Man sametās neomulīgi, un es neviļus pakāpos atpakaļ.
— Nebaidies,— vecais teica, it kā būtu uzminējis manas domas.— Vēl jau es neesmu galīgi sajucis. Es tak neaicinu tevi iekšā okeānā. Tu gribēji redzēt Atlantīdu. Ej un skaties . . .
Viņš atvēra sienā mazas durvis. Aiz tām slīps gaitenis veda uz iesarkanām ugunīm nespodri apgaismotām žā- lēm.
Es svārstījos, gandrīz nešaubīdamies, ka man ir darīšana ar vājprātīgo.
— Ej, ej,— vecais atkārtoja.— Tu gribēji redzēt Atlantīdu.— Un viņš klusiņām iesmējās.
Tad viņš aizsteberēja pie sava krēsla, apsēdās un aizvēra acis.
♦ ♦ ♦
Gāju pa gaiteni, izjuzdams gan ziņkāri, gan īgnumu, jo biju pārliecināts, ka būšu atkal apmuļķots.
Ticis līdz gaiteņa vidum, paskatījos atpakaļ. Vecais snauda savā krēslā. Gaitenis izveda mani pustumšā telpā ar zemām griestu velvēm. Logu nebija. Blāva gaisma ieplūda pa platu durvju arku no nākamās zāles. Pa kreisi no ieejas tieši uz akmens grīdas gulēja daļa no milzīgas marmora kolonnas ar grieztu kapiteli, ko bija izvagojuši akmeņgrauži moluski. Labajā pusē sienā bija iestiprināta masīva marmora plāksne ar uzrakstiem. Es piegāju tuvāk. Baltajā marmorā iekaltie burti no sāniem krītošajā apgaismojumā šķita neparasti reljefi. Teksts bija latīņu un grieķu valodā.
Ar pūlēm atcerēdamies sen aizmirsto latīņu vārdu jēgu, es vairāk uzminēju nekā izlasīju:
«Atnācēj, lai tu būtu kas būdams, ar godbijīgām trīsām stājies uz vislielākā noslēpuma sliekšņa šajā pasaulē, kurā tu esi ieraudzījis dienas gaismu. Visu, ko tu šeit redzēsi, ir atdevis atpakaļ okeāns, kas bija aprijis pašu varenāko Zemes valsti. Zemēm un tautām būtu bijusi cita vēsture, ja to rakstītu atlanti. Bet viņu vairs nav, un no viņu atstāto zināšanu drumslām izaugusi Jaunās pasaules zinātne un māksla.»
Tālāk gari un plaši bija citēts Platons, kurš pirmais cilvēkiem pastāstījis par Atlantīdu. -i
«Ēģiptes priesteri pavēstīja Solonam, vienam no grieķu gudrajiem,» es lasīju, «ka hellēņi ir jaunuzplaucis ziediņš pie cilvēces dzīvības koka. Jau ilgi pirms viņiem Hellādā pastāvējušas stipras valstis un dzīvojusi tauta ar augstu kultūru . . . Raksti vēsta, ka šī tauta reiz sadūrusies ar
draudīgu spēku, kas nācis virsū visai Eiropai un Āzijai no Atlantijas jūras puses.
Tur, aiz «Hērakla stabiem»1 , toreiz atradusies sala, lielāka nekā Lībija, un no tās bijušas pieejamas citas salas un kontinents. Sajās zemēs, kas sauktas par Atlantīdu, bija izveidojusies diža un varena lielvalsts. Tai piederēja Lībija līdz Ēģiptei un Eiropa līdz Tirēnu jūrai. Tā grasījās ar varu pakļaut arī Hellādu un visu pasauli. Taču atlantu valsti piemeklēja liela bēda. Atdarījās zeme, un salīgojās kalni, un vulkāni sāka izgrūst ugunīgu lavu, un vienā dienā un posta pilnā naktī visa Atlantīda ar savu karaspēku, tautu un varen bagātajām pilsētām iegrima jūrā.»
Pārliecinājies, ka citi teksti arī ir patapināti no Platona, devos uz nākamo zāli. Tur bija bibliotēka. Tā bija pilna ar griezumiem rotātiem, smagiem plauktiem, kuros glabājās simtiem sējumu visdažādākajās valodās, un visas šīs grāmatas bija par Atlantīdu.
Filozofiski traktāti stāvēja blakus zinātniski fantastiskiem romāniem, biezas vēstures monogrāfijas — blakus albumos sakopotiem avīžu izgriezumiem. Savu mūžu nebiju domājis, ka par Atlantīdu ir tik daudz sarakstīts.
Pārsteigts gāju no plaukta pie plaukta, manas acis slīdēja pār uzrakstiem uz grāmatu muguriņām, es ņēmu rokās biezos foliantus un šķirstīju tos. Tikai Atlantīda un Atlantīda . . . Daudzās grāmatās tā bija vienīgi pieminēta, un tad šīs vietas bija atzīmētas ar īpašiem ieliktņiem. Virs plauktiem karājās Atlantijas okeāna kartes: gan vecas, pirms daudziem gadsimtiem zīmētas, gan arī pagājušā gadsimta beigu kartes un mūsdienīgākas, izdotas Ņujorkā un Maskavā, Londonā un Lisabonā — jau pēc Otrā pasaules kara.
Telpas vidū uz liela galda, kas bija apkrauts ar žurnāliem, stāvēja milzīgs globuss. Tajā uz Atlantijas okeāna bāli zilā fona ar sarkanu tušu bija ievilktas nogrimušā kontinenta kontūras. Mans skatiens saspringti pētīja neierasto ģeogrāfisko robežu zīmējumu. Tas cilvēks, kurš bija savācis šo apbrīnojamo bibliotēku un atzīmējis uz globusa Atlantīdas aprises, kā redzams, bija izmantojis gan drošas ziņas, gan ne visai ticamas. Trekna, sarkana
' Divi kalni pie Gibraltāra jūrasšauruma — viens Eiropas, otrs Āfrikas krastā; tos, kā stāstīts senā mitā, tur nolicis Hērakls; senie grieķi domāja, ka pie «Hērakla stabiem» beidzas pasaule.
līnija norādīja vienu robežu — ar pussalu, līču un zemesragu izliekumiem; tikko pamanāmas pārtrauktas svītras iezīmēja citas robežas; mazāk ticamās bija attēlotas ar punktētām līnijām. Izzudušo kontinentu šķērsoja upes. To iztekas bija kalnu grēdā, kas stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Bez pūlēm pazinu tajā Vidusatlantijas grēdu.
Rietumos no tās sīku punktiņu spiets iezīmēja plaša tuksneša robežas. Tā austrumu daļā bija uzvilkta savāda zīme, līdzīga aerodroma attēlojumam. Uz to veda tieva, melna svītra. Tādas pašas svītras, acīmredzot ceļi, savienoja pilsētu aplīšus.
Ieskatījies vērīgāk, pamanīju, ka Eiropas kontūras un Ziemeļamerikas kontūras daudzās vietās ir labotas un atšķiras no pašreizējām. Pireneju pussala un Atlasa kalni uz rietumiem turpinājās, Biskajas līcis bija uz pusi mazāks, Lamanša vispār nebija. Eiropas un Amerikas ziemeļus klāja tievas, zilas švīkas. To robeža atbilda lielā apledojuma perioda ledāju kontūrām . . . Un tad es beidzot sapratu: tā bija nevis mūsdienu karte ar hipotētiskām nogrimušā kontinenta kontūrām, bet kvartāra perioda paleoģeogrāfiska karte, uzzīmēta pasakaini detalizēti . ..
Nezināmais autors bija izmantojis okeāna dibena topogrāfijas visjaunākās ziņas un lieliski orientējās kvartāra perioda paleogrāfijas sīkumos. Tomēr daudzas apbrīnojamas detaļas, kas bija ņemtas no man nezināmiem avotiem, izraisīja domu, ka zīmējums uz globusa robežojas ar visīstāko fantāziju. Velti meklēju datumu, autora uzvārdu vai kādus nosacītus apzīmējumus. To nebija.
Varbūt globuss nebija muzeja eksponāts? Bet kāpēc tad tas atradās šeit? Un kāpēc pirms šīs muzeja daļas ir bibliotēka?
Nerazdams atbildi uz saviem jautājumiem, pametu globusu un devos tālāk. Nākamā zāle bija milzīgi liela. Slīpi, šauri logi, kas atradās zem pašiem griestiem, bija aizvilkti ar sarkanām štorām; iesārtā mijkrēslī kaut kur tālu rindā aizstiepās kolonnas, kas balstīja akmens velvi. Tikai pēc dažiem desmitiem soļu es aptvēru, ka šī zāle ir daudz lielāka par visu muzeja ēku un ka es atrodos pazemē.
Uz masīviem koka postamentiem gar sienām un starp kolonnām stāvēja un gulēja kaut kādas plāksnes, rupji tēsti akmens bloki, sadauzītu kolonnu kapiteļi, griezu
miem rotātu karnīžu un smalki darinātu arku pārsegumu gabali.
Zāles pustumsā nebija iespējams izlasīt sīkā rokrakstā latīņu valodā uzrakstītās etiķetes. Vienīgi pie marmora karnīzes, ko greznoja glezns ziedu un lapu ornaments, izdevās saburtot: «Korvo sala', Lauvas līcis, rietumu krasts; 1898. gads.»
Pazemes zāles iesārtā nokrēsla, apbrīnojamās arhitektūras detaļas un ornamenti, kas, bez šaubām, bija ļoti senas kultūras pieminekļi, akmeņgraužu pēdas, kuras liecināja, ka lielākā daļa šeit savākto priekšmetu izvilkti no jūras dzelmes, noslēpumainais zīmējums uz globusa — tas viss kopā radīja īpaši noslēpumainu un satrauktu cerību noskaņu. Man piepeši šķita, ka mani patiešām gaida liels noslēpums, kā to apgalvoja uzraksts pie ieejas . . . Atliek tikai spert vēl vienu soli — un parādīsies kāds, kas spēs pārvērst mirušās civilizācijas drumslas mums nezināmas senas pasaules brīnum daiļās pilīs un tempļos. Vai tiešām visi šie akmens bluķi, kas glabāja nezināmu mākslinieku darbu pēdas, ir lietiski pierādījumi, ka pastāvējusi Atlantīda?