puteņa virpuļi, angāru klusie, oranžie pusapļi un blāvi pelēkas debesis, kas tajā vietā, kur vajadzēja būt saulei, vizuļoja perlamutra krāsās.
— Nudien, kā viņā pasaules malā!— teica Ivs.— Kāpēc tik milzīga lidosta? Tālo reisu avions šeit, kā redzams, ir retums?
— Sis ir viens no pašiem modernākajiem aerodromiem uz planētas,— Rems iebilda.— Tā tikai izskatās, ka te ir tukšs. Manuprāt, šajā brīdī te ik pēc piecām vai desmit minūtēm nolaižas un paceļas tālo reisu avioni. . . Skatieties, tur aiz mums jau tuvojas kāds starpkontinentu laineris.
īvs palūkojās norādītajā virzienā. Pāršķēlis mākoni, ātri nosēdās liels, daudzkrāsainās ugunīs mirdzošs raķeš- kuģis ar strupiem spārniem.
— Kāpēc tad lidlauks ir tukšs?
— Seit viss atrodas zem zemes un angāros . . . Mans draugs, tā taču ir Antarktīda! Turklāt te pašreiz ir ziema. Manuprāt, klajā laukā patlaban nav mazāk kā piecdesmit grādu, un vēl vējš . . . Mosona, lai cik liela būdama, arī galvenokārt ir pazemes pilsēta. Tūlīt mūsu «Kvarks» iebrauks virszemes angāra slūžās — un mēs nokļūsim ierastākos apstākļos un temperatūrā. Antarktīdā pēdējos gados plaši izmanto citu planētu celtniecības pieredzi, tikai bez pretmeteorītu aizsardzības. Dzīvojamie nami, darbvietas un sabiedriskās ēkas ir pilnīgi izolētas no ārējās atmosfēras, tajās tiek uzturēts mēreno joslu mikroklimats. Un tas ir pareizi, jo laika apstākļi šeit, it īpaši uz dienvidiem — pie leduskupola —, daudz neatšķiras, piemēram, no tiem, kas ir uz Marsa.
«Kvarks» palēnināja gaitu. Milzīgā angāra sarkanā siena jau bija pavisam tuvu. Atbīdījās slūžu vārti, un «Kvarks» reizē ar vējputeņa sniega vērpatām nokļuva nelielā, spilgti apgaismotā telpā. Tajā pašā brīdī vārti aiz viņiem aizvērās, bet priekšā atvērās nākamie. Otrās slūžās uz betona grīdas sniega vairs nebija. Viņi izgāja cauri vēl divām kamerām, ko atdalīja masīvas atbīdāmās durvis, un «Kvarks» nokļuva milzīgā, ļoti augstā, spoži apgaismotā zālē, kur atradās vēl ne mazāk par desmit dažāda lieluma avionu. Starp lidaparātiem šurpu turpu staigāja cilvēki lidotāju kombinezonos un parastos ceļojuma tērpos ģērbtu pasažieru grupas.
— Te nu ir modernā Antarktīda,— teica Rems.
īvs neko neatbildēja, bet nodomāja, ka šeit patiešām daudz kas ir mainījies. Atmiņā atausa sniegā ieputināta observatorija uz ledus kupola, kur viņš bija vienā no savām studentu gadu praksēm. Vairākus mēnešus viņi bija atšķirti no ārpasaules un darba apstākļus noteica laika apstākļi. . . Bet tagad pat Kergelēnā, kuru abi ar Remu nupat bija atstājuši, viņam šķita mazāk apdzīvota nekā šī tālo dienvidu zeme, kuras gaisa vārti nekādā ziņā nebija sliktāki par mēreno joslu pilsētu aerodromiem.
ANTARKTIKAS EKSPERIMENTS
Mosonā viņus gaidīja darbu kalni. Vajadzēja precizēt eksperimenta gaitu. Saskaņot noteikumus ar daudzām organizācijām — gan ar tām, kuras tieši piedalījās sagatavošanā, gan arī ar tām, kuras varētu nokļūt apdraudētā zonā, ja palaišana neizdotos. Cita pēc citas sekoja ekspertu komisiju sēdes, un īvam gandrīz visās bija jāpiedalās.
Notika vairāki lidojumi virs palaišanas rajona, taču, lai cik savādi tas būtu, tie neatstāja uz īvu īpašu iespaidu. Sagatavošanas darbi bija koncentrēti zem divus kilometrus bieziem ledusblāķiem, kurus no virspuses iezīmēja tikai tumšas, dziļas riņķveida tranšeju kontūras un kurus drīzumā bija paredzēts pacelt nepieredzētā lidojumā kosmosa telpā. Ledusblāķi no virspuses bija pārklāti ar īpašas sintētikas kārtu, kurai vajadzēja palēnināt ledus iztvaikošanu, kravai virzoties cauri atmosfērai. Sintētika krāsas ziņā daudz neatšķīrās no ledus un, apsnigusi ar nupat saputināto sniegu, vispār nebija pamanāma, lai gan avions lidoja pār eksperimenta rajonu tikai simt metru augstumā. Lidojumos Ivs no jauna pārliecinājās, ka palaišanas poligons ir īsts ledus tuksnesis. Tūkstošiem kilometru rādiusā nebija nedz ciemu, nedz meteoroloģisko staciju, nedz observatoriju. Virs zemes vienīgās būves bija ieejas dziļajās šahtās, pa kurām celtnieki devās zem ledus, un pie tām ledus lidlauki. Pašlaik pēdējie avioni izveda demontētās iekārtas, automātiku, atbrīvotos celtniekus.
Pēdējā lidojumā virs eksperimenta rajona piedalījās arī Rems. Aviona salonā valdīja troksnis. Lidojuma dalībnieki, kurus bija uzbudinājusi izšķirošās dienas tuvošanās, dzīvi sarunājās, strīdējās, prognozēja. Vienīgi Rems, kā parasti nesatricināmi mierīgs, tomēr klusāks nekā citreiz, rāmi sēdēja īvam blakus, laiku pa laikam paraudzīdamies iluminatorā uz lejā slīdošo ledus tuksnesi. Jau vairākas dienas, kā bija solījusi arī meteoroloģiskā prognoze, Enderbiju Zemē bija skaidrs laiks, gandrīz bez vēja, ar stipru salu. Sarkanīgā saule, uz dažām stundām paceldamās virs ziemeju apvāršņa, ar aukstu, violeti oranžu gaismu apstaroja nedaudz viļņaino, balto līdzenumu. Slīpā gaisma jo sevišķi reljefi izcēla plaisu un sniega ciņu rakstus. No augšas tālie ledus uvālu viļņi šķita zeltīti, bet ēnas to pakājē — violetas. Virs eksperimenta rajona avions nolaidās zemāk un, samazinājis ātrumu, apmeta vairākus lokus virs katra ledus cilindra, kas bija sagatavoti transportēšanai uz kosmosu. Šahtu būves jau bija demontētas, ledus lidlauki atstāti tukši, un tikai pēdu raksts sniegā un klusās, melnās šahtu rīkles atgādināja, ka šeit kaut kas ir noticis.
— Mēģinu iztēloties, kā te izskatīsies pēc palaišanas, bet nevaru,— īvam aiz muguras kāds ieminējās.
— Nebūs nekas īpašs,— skanēja atbilde.— Dziļa piltuve vairāk nekā divu kilometru diametrā un tajā karsta ūdens ezers, kas drīz vien aizsals.
— Četras piltuves un četri ezeri?
— Ja tā būtu! . . . Baidos, ka viss beigsies ar vienu, bet pārējās būsim velti taisījuši.
— Viraks?
— Bez šaubām! Ne jau bez pamata viņu pārstāvis visu laiku lido mums līdzi.
— Tss . ..
Rems, kurš bija vērīgi raudzījies pa iluminatoru, pagriezās pret īvu.
— Sāksim ar šo bloku. Glaciologi sīki izpētījuši visus četrus sagatavotos masīvus un šo uzskata par visdrošāko. Es tā gan nedomāju, bet. . . vakar tika nolemts, ka šim jābūt pirmajam.
Ivs noliecās pie iluminatora. Slīpā apgaismojuma izcelta, lejā melnēja dziļa, apaļa aiza. Tās sienas vertikāli ietiecās tālu ledū. Augšējā mala šķita sarkana, zemāk sarkano krāsu nomainīja violeta, bet tālāk viss iegrima necaurredzamā tumsā. Izskatījās, ka milzīgs, apaļš nazis šeit pāršķēlis ledus klaja bruņas.
— Kā tas izdarīts?— Ivs klusu jautāja.
Rems tikko manāmi pavīpsnāja:
— Vienkāršāk par vienkāršu. Ledus izkausēts ar lāzera staru . . .
Atvirzījies no iluminatora, Ivs ievēroja, ka visi lidojuma dalībnieki, kaklus izstiepuši, skatās lejā uz to bloku,
kuram būs lemts būt pirmajam.
♦ + ♦
Pēdējo vakaru pirms Antarktikas eksperimenta Ivs aizvadīja vienatnē. Rems un lielākā daļa komisijas locekļu jau bija izlidojuši uz komandpunktu, no kura bija paredzēta palaišanas tālvadība. Tur notika pēdējā aparatūras pārbaude. īvam kopā ar komisijas priekšsēdētāju — vienu no Vispasaules Akadēmijas viceprezidentiem — un Centrālās ekspresinformācijas aģentūras pārstāvjiem bija jāizlido nākamajā rītā. No savas istabas viesnīcā «Dienvidpols» Ivs mēģināja — jau nez kuro reizi!— sazināties ar Vilenu. Taču akadēmiķis vēl nebija atgriezies Galvenajā bāzē, un dežurējošais dispečers nezināja pateikt, kur viņš atrodas. Ivs šo dispečeru gandrīz nepazina, tāpēc sīkāk viņu neiztaujāja. Rišs arī bija aizbraucis no Galvenās bāzes, bet Dārija, kā varēja spriest, vēl atradās Guamā. īvs nezināja, kur viņu tur meklēt.