— Robiju es vēl varētu saprast. Viņš ir rakstnieks fantasts. Bet jūs, Fjod,— jūs esat pragmatiķis, lietišķs cilvēks — kā jūs uzdrīkstējāties sekot šim fantazētājam?
— Es redzu cilvēkiem cauri,— Bals atcirta.— Toties jūs vakar negribējāt redzēt, kas man iekšā. Un nesapratāt. . . Velti, velti!
— Varējāt taču paskaidrot!
— Ko lai es skaidrotu? Par viņa grāmatu? Vai par kazu, kura nozelējusi burtnīcu? Vai jūs būtu ticējis?
— Nezinu . . .
— Te tev nu bija! Bet lai jau paliek! . . . Tāpat arī iznāca itin labi.— Bals pēkšņi uzsita īvam uz pleca:—Starp jums tomēr ir vella puikas! Tu, piemēram . ..
: — Paldies. i;
— Ko nu tencini! Es teicu patiesību.— Bals pavīpsnāja:— Mēs varam uzņemt tevi savā kopienā. Kā būtu, Rob?
— Nē,— Roikijs sacīja.— Viņam vēl pār agru. Kad iemācīsies lasīt un saprast zinātniski fantastiskos romānus, tad padomāsim …
«Šķīvītis» izrāvās no betona velves žokļiem, un tajā pašā mirklī kabīni piepildīja tālā, skanīgā un tīrā Irmas balss:
— Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve . . .
Iv, kur tu esi, kāpēc tu man vairs neatbildi? Iv, īv, Iv . ..
īvs uzmeta skatienu pulkstenim. Viņš bija pavadījis betona velvē gandrīz stundu. Pieliecies pie sarunu ekrāna, viņš iekliedzās:
— Irma, es atgriežos! Mēs visi atgriežamies. Vai tu saproti? Briesmu vairs nav. Noraidi to uz Viraka Galveno bāzi un uz visām Zemes stacijām. Un nosauc varoņu vārdus: Fjods Bals un Roberts Roikijs ir tie, kas padarīja nekaitīgu briesmīgo pagātnes piemiņu. Viņi ir šeit, kopā ar mani «šķīvīša» kabīnē. Irma, vai tu mani dzirdi?
Visi trīs aizturēja elpu. Klusums . . . Atbildes nebija.
— Irma!
Roikijs uzmanīgi pieskārās pie īva pleca:
— Viņa atbildēja. Vai tu nedzirdi, ka viņa raud?
īvs atbalstījās ar seju pret ekrānu. Tagad arī viņš
dzirdēja . . .
+ + +
«Šķīvītis» sasniedza okeāna virspusi rītausmā. Arvien spožāk iedegās sārtā rītablāzma pāri ūdeņu vēl tumšajam klajam. īvs atvēra masīvo aizsargkupolu. Kabīnē ielauzās spirgts vējš, atnesdams ūdenszāļu, sāls, ne ar ko nesalīdzināmās okeāna smaržas. Pavērsuši sejas pretī vēja brāzmām, visi trīs klusēja.
Okeāns kļuva arvien gaišāks. Mākoņi austrumos sāka zeltīties, bet viļņu galotnes metās sārtas.
«Vai tiešām tas nav sapnis?» īvs domāja. «Vai tiešām es esmu dzīvs un atkal redzu debesis, mākoņus, elpoju rītausmas vēju? Mana zeme, cik brlnum jauka tu esi! Esmu atgriezies pie tevis. Kāda laime ir atgriešanās .. . Vēl gaida daudz grūtību, daudz slikta, bet šajā bridi es esmu laimīgs. Tik laimīgs kā nekad. Mēs visi esam laimīgi.»
Viņš uzlika rokas saviem ceļabiedriem uz pleca. Viņi stāvēja visi trīs apkampušies atvērtā «šķīvīša» kabīnē un, galvas atgāzuši, skatījās, kā pie viņiem lēnām nolaižas diskoplāns.
PēDēJā ATLANTA ATGRIEŠANĀS
Vienīgais, ko dzejnieks spej darīt,— tas ir — brīdināt . . .
Vilfrids Ouens
So neparasto notikumu pastāstīja dons Antonio Salva- tore di Rivera — vecs lingvists un Portaltes muzeja uzraugs Madeiras salā. Cik tajā ir patiesības un cik izdomas — to lai izlemj lasītāji paši.
Portrets bija datēts ar 1889. gadu, tātad gleznots ilgi pirms Alberta Einšteina izcilā darba par laika relativitāti. Jāpiemin ari tas, cik ļoti klostera priekšnieks steidzās tikt pie pazemes atslēgām . .. Lai gan — sākšu visu pēc kārtas.
♦ ♦ +
Saskaņā ar Starptautiskā ģeofizikas gada programmu mēs izdarījām Atlantijā okeanogrāfiskus pētījumus. Bis- kajas līci nokļuvām ārkārtīgi spēcīgā vētrā. Viesulī cieta stūre, un vieglais šoneris, palicis bez vadības, tika aizdzīts tālu uz dienvidrietumiem. Mēs piestājām Funšalā, lai varētu veikt remontdarbus, un nonīkām tur vairāk nekā divas nedēļas.
Mana specialitāte ir jūras ģeoloģija. Nokļuvis Madeirā, centos velti nezaudēt laiku. Augas dienas klaiņoju pa klinšainajiem pauguriem, kas bija vulkānisko iežu veidojumi. Priecājos, ka varu tuvāk iepazīties ar okeāna dzelmes gabaliņu, ko Zemes garozas kustība bija izveidojusi par nelielu, kalnainu salu.
Reiz mikla dienvidus tveice piespieda mani mainīt maršrutu. Nokāpu no kalniem piekrastes ciemā, kura dakstiņu jumti spraucās laukā no sulīgā zaļuma, kas ietvēra rāmo, zilo līci.
Mazā kafejnīcā puskails viesmīlis — metiss ar melnu, sprogainu matu ērkuli un lielu sudraba auskaru kreisajā ausi — man jauktā franču un spāņu valodā paskaidroja, ka ciemu saucot par Portalti, ka šeit dzīvojot zvejnieki, vīndari un konservu fabriku strādnieki un ka rudenī uz Portalti atbraucot tūristi no Eiropas un Amerikas.
— Pulka tūristu, senjor,— viesmīlis tarkšķēja, liedams slīpēta stikla kausā mazliet duļķainu šejienes vīnu.— Muzejs, senjor! Otra tāda pasaulē nav. Ikvienam to būs interesanti apskatīt. Atlantīda, senjor! īsta, ne mazākā viltojuma. Vai mesjē nav dzirdējis? Visžēlīgais dievs tas kungs sadusmojās uz Atlantīdu un uzsūtīja pasaulei plūdus. Visi noslīka, tikai paši apsviedīgākie viltnieki izglābās. Viņi atrada patvērumu uz mūsu salas. Vai mesjē man netic? Lai es uz vietas zemē iegrimstu ar visu krodziņu, ja meloju! Tas noticis sen. Tad nebija zinātnieku, kas to visu aprakstītu. Sis tas iekļuvis vienīgi blbelē. Ja mesjē gribēs apmeklēt muzeju, pats pārliecināsies. Senjor, vai vēl vienu kausu vīna?
Es pateicos, samaksāju un izgāju krastmalā zem stingo palmu smailo lapu vainagiem. Sāņus no daudzkrāsainajiem ciema namiņiem, kas cieši kļāvās cits pie cita uz stāvās piekrastes nogāzes, slējās neliela ēka no pelēka, poraina akmens. Māja atradās biezā, aizaugušā parkā, aiz kura baltoja klostera torņi. Parka pussagruvušajā žogā bija vārtiņi un pie tiem uzraksts angļu un portugāļu valodā —«Vēstures muzejs».
Gaiss bija karsts un nekustīgs. Laiski nodomāju, ka paies vēl ne mazāk par trim stundām, iekams tveice sāks rimties. Skatienu no jauna piesaistīja pelēkā ēka. Kā būtu, ja ieietu šajā muzejā? Varbūt vecā parka blīvajā pakrēslī zem akmens velvēm vēl ir saglabājies vēsums? .. .
No vārtiņiem līdz muzeja ēkai veda balta marmora šķembām izbruģēts celiņš. Starp marmora drumslām spraucās laukā zāle. Pie ieejas nevienu nesastapu. Pustumšajā, apaļajā hallē bija vēss. Kaktā snauda vecs vīrs—durvju sargs. Noņēmis cepuri, ar kabatlakatu noslaucīju mitro pieri. Vecais tik snauda. Uzmanīgi pieskāros viņam pie pleca. Viņš pacēla galvu, palūkojās
manī sarkanām, asarojošām acīm, klusēdams paņēma monētu un ar žestu aicināja iet iekšā.
Zālēs valdīja klusums un oda pēc pelēm. Vecie grīdas dēļi čīkstēja. Pie sienām karājās izbalējušas jūras kartes no Vasko da Gamas laikiem, pergamentu strēmeles. Kaktos spīdinājās bruņinieku tērpi un ieroči. Noputējušās vitrīnās blakus grieķu amforu lauskām gulēja rupji darinājumi no ziloņkaula. Veclaicīgam tālskatim līdzās uzmanību saistīja košu Amazones tauriņu kolekcija un dīvaini sačumuroti balto koraļļu žuburi. Tas viss kopumā atgādināja novārtā pamestu antikvariātu, kura saimnieks sen zaudējis cerību pārdot kādu neejošu krāmu.
Nodzeltējušas etiķetes vairākās valodās vēstīja, kādi dārgumi izlikti apskatei: «Ernana Kortesa zobens, ko dāsnu roku muzejam dāvājis dieva kalps Alonso, Svētās jaunavas klostera priekšnieks; 1798. gads», «Kristālu un iežu kolekcija, ko Atlantijas okeāna dienvidu salās savācis I. Forsters, dabzinātnieks un slavenā kapteiņa Džeimsa Kuka ceļabiedrs; 1775. gads», «Svečturis, kas piederējis Ludviķim XIV un ko muzejam veltījis viņa augstība grāfs . . .». Tālāk uzrakstu bija aptraipījušas mušas un to nevarēja salasīt.