— Arī mēs tur vairs netiksim, vai ne, Rob?
— Protams, ne. Ja burtnīcā viss bijis pareizi, bet pagaidām, kā tu pats, Fjod, pārliecinājies, viss sakrīt mats matā, šim punktam jāatrodas dziļi okeāna bazaltā zem masta ar galveno starotāju, kuru tu uzspridzināji…
«Ak tu nolāpīts!» Ivs nodomāja, iedams ātrāk. «Jāpasteidzas, citādi izstrādās vēl kaut ko neaptveramu.»
— Tātad tu savā grāmatā neesi visu aprakstījis tā, kā bija burtnīcā?— no jauna atskanēja Fjoda īdzīgā balss.
— Skaidrs, ka visu ne. Burtnīcā bija dienasgrāmata, lielākoties rakstīta pavirši, pa roku galam, ļoti sliktā valodā. Bet man ir romāns, Fjod, zinātniski fantastisks romāns.
— Ka tevi bullis nobadītu . .. Iecerēji fantastisku, bet trāpīji kā naglai uz galvas . . .
— Gadās jau, Fjod. Reālistisks pamats, vēstures zināšanas, rakstnieka intuīcija . .. Un rezultātā — paredzēšanas šedevrs.
— Redzi nu . . . Pirmo reizi nožēloju, ka neesmu lasījis tavas grāmatas. It īpaši to . .. Tomēr paskaidro man! Kāpēc simt gadu nav darbojies tas galvenais starotājs, kura dēļ viss sākās?
— Tas automātiski ieslēdzās, kad bija iegruvis kupols. Tā viņi bija izplānojuši. Kupols stāvēja simt gadu, bet tad zemestrīce okeānā to sagrāva. Ar to viss sākās. Taču īpašu akumulatoru uzlādētie enerģijas krājumi nebija lieli, un to izlādēšanās kaut kādā veidā ir saistīta ar Saules stāvokli. Tāpēc starotājs darbojās vienīgi pa dienu Klusā okeāna apkaimē.
— Rob, kā gan tagadējie zinātnieki to neapjēdza?
— Būtu jau izdomājuši, bet viņiem neatlika laika. Un, galvenais, sākumā visi virzījās pa nepareizu ceļu — meklēja indīgu gāzu noplūdi. Un kāpēc tā? Nu tāpēc, ka ir jau tā gadījies.
— Viņiem būtu derējis atcerēties tavu grāmatu.
— Kur tas laiks, kopš tā sarakstīta! Tad vēl biju jauns. Un redzi nu, Fjod, kāda likteņa ironija! Tā taču neguva nekādu ievērību. Neviens to vairs pat neatceras.
— Nu gan atcerēsies.
— Tagad jau droši vien. Tikai es vairs neuzzināšu, kā tas būs. . .
— Var gadīties, ka tomēr uzzināsi!— iesaucās Ivs, pavērdams smagās durvis, aiz kurām bija redzama gaismas strēle.
— Rob, piesargies!— atskanēja Fjoda Bala balss. — Nodzēs gaismu!
Ivs paguva ieraudzīt plašu, ar ūdeni applūdušu telpu, zemu betona velvi, garu galdu rindu, apgāztus krēslus, uz grīdas kaut kādas lupatas, kaulus un galvaskausus, un divus lielus augumus dziļūdens skafandros — tādos, kādus izmantoja Viraka darbinieki. Gandrīz tajā pašā mirklī spuldzītes uz skafandru aizsargcepurēm nodzisa. Ivs aiz piesardzības izslēdza arī savu reflektoru. Iestājās tumsa . . . Tomēr tā nebija pilnīga. Kaut kur no apakšas plūda zaļgana gaisma. Ivs vērīgi papētīja un juta, ka zem skafandra aizsargcepures sakustas mati. Iezaļgani fluorescējot, spīdēja cilvēku galvaskausi un kauli, kas klāja šīs drausmīgās pazemes zāles grīdu.
Austiņās skaidri bija sadzirdama Fjoda un Roba skaļā, aprautā elpošana.
— Tad nu tā,— sacīja Ivs, cenzdamies neskatīties lejā uz fluorescējošo grīdu.— Izbeigsim spēlēt paslēpes! Es jau labu laiku sekoju jums pa pēdām un, protams, pazinu jūs abus. Viens ir Fjods Bals, otrs — Roberts Roikijs. Bet es esmu Ivs Maklajs. Vai sapratāt?
Elpošana un sēkšana īva austiņās kļuva skaļāka.
— Nu, kāpēc klusējat? Varu piebilst: vakar jūs abi no Abikaijas rifa aizvedāt Viraka batiskafu, acīmredzot samaitājāt to un nu esat iestrēguši šajā ne visai mājīgajā vietā. Vai tā nav?
— Tā jau ir gan,— atskanēja Fjoda īdzīgā balss,— bet kā mēs varam zināt, ka jūs tik tiešām esat tas, par ko uzdodaties?
— Vai tad es būtu kāds rēgs no tiem, kas uzbūvējuši te visu šo zemūdens šausmu pili? Vai tomēr jums nav vienalga, kas jūs no šejienes izpestīs?
— Beidz, Fjod!— ieskanējās Roberta Roikija apņēmīgais bass.— Ieslēdz gaismu! Skaidrs, ka tas ir Ivs. Viņš vienīgais var tā pasacīt . .. Ļauj, mīļais cilvēk, es tevi apkampšu! Tu nespēj iedomāties, kā es priecājos par šo tikšanos!
— Es arī,— sacīja Ivs, ieslēgdams savu reflektoru. — Bet skūpstīsimies vēlāk, kad būsim tikuši laukā. Spriežot pēc kaulu spīdēšanas, te ir spēcīga radiācija, bet jūs jau nīkstat te diezgan ilgi. Aiziet!
— Uz kurieni, Iv?
— Augšā, kur citur! Cik es saprotu, jūs jau esat izdarījuši visu, kā dēļ šeit ieradāties.
— Jādomā gan,— ne visai pārliecinoši atbildēja Roi- kijs,— bet, ja ir radusies iespēja tikt projām, varbūt ielūkosimies vēl šur tur? Man, piemēram, trakoti gribētos apskatīt viņu galveno komandpunktu. Vai tur viss ir tā, kā esmu aprakstījis?
— Robij, kādu citu reizi . . . Mūsu atpakaļceļš nebūs viegls. «Šķīvītis», ar kuru es te ieniru, ir izmēģinājuma paraugs un nav paredzēts trim cilvēkiem. Jā, bet par kādu burtnīcu jūs te runājāt?
— Es to atradu Melburnā kādas vecas mājas pagrabā apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Tāda kā dienasgrāmata, tikai bez precīziem datumiem. Diezgan juceklīgi pieraksti, tomēr man radās interese. Nebija ne autora vārda, ne paraksta. Pēc dažām pazīmēm secināju, ka tās ir pagājušā gadsimta pašas beigas. Vai nu vājprātīgā piezīmes, vai zinātniski fantastiska romāna iecere … Es nezināju nevienu romānu par šādu tēmu. Domāju, domāju un nolēmu uzrakstīt pats. Bet, lai neviens man nevarētu pārmest, ka esmu plaģiējis, ievadā godīgi atzi
nos, kā viss bija: uzrakstīju par vecās mājas pagrabu, par burtnīcu un tā joprojām. Romāns tika izdots, panākumus neguva, kritiķi mani lamāja, ka es esot sabiezinājis šausmas. Burtnīcas pieminēšana ievadā tika nosaukta par trafaretu paņēmienu. Sis romāns jau sen ir aizmirsts . . .
— Bet burtnīca?
— Burtnīca arī. Kaza jau sen to nozelējusi. Vai tu zini, ka es savā fermā turu kazas? . . .
Beidzot viņi izkļuva laukā no ūdens pieplūdušo gaiteņu labirinta. Gaiši spīdēja visi Iva «šķīvīša» iluminatori. Ivs atvēra «šķīvīša» ieejas slūžas.
— Kāpiet iekšā,— viņš aicināja.— Fjod, jūs pirmais!
«Šķīvīša» kabīnē, kur tagad bija kļuvis ļoti saspiesti,
Ivs, nosēdies pie vadības pults, teica:
— Robij, tātad jūs nolēmāt atkārtot piedzīvojumu no tava zinātniski fantastiskā romāna?
— Bet, vai zini, viss sakrita mats matā,— Roikijs domīgi sacīja.
— Vienīgi beigas ne,— paziņoja Bals.— Jūs man piedodiet, bet es vairs nespēju! Noskrūvēšu to ķirbi.
Viņš noņēma sava skafandra aizsargcepuri. Roikijs sekoja viņa paraugam.
Ivs jau gribēja iebilst, bet, uzmetis skatienu indikatoriem un aparātu skalai, nolēma, ka gaisa kabīnē droši vien pietiks. Un viņš pats arī noņēma savu aizsargcepuri.
Piesardzīgi virzīdams «šķīvīti» uz spraugu velvē, īvs sacīja: