Ivs nodomāja, ka tik tiešām tā bijusi Mikija visgarākā uzstāšanās, kādu viņam jebkad gadījies dzirdēt.
Strīds iedegās ar jaunu spēku — šoreiz jau par to, vai Zemes cilvēkam ir tiesības apzināti iet nāvē, kaut arī viņš ar savu dzīvību izpirktu kāda vainu, kļūdu vai novērstu briesmas no daudziem.
Kad īvs jau gribēja lūgt vārdu, pēkšņi piecēlās Vilens.
— Mani draugi, vai jums neliekas, ka mēs velti tērējam dārgo laiku?— viņš iesāka pavisam klusu.
īvam šķita, ka tie, kuri sēž attālāk, nedzirdēs Vilena vārdus, un viņš pacēla roku, aicinādams apklust. Bet zāle jau bija norimusi.
— Mums ir maz laika,— Vilens turpināja, pārlaizdams acis apklusušajai auditorijai.— Mēs zinām, ka bīstamās zonas rādiuss aizvien palielinās. Pēc dažām dienām uzturēšanās šajā salā var apdraudēt dzīvību. Tad pienāks kārta biezi apdzīvotajām Japānas salām. Diemžēl mums patlaban nav drošu līdzekļu, kā novērtēt posta apjomu, vienīgi kolēģa Mikija piedāvātais veids. To jums saku es — Viraka vadītājs: tādas briesmas mums draud. Droši vien pēc pāris mēnešiem, pēc gada varēsim ieteikt ko citu. Bet mūsu rīcībā nav tik daudz laika. Situācijā, kāda ir izveidojusies, daļēji vainojams Viraks, pirmām kārtām, bez šaubām,— es pats. Tiem, kuri tā uzskata, ir iemesls to darīt. Tomēr pašreiz nav svarīgi, kurš ir vairāk vainīgs. Jāskatās briesmām acīs, ar skaidru saprašanu tās jānovērtē un tikai pēc tam jāpieņem galīgais lēmums. Kodoltermiskais sprādziens, kaut arī tas droši izsvilinātu šo pagātnes trumu, neizskaidros, ar ko mēs esam sadūrušies. Turklāt var gadīties, ka sprādziens, izkliedējis dziļi dzelmē pašreiz pastāvošo briesmu daļiņas, pilnīgi tās tomēr nelikvidēs. Iespējams, ka pašā sprādziena radītajā piesārņojumā noslēpsies vēl bīstamāki ienaidnieki. Un mēs pēc kāda laika no jauna ar tiem sadursimies. Mēs taču nezinām, kādiem velnišķiem mērķiem radīta šī laboratorija. Iespējams, ka tā nav vienīgā. Pat okeāna dibenā tā ir droši nomaskēta. Kāpēc? Ja nu no tās stiepjas pavedieni uz citām ellesmašīnām, ko pagājušā gadsimta militāristi atstājuši mums mantojumā? Ko var zināt, varbūt, paredzēdami savu bojāeju, viņi bija iecerējuši pilnīgi visu iznīcināt? Ir jānoskaidro viss līdz galam. Un es redzu tikai vienu ceļu, kā to izdarīt. Mikijam ir taisnība. Un tomēr, piekrizdams viņam, es uzlieku veto tā izpildīšanai. Būdams Viraka vadītājs, es aizliedzu Mikijam realizēt viņa ieteikto plānu. Viraka nolikumi dod man tādas tiesības.
Sēžu zālē sacēlās troksnis. Apspriedes dalībnieki sarosījās, sāka sarunāties.
Vilens pacēla roku, pieprasīdams, lai visi apklust.
— Noraidīdams Mikija piedāvāto upuri,— Vilens turpināja,— es paziņoju: es pats izdarīšu epicentra rekognoscēšanu. Es viens pats. Tās ir manas tiesības, un tas ir mans pienākums. Viraka kļūda jāizlabo tā vadītājam. Tas ir taisnīgi un loģiski. Turklāt mans mūžs jau ir nodzīvots, bet visiem klātesošajiem, protams, ir skaidrs, ka pēc tā, kas noticis, man būtu jāatsakās no Viraka vadības. Tagad līdz Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes lēmumam es ieceļu par savu vietnieku īvu Maklaju. Seit viņš ir — man blakus. Ja kaut kādu iemeslu dēļ man neizdosies izpildīt līdz galam pēdējo misiju, jūs izlemsiet, vai Mikijam tā jāturpina vai arī jārīkojas citādi . . . Tas ir viss, esmu beidzis.
īvs sēdēja apjucis un pārsteigts. Zāle dūca. Akadēmiķis Tors kaut ko runāja, vērsdamies pie Vilena, taču viņa vārdi nebija dzirdami. Ivs saprata vienīgi pēdējo frāzi:
—. . . Turklāt jums jāsaņem Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes atļauja.
— Es to dabūšu, nemaz nešaubos,— Vilens mierīgi atbildēja.— Rekognoscēšana notiks pēc trim dienām,— viņš piebilda, ar acīm sameklējis Mikiju.— Sagatavo vienu no saviem dziļūdens «šķīvīšiem», kurš vislabāk spēj manevrēt.
Mikijs atturīgi palocījās.
— Bet pagaidām turpināsim novērošanu pēc šodien ieteiktās paplašinātās programmas,— pabeidza Vilens.
Zāle no jauna iedūcās, taču akadēmiķis Tors, neapmierināti grozīdams lielo, sirmo galvu, sēdi slēdza.
♦ ♦ ♦
Dienas atlikušo daļu īvs pavadīja Viraka Guamas bāzē, kas bija pārkārtota par operācijas štābu. Vilens nevēlējās uzklausīt nekādus argumentus. Viņš jau bija runājis ar Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes priekšsēdētāju un tagad gaidīja Padomes lēmumu, ko vajadzēja kuru katru brīdi saņemt. Viņš gluži vienkārši atteicās runāt ar īvu.
— Pašreiz nav vajadzīgi lieki vārdi,— viņš asi pārtrauca īvu.— Noņemies pats ar saviem darbiem! Uz tevi tagad gulstas viss Viraka vadības un operācijas smagums.
Iekļuvis notikumu virpulī, Ivs sākumā apjuka. Desmitiem cilvēku gaidīja no viņa padomus un lēmumus, bet viņš, pats savu domu aizņemts, nespēja tik veikli pārslēgties no viena jautājuma uz citu. īvam jau šķita, ka viņš pat traucē visus šos cilvēkus, kuri cenšas pēc iespējas labāk un ātrāk izpildīt savu pienākumu.
Tikai vēlu vakarā Ivs sāka orientēties situācijā un apjauta, ka daži viņa lēmumi ir pārdomāti un nepieciešami. Pēdējo diennakšu novērojumu analīze rādīja, ka bīstamā zona aizvien paplašinās. Ja tās palielināšanās ātrums paliks iepriekšējais, pēc četrām dienām cilvēkiem būs jāatstāj Guama. No Centrālā hospitāļa Havaju salās ziņoja, ka Dārijas veselības stāvoklis nav mainījies. Viņa nākusi pie samaņas, atguvusi dzirdi un spēj mazliet parunāt. Taču Ivs uzzināja arī to, ka viņa māsa ir zaudējusi redzi un pilnīgi paralizēta. Aizritējušajā diennaktī Havaju salu hospitālī ievietoti vēl citi pacienti — vesela grupa jaunu puišu un meiteņu —«civilizācijas apgādājamie». Neņemdami vērā brīdinājumus, ko sniedza masu informācijas līdzekļi, viņi ar amfībiju bija tikuši garām kontrolposteņiem un iebraukuši bīstamajā zonā. Amfībiju, kas bija zaudējusi vadību, dienā atradis kontrolavions. Visi pasažieri jau bija zaudējuši samaņu. Trīs no viņiem atradās ļoti smagā stāvoklī.
Naktī īvam vajadzēja vadīt pirmo preses konferenci. Jau no rīta to bija pieprasījuši bezgala daudzie radio un videoinformācijas pārstāvji, kas bija ieradušies Guamā. īvs īsi pastāstīja par rīta apspriedi un par Vilena lēmumu. Jautājumu nebija daudz. Šķita, ka preses pārstāvji saprot, cik nopietna ir situācija. Preses konference pa daudziem kanāliem tika raidīta taisni ēterā.
Tikai vēlu naktī īvam izdevās dabūt sakarus tieši ar hospitāli Havaju salās. Uz liela videosakaru ekrāna parādījās balta palāta, kuras logos ielauzās nupat Havaju salās uzausušās saules blāvie stari. Telpas vidū uz balta paaugstinājuma, kas izskatījās pēc katafalka, zem caurspīdīga kupola gulēja Dārijas neķustīgais ķermenis. Viņas acis bija aizvērtas, uz spilvena izjukušie melnie mati kā ietvars apņēma ļoti bālo seju. Caur pārklāja balto audumu bija jaušamas viņas auguma aprises. Atsegti bija tikai pleci un gar ķermeni nekustīgi guļošās rokas. No liela, spīdīga metāla aparāta, kas stāvēja attālāk pie sienas, uz Dārijas bālajām, tievajām rokām un zem pārklāja stiepās aparatūras pievadu smalkie