Vispirms īvam šķita, ka nekas nav noticis, bet tajā pašā brīdī baltais klajums ekrāna centrā sāka mest kūkumu, virs tā pamazām auga ledus kupols, ātri pār- vērzdamies augstā, zilganā kolonnā. Tā arvien straujāk cēlās augšup, un pēkšņi zem tās izlauzās milzīgi tvaika mutuļi, nozibsnīja žilbinoša liesma, ekrānā sāka virmot nepieredzēts virpuļviesulis, aizslēpdams gan ledus klaju, gan zilās debesis virs tā.
Atskanēja zvani, uz pults iemirgojās signālspuldzes, balsis ziņoja skaitļu sērijas, uzliesmoja un iegaismojās blakusekrāni. īvam uz mirkli zuda priekšstats, kas īsti pašreiz notiek. Taču komisijas locekļi sēdēja, nebilzdami ne vārda, bet Rems mierīgi skatījās uz gaismas tablo.
Un pēkšņi Ivs intuitīvi saprata, ka noticis kaut kas neparedzēts, kaut kas tāds, ko neviens nav gaidījis .. . Ass Rema rokas vēziens, čaloņa aiz muguras, pakluss, bet uzmācīgs kāda signāla pīkstiens, kas nomāc visas pārējās skaņas . .. Ivs uzmeta ašu skatienu Remam. Tā pirksti bija krampjaini sažņaugti, bet saspringtais skatiens vērsts uz vienu no sāņusekrāniem. Ivs ar acīm sameklēja šo ekrānu. Uz zilā debesu fona aizstiepās plata dūmu šlepe, priekšā, tur, kur vajadzēja atrasties ledus kolonnai, sagriezdamās kā skrūve.
No jauna tika atkārtoti skaitļi. Tagad tos nosauca satraukti un juceklīgi.
— Šķiet, ka nav darbojusies daļa raķešu aparatūras,— kāds skaļi sacīja.
— Vai ieslēgti koriģējošie dzinēji?— jautāja viceprezidents, pieliecies pie Rema.
— Nē,— Rems atbildēja.— Tas ir ledus . . . Izjaukts viengabalainais masīvs. Tūlīt kolonna sašķīdīs.
— Ko darīsim? Kolēģi, jūsu domas!— viceprezidents pārlaida žiglu, nemierpilnu skatienu klātesošajiem.
— Desmit sekundes lēmumam!— piebilda Rems.
— Tā jāiznīcina,— kāds teica.
— Jā.
— Jā.
— Varbūt izdosies ievadīt orbīta vismaz daļu masīva?
Sajā brīdī spirāle uz ekrāna sadalījās divās daļās.
— Iznīcināsim,— Rems skaļi sacīja.— Mūsu rīcībā nav vairāk kā piecas sekundes.
Tā kā viceprezidents vēl šaubījās, Rems pastiepa roku un pats nospieda pogu ar melnu apmali. Tajā pašā mirklī jau vairākos tievos pavedienos sadalītās dūmu spirāles priekšgalā uzzibsnīja spoža dzirksts un pietūka balts mākonis, ātri pārvērzdamies smagā, pelēkā padebesī.
— Tas nu ir viss,— kāds aiz muguras noteica.
— Nē,— Rems spēji iebilda.— Automātika nav iedarbojusies, un mēs esam nokavējušies. Iespējams, tas ir pat droši, ka notiks lielu ledusblāķu un metāla lūžņu krišana. Jāizsludina vispārēja trauksme.
— Kāds ir varbūtējais izkliedes rādiuss?— viceprezidents ātri jautāja.
Rems norādīja uz tablo.
— Lūk, augstums, kurā iznīcināts objekts, bet tas ir rādiuss. Mosona atrodas apdraudētajā zonā. Kritiens var sākties pēc piecām, pēc septiņām minūtēm.
— Izsludiniet!
— Tas jau ir izdarīts.
— Atliek gaidīt rezultātus … — kāds nervozi teica un iesmējās.
— Iespēja nodarīt ļaunumu mākslīgajām būvēm nav liela,— sacīja viceprezidents,— un cilvēku dzīvībām, protams, ja visi izpildījuši instrukcijas prasības, draudi vispār ir niecīgi.
— Tātad pilnīga neveiksme?—aiz muguras atskanēja jautājums.
— Ņemot vērā Viraka noteikumus — jā,— viceprezidents domīgi teica.— Tas zināmā mērā ir akadēmiķa Vilena ultimāts: tikai pēc veiksmīgas pirmā bloka izvadīšanas orbītā un rezultātu analīzes drīkst palaist otro bloku. Tā kā pirmo neizdevās izvadīt, tagad .. .
Viņš apklusis paraustīja plecus.
— Tātad pirmā neveiksme izraisa šaubas par visu eksperimentu?
— Antarktikas eksperimentā jau pašā sākumā paredzēta četru bloku palaišana,— mierīgi sacīja Rems.— Četru, nevis viena. Projekta autori no sākta gala pieļāva, ka no četrām palaišanām pilnīgi izdoties var arī tikai viena. Akadēmiķa Vilena pozīcija mūs visus ļoti cieši ierobežoja, tāpēc mēs ilgi šaubījāmies, kuru bloku izvēlēties pirmo. Un esam kļūdījušies.
— Ko jūs ierosināt?— jautāja viceprezidents.
— Es uzskatu, ka palaišanu varētu turpināt atbilstoši sākotnējam plānam. Mums ir palikuši trīs pilnīgi sagatavoti objekti un ir vēl laiks. Taču patlaban, kā redzams, viss ir atkarīgs no Viraka pārstāvja domām. Ja viņš uzskata, ka pašreizējā situācijā eksperiments jāpārtrauc, es neiebildīšu. Jādomā, ka neviens cits no augstās komisijas arī neprotestēs.
— Par to varētu runāt, ja šeit atrastos pats akadēmiķis Vilens,— paziņoja viens no komisijas locekļiem,— bet šobrīd tā visa ir tukša pļāpāšana.
— Seit taču ir Vilena pilnvarots pārstāvis ar balsslē- mēja tiesībām,— iebilda viceprezidents.— Uzklausīsim arī viņa domas.
Visu skatieni pievērsās īvam.
«Tātad Vilens bija paredzējis šādu situāciju,»īvam iešāvās prātā, «šķiet, ka patlaban viss ir atkarīgs no tā, ko teikšu. Vilens minēja spējas nedomāt pēc parastā standarta. Bet vai es varu nedomāt pēc standarta? Kā lai es rīkojos?»
Zālē bija iestājies pilnīgs klusums. Komisijas locekļi saspringti gaidīja, bet piepeši šajā klusumā ielauzās spalga, satraukta balss, kas nāca no kāda ekrāna:
— Ārkārtējs paziņojums! Pirms piecām minūtēm uz Mosonas virszemes daļas kupola nokritis kosmisks objekts. Pilsētā ugunsgrēki. Sakari pārtraukti.
Komisijas locekļi cits caur citu sāka runāt. Daudzi piecēlās kājās.
«Tas ir atrisinājums,» nodomāja Ivs. «Lēmums ir skaidrs. Vilenam bija taisnība.» Pēkšņi viņš atcerējās Odiju: «Ja nu viņa nav izmantojusi pazemes patvertni? …»
— Sēde tiek slēgta,— viceprezidents skaļi sacīja. — Taču sakarā ar postījumiem Mosonā mums visiem pagaidām jāpaliek šeit.
— Pagaidiet!— atskanēja Rema spalgā balss. Noliecies pie sarunu iekārtas, viņš kaut ko jautāja un, paceldams roku, pieprasīja, lai visi apklustu. Iestājās klusums. Uz viena no sānekrāniem parādījās publiskās informācijas diktora seja.
— Pēc jūsu lūguma atkārtoju ārkārtējo paziņojumu: «Nezināmā kosmiskā objekta kritiens uz Mosonas pilsētu notika pulksten divpadsmitos un piecdesmit astoņās minūtēs. Divpadsmitos piecdesmit astoņās minūtēs . . . Pilsētā lieli postījumi un ugunsgrēki. Uz turieni jau nosūtītas glābēju grupas.»
Rems no jauna pacēla roku.
— Vai jūs visi dzirdējāt? Divpadsmitos piecdesmit astoņās minūtēs . . . Divas minūtes pirms mūsu eksperimenta. Katastrofa Mosonā nav nekādā ziņā saistīta ar Antarktikas eksperimentu.
— Sēde turpinās,— paziņoja viceprezidents.— Uzklausīsim Viraka pārstāvja — kolēģa Iva Maklaja domas.
Ivs pagriezās pret Remu:
— Pirmā objekta neiznīcināto atlūzu iespējamās krišanas laiks jau pagājis, vai ne?
— Jā,— sacīja Rems, ar interesi skatīdamies uz īvu.
— Vai mēs varam saņemt informāciju par sekām?
— Bez šaubām.
Rems vēlreiz noliecās pie mikrofona. Ivs nesadzirdēja, ko viņš saka, bet tajā pašā brīdī uz centrālā ekrāna noņirbēja skaitļu sērijas un inženieris, kas parādījās uz viena no blakusekrāniem, īsi pateica «nē».
— Apdraudētās zonas apdzīvotajos rajonos krišana nav reģistrēta,— Rems sacīja.
— Kā Viraka pārstāvis uzskatu, ka Antarktikas eksperimentu var turpināt,— īvs skaļi paziņoja.— Šodien pat. Tūlīt, jo tam atvēlētais laiks vēl nav pagājis.
— Vai būtu iebildumi?— jautāja viceprezidents.
Atbilde bija klusums.
— Tad turpināsim.
Nākamā pusstunda, kā šķiet, Iva mūžā bija pati grūtākā. Viņš nešaubījās par savām tiesībām pieņemt lēmumu, taču skaidri saprata, kādu atbildības smagumu uzņēmies, varbūt pat pretēji Vilena gribai. Viņš gandrīz nedzirdēja komisijas locekļu sarunas ar kontrolposteņiem, pēdējo gatavības pārbaudi, laika skaitīšanu. Viņš no visas sirds vēlējās tikai vienu — kaut tas viss beigtos pēc iespējas ātrāk! Kad viceprezidents pastiepa roku, lai nospiestu otru palaišanas pogu, Ivs aizmiedza acis un pēc tam skatījās nevis uz ekrāniem, bet uz Remu. Šoreiz Rems palika mierīgs līdz beigām — līdz tam brīdim, kad viceprezidents piecēlies paspieda viņam roku un skaļi apsveica viņu ar eksperimenta izdošanos.