— Sveicināts, īv!— Vilens iesāka, nepagaidījis, kamēr īvs nosēdlsies pie ekrāna.— Tu, kā redzu, turies braši. Tas ir ļoti labi. Vai nekā būtiski jauna nav? Tā . . . Paklausies, īv, Padomes piekrišanas joprojām nav. Iespējams, ka es to nemaz nedabūšu. Bet pagaidām nav arī aizlieguma. Lai gan . . . vispār .. .— Vilens uz ekrāna pameta ar mazo, izkaltušo plaukstu.— Es došos prom rīt pusdienas laikā. Visi Viraka sakaru posteņi lai būtu sagatavojušies pieņemt manus ziņojumus! Uz jebkura viļņa.
— Sapratu, Skolotāj! No kurienes jūs dosieties ceļā?
— Tagad es varu to pateikt. No Abikaijas rifa. Mikijs jau ir nogādājis tur manu personisko batiskafu — amfībiju. Viņa «šķīvīši» tur neder.
— Abikaija ir tieši uz bīstamās zonas robežas . . .
— Es zinu.
— Vai jūs runājat jau no turienes?
— Vēl ne, bet drīz tur būšu.
— Skolotāj, varbūt kāds tomēr varētu braukt jūsu vietā?
— Nē.
— Ikviens no mums ir ar mieru.
— Zinu. Paldies! Bet es nekad nemainu savus lēmumus.
— Skolotāj, ko es varētu darīt jūsu labā?
— Tikai gaidīt manus ziņojumus. No Abikaijas ir jālido viena stunda. Tieši trīspadsmitos sākšu iegremdēša- nos. No tā brīža gaidiet, ko es ziņošu.
— Jā, Skolotāj .. .
— Pirms izlidošanas vēlreiz ar tevi sazināšos. Bet tagad — paliec sveiks!
Attēls nozuda. Ivs lēnām piecēlās kājās. Viņa rīcībā bija palikušas tikai astoņpadsmit stundas.
Tiklīdz Ivs iegāja savā kabinetā, uz viņa galda uzliesmoja tiešo sakaru ekrāns. Parādījās galvenā operatīvā dežuranta satrauktā seja.
— Sef, jūs izsauc Havaju salas .. .
īvarn spēji sažņaudzās sirds. Dārija . . . Kas tur notiek?
Piesēdies pie galda malas, Ivs satraucies ieurbās ar skatienu ekrānā. Tajā parādījās nepazīstamas tumšmatainas sievietes melnīgsnēja seja. Lielas, melnas acis, virs kumpā deguna kopā saaugušas uzacis, mazas, košas lūpas. Vecmodīgi auskari — lieli smaragdi zelta ietvarā.
Sieviete uzsmaidīja īvam, un viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Tas nebūs par Dāriju . . .
— Esiet sveicināts, Iv!— nepazīstamā sieviete sacīja. — Mani sauc Vera Rokija. Esmu bioloģe un nodarbojos ar delfīniem.
— Es jūs pazīstu,— Ivs pamāja.— Jūs strādājat Kergelēnā. Es tur nesen biju, bet jūs diemžēl nesastapu . . .
— Es pašreiz atrodos Havaju Bioloģijas institūtā. Kad uzzināju, kas noticis, pārtraucu atvaļinājumu. Man jums kas svarīgs jāpavēsta.
— Klausos!
— Iv, tas ir tikai minējums. Vēl daudz kas jāprecizē. Tomēr šķiet, ka jāņem vērā tas, ko atklājuši mani delfīni.
— Kas tieši, Vera?
— Es uzzināju no saviem delfīniem — nebrīnieties, man ir ļoti spējīgi audzēkņi, draugi, domubiedri, nudien, nezinu, kā viņus labāk nosaukt. . . Vārdu sakot, es no saviem palīgiem delfīniem uzzināju, ka bīstamā zona ir vairāk apdraudēta dienā, saules gaismā. Naktī delfīni tajā iekļuva pietiekami dziļi un pagaidām bez negatīvām sekām. Atkārtoju, šīs ziņas nav pārbaudītas, tomēr tās ir pietiekami drošas, kaut gan es nespēju aptvert, kā tas izskaidrojams. Mēģiniet pārbaudīt ar savām metodēm.
— Mūsu metodes pagaidām nav neko devušas.
— Tad vismaz ņemiet vērā, ko es teicu.
— Protams . . . Bet vai jūs, Vera, nevarētu pati atlidot uz Guamu — kaut vai uz neilgu laiku?
— Pašreiz nevaru. Vēlāk gan. Biologu štābs šobrīd ir šeit, Havaju salās. Mēs strādāsim, kontaktējoties ar jums, un, tiklīdz noskaidrosies kas jauns, tūlīt jums ziņošu.
— Norunāts! .. . Bet vai jums tur ir arī saslimuši delfīni?
— Diemžēl — daudz, Iv. Taču viņu saslimšanas iemesls pagaidām vēl ir mīkla, tāpat tas ir arī ar cilvēkiem. Kaut kas bojā muguras smadzenes. Bet kas? Mums ir viena otra hipotēze, bet tās ir tik nedrošas, ka labāk nerunāsim .. .
— Un tomēr? Mums nav galīgi nekādu minējumu.
— Nu, kaut vai kāds nezināms starojums.
— Kas neatstāj nekādas pēdas?
— Iv, es taču teicu — nezināms. Ir vēl arī citi pieņēmumi.
— Vera, fiziķi kategoriski iebilst.
— Zinu, mūsējie šeit gluži tāpat. Tātad jūs sapratāt? Nakts ir mazāk bīstama.
— Jā, protams .. . Gaidīšu no jums jaunas ziņas.
♦ ♦ ♦
Tātad nakts! Bet Vilens dosies ceļā dienas vidū. Tūlīt pat jāsazinās ar viņu. Taču — kā? Viņš neatstāja savas koordinātas. Abikaijas rifā nav novērotāju. Tur ir tikai kontrolautomāts. Tātad kāds jāsūta turp . ..
Kabineta durvis klusu atbīdījās. Uz sliekšņa parādījās Irma. Viņa stāvēja kā sastingusi un skatījās īvam tieši virsū. Irma bija ģērbusies zilā lidotāju kombinezonā, bet aizsargcepuri ar lielām brillēm viņa turēja rokās. Jau nākamajā mirklī, sažņaudzis Irmu savos skāvienos, Ivs skūpstīja viņas seju, viņas rokas. Klaudzēdama uz gridas nokrita cepure, un Ivs ar kāju to atgrūda.
— Iv, tas bija mans diskoplāns,— Irma sacīja, kad viņi bija apsēdušies blakus uz dīvāna.— Man ziņoja, ka tu esot atļāvis nolaisties. Paldies! Ja tu nebūtu atļāvis, es tik un tā būtu nolaidusies kaut kur tuvākajos rifos.
— No kurienes tu atlidoji?— jautāja Ivs, viņu apskaudams.
— Pašreiz no Guamas Galvenā aerodroma. Bet vispār no Mēness — no Akadēmijas Galvenās bāzes. Taču man
bija jānolaižas uz pavadoņa «MP-četrpadsmit». Mans diskoplāns ir no turienes. Un vēl. ..
Kā tad tu tiki uz Mēness?
— Mīļais, tas ir garš stāsts. Es piekritu doties līdzi jaunajai Akadēmijas ekspedīcijai. Uz četriem gadiem.
— Uz kurieni?
Uz Jupiteru. Bet tas nebūs tik drīz. Mēs pašreiz vēl trenējamies.
— Kāpēc tu nepateici?
— Tas nav svarīgi. Kādreiz es tev to paskaidrošu . . . Vai zini, kāpēc es esmu šeit?
— Cenšos uzminēt.
— Necenties! Mēs izmēģinājām aparatūru darbam Jupitera atmosfēras augšējos slāņos. Pagaidām tie ir izmēģinājuma paraugi. Tos pilnveidos un tā tālāk … Es vienu nozagu.
— Ko tad?
— Lidojošo «šķīvīti», kas autonomi spēj pārvietoties jebkurā vidē un var izturēt tūkstoš atmosfēru spiedienu, tam ir arī pietiekami spēcīga pretapstarojuma aizsardzība. Sajā «šķīvītī» ir divi diezgan labi skafandri, bez šaubām, arī tie ir izmēģinājuma paraugi, ar kuriem paredzēts strādāt Jupitera ekspedīcijā. Vai tu saprati?
— Skaidrs? Bet kāpēc Akadēmija to visu glabā slepenībā?
— Tu taču zini, kā ir Akadēmijā . . . Kamēr Padome nav pieņēmusi jauno aparatūru, tās nav.
— Un tomēr tā jau tiek izmēģināta.
— Bez šaubām, lai Padomei būtu, ko apstiprināt.
— Kad tavu nedarbu var atklāt?
— Nezinu, bet man šķiet — ne agrāk kā rīt no rīta.
— Kur ir tavs «šķīvītis»?
— Guamas Galvenajā aerodromā — mana diskoplāna kravas kamerā. To var nomest ar izpletni, bet, ja disko- plānu nosēdina uz ūdens, tas var izkļūt laukā arī pats.
— Vai tas ir iespējams?
— Man šķiet, ka ir, lai gan neesmu vēl mēģinājusi. Paredzēts, ka šis diskoplāns var nolaisties jebkuros apstākļos.
— Ja esmu pareizi sapratis, mēs varam lidot kaut vai šo pašu brīdi.
— Labāk gan, kad būs iestājusies pilnīga tumsa.
— Vai tu zini, ka es patlaban vadu Viraku?
— Protams!
— Un vai tu šajā mūsu abu ekspedīcijā man klausīsi?
— Protams … To jau es pārsvarā taču daru i..