies vēsums? .. .
No vārtiņiem līdz muzeja ēkai veda balta marmora šķembām izbruģēts celiņš. Starp marmora drumslām spraucās laukā zāle. Pie ieejas nevienu nesastapu. Pustumšajā, apaļajā hallē bija vēss. Kaktā snauda vecs vīrs—durvju sargs. Noņēmis cepuri, ar kabatlakatu noslaucīju mitro pieri. Vecais tik snauda. Uzmanīgi pieskāros viņam pie pleca. Viņš pacēla galvu, palūkojās
manī sarkanām, asarojošām acīm, klusēdams paņēma monētu un ar žestu aicināja iet iekšā.
Zālēs valdīja klusums un oda pēc pelēm. Vecie grīdas dēļi čīkstēja. Pie sienām karājās izbalējušas jūras kartes no Vasko da Gamas laikiem, pergamentu strēmeles. Kaktos spīdinājās bruņinieku tērpi un ieroči. Noputējušās vitrīnās blakus grieķu amforu lauskām gulēja rupji darinājumi no ziloņkaula. Veclaicīgam tālskatim līdzās uzmanību saistīja košu Amazones tauriņu kolekcija un dīvaini sačumuroti balto koraļļu žuburi. Tas viss kopumā atgādināja novārtā pamestu antikvariātu, kura saimnieks sen zaudējis cerību pārdot kādu neejošu krāmu.
Nodzeltējušas etiķetes vairākās valodās vēstīja, kādi dārgumi izlikti apskatei: «Ernana Kortesa zobens, ko dāsnu roku muzejam dāvājis dieva kalps Alonso, Svētās jaunavas klostera priekšnieks; 1798. gads», «Kristālu un iežu kolekcija, ko Atlantijas okeāna dienvidu salās savācis I. Forsters, dabzinātnieks un slavenā kapteiņa Džeimsa Kuka ceļabiedrs; 1775. gads», «Svečturis, kas piederējis Ludviķim XIV un ko muzejam veltījis viņa augstība grāfs . . .». Tālāk uzrakstu bija aptraipījušas mušas un to nevarēja salasīt.
Manu uzmanību saistīja meistariski veidots veca kuģa modelis. Uzraksts vēstīja, ka tas ir Kristofora Kolumba karavelas modelis, ko savām rokām darinājis viņa pavadonis kuģa galdnieks Diego Santiss 1496. gadā. Pētīdams smalko mantiņu, ievēroju tikko pamanāmu spiedogu uz ķīļa vara apšuvuma. Ar kabatas lupu bez pūlēm izlasīju uzrakstu: «Roterdama. Preiss un Dēls. Modeļu fabrika. 1928. gads.» Turpināju apskati, vairs nepievērsdams uzmanību komplicētajiem paskaidrojumiem, kas kaligrā- fiski bija uzrakstīti dažādās valodās.
Pēdējā telpā karājās laika gaitā nomelnējušas gleznas.
Izgāju vēlreiz cauri klusajām, tukšajām zālēm. Nebija neviena priekšmeta, kas varētu būt saistīts ar atlantu zudušo kultūru. Kāpēc viesmīlis tik nekaunīgi bija man samelojis?
Jāatzīstas, ka neko īpašu jau negaidīju: dažus galvaskausus, kādu okeāna izmestu plāksni . . . Bet nebija galīgi nekā!…
Mazliet vīlies atgriezos hallē. Sargs kaktā vēl aizvien snauduļoja.
— Kur ir Atlantīda?— piegājis pie viņa, es skaļi jautāju.— Atlantīda!
'Acis nepavērdams un ne vārda neteikdams, viņš pastiepa izģindušo, tumšo plaukstu.
: — Ir jau samaksāts,— es iebildu,— bet Atlantīdas tur nav.
Vecais lēnām pacēla sarkanos plakstiņus bez skropstām, asarainajām acīm vērīgi paskatījās uz mani un tikko dzirdami kaut ko nopurpināja.
Es klusēju un gaidīju.
Krekšķēdams viņš piecēlās un ar pūlēm atlieca sakum- pušo muguru. Viņš bija ļoti vecs un pats atgādināja muzeja eksponātu. Uz izģindušā pakauša spurojās sirmu matu kumšķi. Garais, līkais deguns nokarājās līdz smailajam zodam. Plānās, bālās lūpas bija cieši sakniebtas. Novalkātais melnais uzvalks saņurcīts, turklāt vienos traipos.
Viņš paspēra pāris soļu un, atpakaļ nepaskatījies, portugāliski kaut ko pajautāja.
— Nesaprotu,— es atbildēju franču valodā.— Varbūt jūs runājat vēl kādā valodā?
Vecais zobgalīgi iesmējās.
— Vēl kādā valodā!— viņš atkārtoja, atdarinādams manu akcentu.— Zināms, ka tu neesi francūzis. No kurienes tu esi?
— Es esmu krievs .. . Esmu no Padomju Savienības.
Vecais pagriezās un kādu brīdi, ne vārda nebilzdams,
skatījās uz mani, plakstus tik tikko pavēris.
— Ahā,— pēdīgi viņš ierunājās,— tu droši vien esi no tā šonera, kas stāv Funšalā. Pirms pāris gadiem te bija kāds krievs .. . Kam tev vajadzīga Atlantīda?!— viņš piepeši iekliedzās, mani ļauni uzlūkodams.— Ko tu par to zini? Atlantīda ir jāmeklē tur — vai tu saproti?— viņš norādīja ar kaulaino pirkstu uz atvērtajām durvīm, aiz kurām zilgmoja okeāna klajš.— Jums, krieviem, tas būtu pa spēkam .. . Tikai jātic. Jātic un jāgrib.
— Piedodiet,— es sacīju, pasperdams soli uz durvju pusi.
h— Kur nu?!— vecais atkal iekliedzās.— Vai tad tu negribēji redzēt Atlantīdu? Nāc!