Drošības dēļ paņēmis līdzi vieglu vilnas mēteli, Ivs izgāja no viesnīcas uz spilgti apgaismotās ielas. «Dienvidpols» atradās Mosonas virszemes daļā, ko klāja milzīgs kupols no superizturīga vienlaidu stikla stiegrotā titāna karkasā. Kupola velve, kas bija neredzamu spuldžu gaismas pielieta, šķita zilgansarkana un imitēja vidējo platuma grādu vakara debesu nokrāsu. Drīz tur bija jāiedzirkstas pirmajām zvaigznēm. Šobrīd, skatoties no ielas, ko apgaismoja vakara ugunis un reklāmu zibšņi, īvam «debesis» šķita ļoti tālas, lai gan viņš labi zināja, ka tās atrodas tikai pussimt metru no restorāna, kas bija ierīkots uz «Dienvidpola» desmitstāvu kārbas jumta. Vakara stundās centra ielas virszemes transportam tika slēgtas un visā platumā tās aizņēma gājēju straume. Lielākā daļa no tiem bija celtnieki, aizkavējušies Mosonā līdz Antarktikas eksperimenta beigām, un daudz žurnālistu, kuri, kā jau Rems tika paredzējis, tālāk par Mosonu nebija nokļuvuši. Gadījās arī vienkārši ziņkārīgie, kas, zinādami, ka tiek gatavots eksperiments, bija izmantojuši savu brīvo laiku, lai paši uz savu iniciatīvu aizbrauktu tuvāk pie nepieredzētās palaišanas vietas.
īvs nosprieda, ka pilsētā, kā izskatās, spēcīgo izjūtu cienītāju ir pārāk daudz. No visām Dienvidu puslodes apdzīvotajām vietām Mosona atradās vistuvāk eksperimenta epicentram. Ja eksperiments neizdosies, Mosonai draudēja vislielākās briesmas. Tiesa gan, šādas iespējas varbūtība nebija liela, un tomēr . .. diez vai šeit būtu vēlams sapulcēties tādām Jaužu masām . . . Pēc pagājušā gadsimta katastrofālajām epidēmijām Zemes iedzīvotāju skaits atkal pieaug. Pēdējos gados tas kļuvis sevišķi jūtams. Kaut vai, piemēram, šeit, aiz Dienvidu polārā loka. Turpretī Virakam cilvēku pastāvīgi trūkst.
Ielūkojies vienā no bezgala daudzajām kafejnīcām, Ivs pamanīja brīvu vietu pie bāra letes. Viņš iegāja un palūdza tasi stipras kafijas un glāzīti konjaka. Tieva meitene, gandrīz vēl bērns, ar zilām acīm, rudiem matiem un tik baltu ādu kā ziemeļniecei no Eiropas, pāršūdinājuši smalkos pirkstiņus pār spīdīgajām automāta pogām un bikli pasmaidījusi, piebīdīja īvam paplāti, uz kuras bija tasīte ar kūpošu, melnu šķidrumu un mazs sudraba biķerītis. Lēni sūkdams stipro, aromātisko kafiju, īvs ieraudzīja, ka miniatūrā bārmene ziņkāri viņu novēro.
Kad Ivs atstūma tasīti, viņa ātri pienāca un vaicāja, vai viņš vēl kaut ko nevēloties.
īvs pieklājīgi pateicās un, uztvēris meitenes skatienu, pajautāja, kā viņu saucot.
— Odija,— meitene nevilcinoties atbildēja un, acis nodūrusi, piebilda:— Bet es jūs pazīstu … Jūs esat Ivs Maklajs no Viraka. Vai ne?
— Kā jūs to zināt?— Ivs bija patiesi pārsteigts.
— Es strādāju Jukatanas pussalā, turpat, kur Dārija — jūsu māsa. Mēs abas pērn kopā dzīvojām Meridā. Itin bieži jūs redzēju video, kad Dārija ar jums sarunājās . . . Es zinu par jums gandrīz visu,— viņa mulsi piebilda.
— Vai jūs esat arheoloģe?
— Ai nē, nebūt ne! Es beidzu normālskolu. Es vēl nemaz neesmu izlēmusi, par ko kjūt. Pastrādāju pie arheologiem un atbraucu šurp. Lai būtu tuvāk . . . Vai jūs saprotat? Nu — tam, kas rīt notiks.
Ivs nespēja atturēties nepasmaidījis.
-— Bet kas jūs rītdienas eksperimentā interesē?
— Kā jūs nesaprotat! Kaut kas tāds taču notiek pirmo reizi! Ja es varētu, es . . .
Viņa nepabeidza, bet Ivs saprata, kas slēpjas viņas izsaucienos. Ja Odija varētu, viņa aizkļūtu līdz pašam
komandpunktam vai vēl tālāk. Cik daudz cilvēku, it īpaši jauniešu, patlaban spriež tāpat kā viņa!
—1 Vai jūs jau sen esat Mosonā?— Ivs jautāja, ar interesi skatīdamies uz meiteni.
— Jau divas nedējas.
— Un vai jums te patīk?
— Patiesību sakot, ne visai . . . Bet es vēl šeit pastrādāšu. Tas nebūtu pieklājīgi, ja es tūlīt pēc eksperimenta brauktu prom.
— Jā, laikam gan . . . Bet sakiet, Odija,— vai neesat domājusi par to, ka vajadzētu pameklēt kādu interesantu nodarbošanos, piemēram, Virakā? Viraks taču . ..
— Ak, ko jūs runājat!— Odija viņu ātri pārtrauca. — Es tam nederu. Es jau mājās, kad vēl biju maziņa, un pēc tam arī skolā visvairāk necietu sakopšanu.
«Tas ir tieši tas, par ko runāja Vilens,» Ivs nodomāja.
— Šolaiku jaunatne meklē, kur ir vieglāk,— sarunā negaidot iejaucās Iva kaimiņš pie letes.— Jums Virakā ir smags, netīrs darbs, turklāt bīstams. Sitie tik grib plivināties . . . Re, kā viņa — no ekvatora uz polu.
— Mēs nepavisam nemeklējam vieglus ceļus,— meitene iebilda, un viņas skatiens, kas pirms brīža bija maigs un mazliet mulss, kļuva dzēlīgs un ass.— Ticiet man, Juka- tanā nepavisam nebija viegli. Tur ir ļoti, ļoti karsts .. . Es strādāju celtniecībā. Mēs atjaunojām senu templi, un daudz kas bija jādara ar rokām.
— Spēlēšanās!— Iva kaimiņš nicīgi saviebās.— Ja tu būtu pamēģinājusi apstrādāt zemi — kaut vai sakņu dārzu —, apkopt mājlopus, pasaimniekot .. . Bet šī atjaunojusi vecu templi .. . Ko tu neteiksi! Kam tas vajadzīgs?
— Cilvēkiem, taču ne jau tādiem kā jūs!— meitene atcirta un, tumši pietvīkusi, novērsās.
— Piedodiet — ar ko jūs pats nodarbojaties?— Ivs pieklājīgi jautāja, pagriezies pret blakussēdētāju.
— Es esmu pats par sevi. Es esmu no nepiekritējiem. Pārtieku pats no sava darba. Ar visu savu ģimeni.
— Tā saucamais brīvais fermeris?
— Vai arī tā saucamais «civilizācijas apgādājamais». Tā tak jūs mēdzat mūs godāt,— viņš asi uzsvēra vārdu «tā ».
Ivs kādu brīdi vērīgi viņu nopētīja. Spēcīgs, mazliet sakumpis augums ar platiem pleciem. Liela, stūraina galva ar asiem sejas vaibstiem. Dzēlīgs mazo, dziļi iegrimušo acu skatiens. Barga rieva starp kuplajām,
gaišajām uzacīm, dziļas grumbas ap muti. īsi apgriezti, iesirmi mati. Vecmodīgs, mazliet nojucis tumšs uzvalks, elkoņos un uz ceļgaliem apdilis. Gari zābaki no rupjas zamšādas. Lielās, sarkanās rokas smagi balstījās pret bāra leti.
— Nu? Vai agrāk nebija gadījies ar tādiem tikties? — viņš beidzot izsmējīgi jautāja, uz īvu pat nepaskatīdamies.
— Nē, kāpēc ne?— īvs mierīgi iebilda.— Man ir draugs brīvais fermeris.
— Ko tu neteiksi, pat draugs . . . Man gan visi draugi ir tādi paši kā es.
— Gaumes lieta … — īvs paraustīja plecus.
— Bet no kurienes tad ir tas manas kārtas jūsējais draugs?
— Viņš dzīvo Austrālijā.
— Interesanti . . . Kur tad tieši?
— Ziemeļrietumos. Tur ir tāds ciemats — Džeksonvila.
— Paga, paga! Nu gan ir zili brīnumi! Arī es esmu no turienes. Kuru tad jūs tur pazīstat?
— Robertu Roiku.
— Robi? Es tak arī viņu pazīstu. Nu, mūsējais jau viņš ir, bet tāds jocīgs . . . Sacer grāmatas.
— Jā, viņš ir ievērojams rakstnieks.
— Ja viņš rakstītu ko jēdzīgu! Bet šis — par to, kas būs . . . Kā viņš var zināt, būs vai nebūs?
— Viņš ir rakstnieks fantasts, tāpēc viņš raksta par nākotni.
— Tīrās blēņas! Nieki! Kurš var skaidri zināt, kas būs? Kaut vai, piemēram, rīt . . . Vai viņiem tas izdosies vai ne?
— Jūs runājat par eksperimentu? Jāiznāk.
— Bet es domāju, ka neiznāks. Jūs prasīsiet — kāpēc? Tāpēc, ka pirmie kucēni vienmēr jāslīcina . . . Vai jums pašam nav tā gadījies?
īvs noraidoši papurināja galvu.
— Man gan ir. Bet vai tev, daiļaviņ, nav tā noticies, ka pirmie kucēni jāslīcina?— Brīvais fermeris pagriezās pret zilacaino bārmeni, kura ar interesi klausījās sarunā.