— Kāds atlēts!— Zaks jūsmoja, paceldams un nolaizdams lejā svešinieka rokas.— Paskaties, kāds viņam augums! Mums akadēmijā bija modelis, itālis, pēc kura mēs zīmējām romiešu dievus. Zvēru pie visām savām gleznām — gan tām, kas jau ir, gan arī tām, kas vēl būs,— ka šim te blakus mūsu modelis būtu izskatījies pēc vārguļa. Kā tev šķiet — cik viņam gadu? Ja nebūtu šo žilbinoši sirmo matu, es teiktu, ka viņš nav daudz vecāks par mums abiem.
— Nē, viņš, bez šaubām, ir krietni vecāks,— es iebildu, — palūkojies uz viņa seju!
— Guļoša grieķu dieva seja,— teica Zaks.— Aizmigušais Apollons. Es redzēju pērn Atēnās šo statuju.
— Klusu . . . Izskatījās, ka viņš sakustas.
— Paberzē viņam deniņus!— Zaks pavēlēja, masēdams svešinieka platās krūtis.
Es atmetu no svešinieka deniņiem garos, baltos matus un ieraudzīju vieglu zelta stīpu, kas cieši apņēma viņa galvu.
— Zak, paskaties!
— Jocīga rotaslieta. Un tāds pats raksts kā uz apmetņa. Tātad tas ir viņa apmetnis.
— Bez šaubām!
— Varbūt viņš ir aktieris un viļņi viņu izrādes laikā noskalojuši no kuģa klāja?
— Tūdaļ to uzzināsim. Viņš nāk pie samaņas . . .
Svešinieks sakustējās, viņa skropstas notrīsēja.
Savādi, šajā brīdī man sametās tumšs gar acīm — un
es skaidri ieraudzīju bezgalīgu debesu melnumu, kas bija nosēts ar neparasti spožām zvaigznēm. Starp zvaigznēm karājās spuraina, žilbinoši mirdzoša, violeti balta saule. Sapurināju galvu — un piepeši viss iegrima pienbaltā miglā. Man šķita, ka iegāžos kādā bezdibenī.
Tas viss turpinājās dažus mirkļus. Kad biju atguvies un paskatījos atpakaļ,"ieraudzīju, ka Zaks apjucis berzē sev pieri.
— Kas tev notika?— es čukstus viņam jautāju.
— Nezinu . . . Noreiba galva . . . Vai redzi, viņš nācis pie samaņas.
Svešinieka acis bija pievērstas mums abiem ar Zaķu.
— Mēs esam ārkārtīgi priecīgi, kungs, ka jūs jūtaties labāk,— Zaks steigšus sacīja, pieklājīgi pacēlis cepuri.
Svešinieks nočukstēja dažus vārdus, bet mēs tos nesapratām. Viņš mēģināja paslieties uz elkoņa.
— Guliet, guliet!— Zaks brīdinoši pacēla roku.— Tūlīt mēs iedosim jums mazliet vīna . .. Donnerwetter!] Kādā valodā lai runā ar viņu? Rādās, ka viņš neko nesaprot.— Zaks pielika pudeles kakliņu svešiniekam pie lūpām. Tas tikko manāmi pašūpoja galvu.
— Dzeriet, kungs, tas jūs spēcinās,— es teicu angļu valodā un atkārtoju šo frāzi piecās vai sešās eiropiešu valodās.
Svešinieks mani vērīgi uzklausīja, bet, kā redzams, nesaprata. Viņš atteicās dzert. Tad viņš pats kaut ko sacīja. Viņa balss bija patīkama un skanīga, ar maigu, samtainu tembru.
— Antonio, kādā valodā viņš runā?— Zaks čukstēja. — Zvēru pie ķīļrāmja, ka tādu vēl savu mūžu neesmu dzirdējis. Viņam ir eiropieša seja, bet vervelē diezin kādā valodā, nudien — īsta ķīniešu ābece. Vai tu esi dzirdējis ko tamlīdzīgu?
Atzinos, ka neesmu gan.
— Tas esot lingvists! . . .— draugs man iedzēla.
Svešinieks uzmanīgi mūs vēroja.
Tad viņš vairākas reizes pakustināja kreiso roku, un mēs sapratām, ka viņš lūdz, lai palīdzam viņam piecelties. Pieslējām viņu sēdus un atbalstījām ar muguru pret klints izcilni. Viņš pateicās, aizvērdams plakstiņus, un tad pievērsa skatienu okeānam.
— Vai nevajadzētu aizskriet pēc ārsta?— Zaks klusu jautāja.
— Tā tu skriesi līdz vakaram,— es iebildu.— Dakteri var atrast tikai Funšalā.
Svešinieks no jauna ierunājās. Uzmanīgi ieklausījos viņa valodā un pēkšņi uztvēru pazīstamus vārdus.
Atbildēju viņam sengrieķu valodā, un viņš mani saprata. Svešinieka sejā parādījās vārgs smaids.
— Esiet sveicināti, jaunie Zemes cilvēki!— viņš lēnām sacīja.— Jūtos laimīgs, ka viss nav gājis bojā ugunī, kas iznīcināja manu nabaga dzimteni.
— Kur atrodas jūsu dzimtene?
' Donnerivetter! (vācu vai.)— Velns lai parauj!
— Tagad — šīs jūras dzelmē.
— Ko viņš saka?— jautāja Zaks, pamanījis manu pārsteigumu.
— Pagaidi!— es atvairījos.— Kas tad jūs esat un no kurienes?— es turpināju, vērsdamies pie svešinieka.
— Mana tauta sauca sevi par atlantiem. Vai cilvēkiem, kas šobrīd apdzīvo Zemi, šis vārds ir pazīstams? Vai viņi ir saglabājuši atmiņas par Atlantīdu?
— Mums ir leģenda, ka šī okeāna vietā kādreiz bijusi valsts ar tādu nosaukumu. i/
— Leģenda . . .— svešinieks atkārtoja, un viņa lūpu kaktiņi rūgti notrīsēja.— Klausies uzmanīgi, ko es teikšu, jaunais Zemes cilvēk, kas neesi aizmirsis savu senču valodu. Man tev daudz kas jāpasaka, bet laika atlicis maz … Es esmu atlants un, kas zina, varbūt bezgalīgā Visuma vissenākās tautas pēdējais dēls. Mūsu dzimtā planēta ir Asāra. Tā griežas divu zilo Sauju sistēmā gaismas stara četrdesmit četrās līnijās1 no šī spīdekja,— viņš norādīja uz Saules disku, kurš atstaroja cauri mākoņiem.— No Asāru dzimtas desmit planētām uz tās vienīgās bija radusies dzīvība. Mani senči jau neatminamos laikos atklāja neizmērojamas jaudas enerģijas avotus. Viņi apmeklēja tuvākās pasaules, tad devās tālākos ceļojumos. Apmēram pirms piecdesmit tūkstošiem Zemes gadu atlantu zvaigžņu kuģi sasniedza Zemi. Dzīves apstākļi šeit bija gandrīz tādi paši kā uz Asāras. Te dzīvoja saprātīgas būtnes, kas bija līdzīgas atlantiem, taču vēl atradās uz nesalīdzināmi zemāka attīstības un kultūras līmeņa. Atnācēju bija maz, Zemes cilvēku — daudz. Izraisījās konflikti, velti tika nogalināti cilvēki. Atlantīdas trīstūkstoš gadu vēsture — tā ir nebeidzamas asinsizliešanas un karu vēsture. Pamazām atlanti izveidoja savu milzīgo lielvalsti, kuras varenība un ietekme arvien vairāk pieauga. Atnācēji saradojās ar daudzām ciltīm, kas apdzīvoja Zemi. Izveidojās jauna — skaistu un spēcīgu cilvēku rase, kas tālajiem senčiem par piemiņu arī sevi nosauca par atlantiem.
Tomēr mūsu bagātajā un varenajā valstī cilvēki nebija vienlīdzīgi. Nevienlīdzības pakāpju bija daudz, un viena no svarīgākajām bija zināšanu nevienlīdzība. Tā saglabā
jās visu laiku, kopš pirmie atlanti bija nolaidušies uz Zemes. Vēlāk pilnīgi visas zināšanas bija vienīgi dažu no Asāras atlidojušo atlantu tiešo pēcteču rokās. Viņi zināja visu par pagājību un nākamībā sagaidāmo, viņu rokās bija enerģijas avoti. Sos atlantus dēvēja par dieviem, tas ir, par visuspēcīgajiem, bet viņu tuvākos palīgus — par priesteriem. Gadu simteņiem aizsteidzoties, atlantu dievu un priesteru zināšanas kļuva pilnīgi nepieejamas un nesaprotamas ne vien citām Zemes tautām, bet arī Atlantīdas tautai. Prasme šīs zināšanas likt lietā tika novērtēta kā pārdabiska spēja veikt brīnumus . . .
Es nācu pasaulē šajā vēlīnajā laikmetā priestera dzimtā un tiku iesaistīts visu zinību pilnīgā apgūšanā. Jāatzīstas, ka atlanti bija zaudējuši sakarus ar dzimto planētu Asāru. Uz Zemi atlidoja tikai daži Dižās zvaigžņu ekspedīcijas kuģi. Tie nespēja atgriezties. Enerģijas krājumi bija izsīkuši. Bet uz Zemes neatradās vielas, no kuras būtu iespējams iegūt zvaigžņu lidojumiem nepieciešamo enerģiju. Neizdevās arī nodibināt sakarus, izmantojot staru enerģiju. Asāra bija pārāk tālu no Zemes. Tomēr no paaudzes uz paaudzi dievu un priesteru dzimtās tika nodotas teiksmas par tālo, nezināmo tēvzemi. Naktīs daudzu kalnu observatoriju ierīces bija vērstas debesīs uz to Jaunavas zvaigznāja pusi, kur tikko pamanāmi dzirkstīja zila zvaigzne — Asāras dubultsaule. Kā vislielākie dārgumi pazemes slēptuvēs tika glabāti milzīgie zvaigžņu kuģi, ar kuriem atlanti bija sasnieguši Zemi. So kuģu liesmojošās sirdis jau trīs gadu tūkstošus bija bez dzīvības . . . Tomēr enerģijas avotu meklēšana nerimās. Un beigu beigās zem lielā dienvidu kontinenta ledājiem tika atrastas vielas, kas spēja dot vajadzīgo enerģiju. Tika nolemts sūtīt ekspedīciju uz Asāru. No trim zvaigžņu kuģiem, kas bija saglabāti pazemes patvertnēs, tikai viens bija derīgs starpzvaigžņu pārlidojumam. Jaunus mēs nespējām uzbūvēt. Ierobežodami cilvēku skaitu, kas tika iesaistīti pilnīgu zināšanu apguvē, mēs ne vien nebijām virzījušies uz priekšu, bet pamazām zaudējām arī to, ko kādreiz zinājām. Tā bija liktenīga kļūda . . . Taču tie, kas to saprata, nespēja neko mainīt.