— Neprotu uzminēt tādus noslēpumus. Tas atgādina Kolumba karavelas modeli, ko «savām rokām darinājis viņa ceļabiedrs». Ja nemaldos, tā tur bija rakstīts?
Vecais vīrs pavīpsnāja.
— Tu esi acīgs! Tiesa kas tiesa, tur ir pulka grabažu. Tomēr kara veļa ir īsta. Zīmogs uz ķīļa ir datums, kad tā restaurēta, nekas cits.
— Un tomēr es nesaprotu.
— Vai tu gribi teikt, ka netici?
— Varbūt arī tā . . .
Pēkšņi es sajutu nogurumu un riebumu, iedomājoties, ka esmu kļuvis par kādas savādas mistifikācijas upuri. Vai tiešām tā būtu veikla izrāde? Man sametās žēl zaudētās dienas.
Di Rivera sēdēja un klusēja. Viņa acis bija aizvērtas.
— Redzi nu,— viņš beidzot ierunājās, plakstiņus nepaceldams,— tam ir grūti noticēt. Bet kur robežojas ticamais un neticamais?— Viņš uzsita ar dūri pa galdu.— Kur? Tu klusē! Tur, kur šo robežu novelk stulbeņi, kas neprot vai nevēlas redzēt tālāk par savu degunu. Tu esi ar mieru noticēt, ka pazemes muzeja akmeņi ir atlantu kultūras paliekas. Bet kāpēc tad tu netici, ka atlants — pēdējais atlants — ir norādījis, kur šie atradumi meklējami? Tu nepieļauj iespēju, ka cilvēks
varētu augšāmcelties? Es ari ne. Kad nomiršu, mani neatmodinās nekāds spēks. Ari viņš nebija augšāmcēlies. Viņš nomira pirmo un pēdējo reizi pirms septiņdesmit gadiem uz manām rokām. Un es viņu apglabāju tur, kur biju atradis viņa tautas kapavietu. Viņš bija ļoti vārgs un maz mums paguva izstāstīt. Tomēr viņš pateica pietiekami daudz, lai mūsu laikmeta cilvēki spētu atrast Atlantīdas nogrimušās pilsētas, ja vien vēlētos ticēt neiespējamajam. Es ticēju un sameklēju visu to, ko tu redzēji pazemes muzejā. Taču es varēju izpētīt vienīgi seklākās vietas salu piekrastes joslā. Man nebija ne naudas, ne līdzekļu dziļūdens pētījumiem. Bet tie, kuriem bija nauda, neticēja. Tikai vienu reizi man izdevās pierunāt kādu amerikāni uz izlūkošanu lielākā dziļumā. Tas bija tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada vasarā. Vairākus mēnešus mēs bagarējām okeānu tajā vietā, kur jāatrodas lielai atlantu pilsētai. Taču izcēlām vienīgi vulkānu pelnus un porainas lavas gabalus. Amerikānis bija pārskaities. Viņš draudēja, ka izmetīšot mani pār bortu, bet pēc tam izsēdināja mani uz tuksnesīga rifa Azoru salu austrumu grupā. Es pavadīju tur vientulībā vairākas nedēļas, gandrīz vai nomiru badā. Tomēr šis aunapiere bija izdarījis man milzīgu pakalpojumu. Tur, uz rifa, lagūnas smiltīs, es atradu marmora meitenes roku, kas bija atlūzusi no brīnum jaukas ģeniāla Atlantīdas tēlnieka radītas statujas. Tu to redzēji. Es jau iepriekš priecājos, kādu iznīcinošu vēstuli aizsūtīšu tam stulbenim, kad būšu atgriezies. Bet, kad man pēdīgi izdevās atbraukt atpakaļ uz Madeiru, Eiropā bija sācies karš. Atlantīda vairs neinteresēja pat vēsturniekus un rakstniekus.
Es ilgi nespēju noskaidrot mūsu neveiksmes cēloņus. Bet pēc tam sapratu. Man bija saglabājušies bazalta gabali, ko tiku izcēlis. Pirms vairākiem gadiem aizsūtīju vienu no tiem uz Kembridžas laboratoriju. Tur noteica ieža absolūto vecumu. Izrādījās, ka tam ir divpadsmittūk- stoš gadu. Vai tu apjēdz? Atlantīdas nogrimšanai sekoja milzīgi izvirdumi. To ir apgalvojis arī Platons. Acīmredzot pilsētu, kuru mēs meklējām, tāpat kā Pompeju, aprakuši vulkāna pelnu slāņi un lavas straumes.
Di Rivera apklusa. Saule bija norietējusi. Mums virs galvas iemirdzējās pirmās zvaigznes. Vējš kļuva arvien dzestrāks, palmu lapas šalca arvien skaļāk.
— Nu gan man jāiet,— vecais vīrs teica, pieceldamies no galda.— Paldies par vakariņām. Es paņemšu līdzi pārpalikušo pastēti un maizi. Mans vecais durvju sargs ir slims. Jāpaēdina.
Viņš steigšus ietina vakariņu paliekas papīra salvetēs un sabāza kabatās.
— Bet kā tomēr bija ar atlantu?— es jautāju, kad bijām izgājuši no kafejnīcas.— No kurienes viņš uzradās krastmalā un . . . kā jūs varējāt ar viņu sarunāties?
— Tas nebija viegli,— di Rivera domīgi atbildēja, it kā kaut ko atcerēdamies.— Jā . . . Mēs izmēģinājāmies desmitiem valodās, iekams sapratām viņu. Bet, kad bijām sapratuši, noderēja mana sengrieķu valoda. Tā ir mazliet līdzīga vienai no Atlantīdas valodām. Un vēl kas: atlanti ir bijuši apveltīti ar izcilām spējām, kas mums liegtas. Viņi pratuši lasīt domas un varēja piespiest mūs saprast viņu domas, kas izteiktas tēlos. Kā jaušams, viņi pratuši pārraidīt domas no attāluma. Viņi daudzējādā ziņā bija aizsteigušies mums priekšā.
— Bet pats atlants?— es uzstāju.— Viņš taču neiznira no Atlantijas okeāna dzelmes?
— Vai tad es nepateicu?— vecais vīrs attapās.
— Skaidrs, ka ne! Viņš pat nenojauta, ka tāds okeāns ir. Viņš .. . Bet tas ir garš stāsts. Esmu noguris.— Di Rivera paberzēja ar roku pieri.— Un galva arī reibst. Vakariņas bija pārlieku bagātīgas. Turklāt — vīns. Paklausies, man nav neviena, kam atklāt savu noslēpumu. Tas aizies kapā man līdzi. Es jūs, krievus, nepazīstu. Nē, vienu tomēr pazinu gan, un, kā rādās, viņš arī bija lāga puisis. Kā varu spriest pēc tā, cik nikni jūs lamā dažādi salašņas, jūs neesat tādi kā visi citi. Varbūt atklāšu jums noslēpumu, kur jāmeklē. Bet ne jau tagad .. . Paliec sveiks!
Es satvēru viņu aiz piedurknes:
— Un atlants?
— Pastāstīšu. Tikai vēlāk. Tomēr nē .. . Se, ņem . . .— Viņš izvilka no kabatas nosmulētu burtnīcu. — Vai tu angliski lasi? Te viss ir uzrakstīts. To neviens nezina .. . Tikai atceries, ko tu apsolīji. ..
Es pastiepu roku.
— Sākumam nav nozīmes un pēdējai lapai arī ne,— viņš nomurmināja, izraudams no burtnīcas dažas lapas.
— Pārējo ņem ciet! Atdosi, kad brauksi prom. Paliec sveiks!
— Don Antonio,— es teicu, paspiezdams viņa auksto, mitro roku,— ja jūs ticat mums. . . man, ticiet, ka neviens nemēģinās tīkot pēc jūsu pirmatklājēja tiesībām … Uz mūsu šonera ir dziļūdens traļi un grunts paraugu ņemšanas ierīces. Es varu parunāt ar ekspedīcijas priekšnieku, pārliecināt viņu. Pēc nedēļas vai pusotrām mēs beigsim remontu un pacelsim enkuru. Varbūt jūs būtu ar mieru doties mums līdzi un norādīt dziļūdens staciju atrašanās vietas? Es jums apsolu . . .
Vecais vīrs rūgti pavīpsnāja.
— Jums vajadzēja izmest enkuru pie Madeiras krastiem pirms vairākiem gadiem. Braucieniem pa jūru es vairs nederu. Bet parunāsimies par to vēlāk .. . Pēc tam .. .
Pamājis ar galvu, viņš lēnām devās pa krastmalu prom
un drīz vien nozuda gājēju pūlī.
♦ ♦ ♦
Atgriezos uz šonera pirms rītausmas un dabūju rājienu no ekspedīcijas priekšnieka, kurš bija noraizējies par manu ilgo prombūtni. Pastāstīju viņam, ka biju Portaltes muzejā, kā arī par iepazīšanos ar Antonio di Riveru. Pēc tam nokāpu kajītē un atvēru vecā vīra burtnīcu. Sākumā ar pūlēm saburtoju smalko, sīko rokrakstu, bet drīz vien aizrāvos un sāku lasīt arvien ātrāk. Kad biju aizvēris pēdējo lappusi, saule jau spīdēja augstu virs apvāršņa. Vēlreiz pārlasīju burtnīcu un, paķēris dažas papīra lapas, steigšus uzmetu tulkojumu.
PORTALTES VĒSTURES MUZEJA PĀRRAUGA DONA ANTONIO SALVATORES DI RIVERAS ROKRAKSTA TULKOJUMS
. . . ieteica Zaks.[3] Mēs uzmanīgi pārnesām svešinieku ēnā, un Zaks sāka viņu mākslīgi elpināt.
— Jocīgi,— Zaks beidzot sacīja, nolaizdams lejā svešinieka nedzīvās rokas.— Cik var spriest, viņu izmetusi krastā vētra, kas plosījās augu nakti. Tomēr lieku savu
paleti pret bērnu ūdenskrāsu kastīti, ka visai daudz ūdens viņš nav sarijies.
— Turpini vien savas manipulācijas,— es devu padomu,— viņa elpa kļūst vienmērīgāka, un es skaidri dzirdu paretus sirdspukstus.