Vecais vīrs nicīgi pavīpsnāja.
— Tas ir redzams,— viņš nomurmināja, ar netīuu ka- batlakatu noslaucīdams asarojošās acis,— tas nudien ir redzams . . . Bet tādiem, kas saprot,— tādiem ir vajadzīgi pierādījumi. Viņi zina, ka vecais di Rivera pēc Zaķa
Divāla nāves visu mūžu strādāja viens pats. Viņam nav liecinieku. Viņš ir varējis viltot dokumentus, muzeja grāmatas. Viņš ir varējis pats savām rokām izkalt visas šīs kolonnas, ornamentus, arkas, akmeņgraužu ejas, meitenes roku. He-he-he-he!
Spiedzīgie smiekli pamodināja savādās zāles atbalsi. Vecais vīrs jau bija apklusis un no jauna berzēja acis, bet viņa smiekli skanēja kaut kur tālumā aiz akmens kolonnu dubultajām rindām.
Man atkal kļuva neomulīgi, un es nodomāju, ka cilvēki, kas bija nosaukuši viņu par vājprātīgu, varbūt nav bijuši pārāk tālu no patiesības.
— Nē,— viņš teica, it kā būtu uzminējis manas domas,— nē, nē! Tas ir daudz sarežģītāk, nekā tu spēj iedomāties .. . Taču nu gan pietiks! Ej! Muzejs jāslēdz.
— Bet portrets .. .— es iebildu.— Kas ir attēlots portretā?
— Vai tu gribi to zināt?
— Gribu.
— Es varētu izlāpīties ar kādu blēņustāstu,— di Ri- vera domīgi teica,— vai pavisam vienkārši izdzīt tevi laukā par uzbāzību. Neņem ļaunā! Esmu patriecis no šejienes ne vienu vien svešu noslēpumu tīkotāju — muldoņas žurnālistus. Es viņus ienīstu. Tāds pats liktenis piemeklēja arī augsti cienījamo seru Frensisu Snoudonu no Karaliskās biedrības. Muļķis, mēģināja spriedelēt, ka te esot Krētas kultūras pieminekļi, nevis tas, kas šeit ir. Kā viņš deva kājām ziņu! Es izlingoju šim pakaļ «katliņu» un lietussargu. Bet ar tevi ir citādi, lai gan nevaru teikt, ka tu man patiktu. Neesmu vēl ticis par tevi skaidrībā. Tomēr šo to tev pastāstīšu. Tavā dzimtenē nav zināmi mani darbi. Bet man ir viens nosacījums: tu nepārvērtīsi to par vientiešiem domātu aizraujošu pasaciņu. Vismaz tik ilgi ne, kamēr es būšu dzīvs. Vai tu apsoli?
— Vai jūs vēlaties, lai neizpaužu nevienam jūsu stāstu?
— Es gribu to, ko pateicu,— di Rivera saskaitās.— Lai zudušas tautas vēsture netiktu iztaisīta par anekdoti. Vai tu saprati? Tas, ko tu izdzirdēsi, patiešām ir noticis. Ja es ticētu dievam, varētu apzvērēt pie viņa. Bet es jau septiņdesmit gadus esmu neticīgs. Turklāt esmu zvērējis tikai vienu reizi mūžā. Es neuzstāju, lai tu man ticētu, bet pieprasu, lai tu apsoli neņirgāties par to, ko dzirdēsi.
Patiesību nav iespējams vairāk nonievāt — kā pārvēršot to par fantastisku stāstu.
— Apsolu, ka neuzrakstīšu fantastisku stāstu,— es svinīgi atbildēju.
— Kamēr esmu dzīvs,— di Rivera atkārtoja.— Āmen! Tātad klausies . . . Lai gan — nē! Ej uz bibliotēku un pagaidi mani tur!
Viņš pagriezās un krekšķēdams uzkāpa alkovā. Es lēnām devos cauri pustumšajai zālei. Paspēris pāris soļu, uzmanīgi paskatījos atpakaļ. Vecais vīrs, iegrimis dziļās domās, stāvēja pie portreta, neatraudams no tā vērīgu skatienu.
Gaidīju diezgan ilgi. Beidzot atskanēja šļūcoši soļi. Vecais vīrs parādījās bibliotēkas durvīs.
— Man jāaizslēdz ārdurvis,— viņš nopurpināja, uz mani nepaskatīdamies.— Durvju sargs ir slims, un man jāpilda viņa pienākumi. Nožēlojami graši, ko dīkdieņi maksā par ieeju,— tie ir visi muzeja ienākumi.
— Varbūt aiziesim uz kafejnīcu?— es nedroši piedāvāju.
Vecais vīrs pameta atpakaļ ašu skatienu, pētoši pavērās man acīs un tad diezgan vienaldzīgi sacīja:
— Iesim! Tikai brīdinu — man nav naudas . … Pēdējās
dienās muzejā neviens cits nav iegriezies, tikai tu vien.
♦ ♦ ♦
Izgājām abi laukā. Saule jau bija noslīdējusi zemu virs apvāršņa. Viegla brīze nesa valgu dzestrumu. No vēja pūtieniem kustējās platās palmu lapas. Netālu šalca okeāns.
Pie muzeja durvīm uz akmens sola gulēja žurnālu paka.
Di Rivera tos paņēmis pacilāja un uzmanīgi nolika hallē uz krēsla.
— Žēlastības dāvana muzejam,— viņš paskaidroja, aizvērdams smagās ozolkoka durvis.— Sūta par brīvu. Sur tur jau mēs vēl esam palikuši atmiņā .. .
Kafejnīcā tas pats puskailais viesmīlis ar sudraba auskaru, saprotoši pametis man ar aci, salika uz galdiņa šķīvjus, bļodas un pudeles. Redzot, kā vecais di Rivera berzē izdēdējušos pirkstus un rij siekalas, es sapratu, ka viņš ir izsalcis.
Mēs vakariņojām ilgi: vircotajiem šejienes ēdieniem uzdzērām rūgtenu vīnu un pārmijām nenozīmīgas frāzes. Kad uz galda parādījās mazas tasites ar aromātisku kafiju un paplāte ar aug}iem, vecais virs noslaucīja salvetē plānās, bālās lūpas, cieši paskatījās uz mani un sacīja:
— Tu gribēji zināt šī portreta vēsturi. Nu, tad klausies! So cilvēku viļņi izmeta krastā dažas jūdzes no šejienes, rau, tur aiz tā klinšainā zemesraga, tūkstoš astoņi simti astoņdesmit devītā gada divdesmit astotajā jūnijā. Divi jauni dīkdieņi torlt klaiņoja pa krastmalu. Viens no viņiem gribēja kļūt par lingvistu. Viņš bija atbraucis uz Madeiru papildināt portugāļu valodas zināšanas. Bet viņu interesēja vispār valodniecība. Tajā rītā viņš pilnā kaklā sengrieķu valodā klaigāja Safo vārsmas. Otrs bija mākslinieks. Viņš bija atbraucis gleznot okeānu, debesis un salu. Iedami gar jūras malu, lingvists un mākslinieks pamanīja slapjajās smiltis sarkanu plankumu. Viņi piegāja tuvāk un ieraudzīja sarkanu apmetni no apbrīnojami viegla un elastīga purpurkrāsas auduma, kas bija izšūts ar zelta rakstiem.
Es teicu, ka tā ir romiešu toga, bet Zaks — ka tas esot Klīstošā holandieša apmetnis, ko aizpūtuši vētra. Paķēruši apmetni līdzi, devāmies tālāk un simt soļu no vietas, kur bijām to atraduši, ieraudzījām viņu . . . Viņš gulēja smiltīs, plati izpletis spēcīgās rokas. Seju slēpa gari, balti mati. Šķita, ka viņš guļ, bet mēs bijām pārliecināti, ka viņš ir miris. Tomēr viņš vēl bija dzīvs. Varenās krūtis mazliet cilāja vārga elpa. Dabūjām viņu pie samaņas. Diemžēl — uz neilgu laiku. Pēc dažām stundām viņš nomira uz mūsu rokām. Izpildīdami viņa gribu, mēs ietinām ķermeni ar zeltu izšūtajā apmetnī, piesējām pie kājām smagu akmeni un iemetām no augstas kraujas okeānā. Pēc dažām dienām Zaks uzgleznoja viņa portretu — to pašu, kuru tu redzēji. Pēc Zaķa nāves es iegādājos šo portretu muzejam, kuru toreiz sāka veidot. Saprotams, ka es runāju par pazemes muzeju,— di Rivera, brīdi klusējis, piebilda.
— Nu, un pēc tam?— es jautāju.
— Par portretu tas būtu viss,— vecais vīrs klusu sacīja.— Klintis un okeānu Zaks zīmēja no dabas. Ja tu kādreiz aiziesi līdz tam zemesragam, tu pazīsi to vietu. Aizej gan! Okeāns tur savā klēpī pieņēma pēdējo Atlantl- das cilvēku.
— Pēdējo Atlantīdas cilvēku?— es apjucis atkārtoju, domādams, ka esmu pārklausījies.
— Jā. Viņš bija atgriezies uz Zemes pēc divpadsmittūk- stoš Zemes gadiem, bet neatrada pat vietu, kur bijusi viņa dzimtene.
Jutu, ka man sāk griezties galva. Prātā iešāvās doma: «Viņš tomēr ir traks . . . Bet varbūt mēs abi esam pilnā?»
Iedzēru kafiju un uzmanīgi palūkojos uz veco vīru.
Di Rivera bija saāķējis tievos pirkstus un, nolicis uz tiem smailo, kārno zodu, raudzījās satumsušajā okeānā. Vējš skurināja retos matus uz pergamentdzeltenā galvaskausa.
— Paskaidrojiet jel!— es lūdzu.
Viņš klusēja.
— Kā lai izskaidro tos divpadsmittūkstoš gadus?
— Bez šaubām, burtiskā nozīmē.
Es paraustīju plecus.
Viņš sadusmojās.
— Nesteidzies ar priekšlaicīgiem secinājumiem! Padomā!