Manu uzmanību saistīja meistariski veidots veca kuģa modelis. Uzraksts vēstīja, ka tas ir Kristofora Kolumba karavelas modelis, ko savām rokām darinājis viņa pavadonis kuģa galdnieks Diego Santiss 1496. gadā. Pētīdams smalko mantiņu, ievēroju tikko pamanāmu spiedogu uz ķīļa vara apšuvuma. Ar kabatas lupu bez pūlēm izlasīju uzrakstu: «Roterdama. Preiss un Dēls. Modeļu fabrika. 1928. gads.» Turpināju apskati, vairs nepievērsdams uzmanību komplicētajiem paskaidrojumiem, kas kaligrā- fiski bija uzrakstīti dažādās valodās.
Pēdējā telpā karājās laika gaitā nomelnējušas gleznas.
Izgāju vēlreiz cauri klusajām, tukšajām zālēm. Nebija neviena priekšmeta, kas varētu būt saistīts ar atlantu zudušo kultūru. Kāpēc viesmīlis tik nekaunīgi bija man samelojis?
Jāatzīstas, ka neko īpašu jau negaidīju: dažus galvaskausus, kādu okeāna izmestu plāksni . . . Bet nebija galīgi nekā!…
Mazliet vīlies atgriezos hallē. Sargs kaktā vēl aizvien snauduļoja.
— Kur ir Atlantīda?— piegājis pie viņa, es skaļi jautāju.— Atlantīda!
'Acis nepavērdams un ne vārda neteikdams, viņš pastiepa izģindušo, tumšo plaukstu.
: — Ir jau samaksāts,— es iebildu,— bet Atlantīdas tur nav.
Vecais lēnām pacēla sarkanos plakstiņus bez skropstām, asarainajām acīm vērīgi paskatījās uz mani un tikko dzirdami kaut ko nopurpināja.
Es klusēju un gaidīju.
Krekšķēdams viņš piecēlās un ar pūlēm atlieca sakum- pušo muguru. Viņš bija ļoti vecs un pats atgādināja muzeja eksponātu. Uz izģindušā pakauša spurojās sirmu matu kumšķi. Garais, līkais deguns nokarājās līdz smailajam zodam. Plānās, bālās lūpas bija cieši sakniebtas. Novalkātais melnais uzvalks saņurcīts, turklāt vienos traipos.
Viņš paspēra pāris soļu un, atpakaļ nepaskatījies, portugāliski kaut ko pajautāja.
— Nesaprotu,— es atbildēju franču valodā.— Varbūt jūs runājat vēl kādā valodā?
Vecais zobgalīgi iesmējās.
— Vēl kādā valodā!— viņš atkārtoja, atdarinādams manu akcentu.— Zināms, ka tu neesi francūzis. No kurienes tu esi?
— Es esmu krievs .. . Esmu no Padomju Savienības.
Vecais pagriezās un kādu brīdi, ne vārda nebilzdams,
skatījās uz mani, plakstus tik tikko pavēris.
— Ahā,— pēdīgi viņš ierunājās,— tu droši vien esi no tā šonera, kas stāv Funšalā. Pirms pāris gadiem te bija kāds krievs .. . Kam tev vajadzīga Atlantīda?!— viņš piepeši iekliedzās, mani ļauni uzlūkodams.— Ko tu par to zini? Atlantīda ir jāmeklē tur — vai tu saproti?— viņš norādīja ar kaulaino pirkstu uz atvērtajām durvīm, aiz kurām zilgmoja okeāna klajš.— Jums, krieviem, tas būtu pa spēkam .. . Tikai jātic. Jātic un jāgrib.
— Piedodiet,— es sacīju, pasperdams soli uz durvju pusi.
h— Kur nu?!— vecais atkal iekliedzās.— Vai tad tu negribēji redzēt Atlantīdu? Nāc!
Man sametās neomulīgi, un es neviļus pakāpos atpakaļ.
— Nebaidies,— vecais teica, it kā būtu uzminējis manas domas.— Vēl jau es neesmu galīgi sajucis. Es tak neaicinu tevi iekšā okeānā. Tu gribēji redzēt Atlantīdu. Ej un skaties . . .
Viņš atvēra sienā mazas durvis. Aiz tām slīps gaitenis veda uz iesarkanām ugunīm nespodri apgaismotām žā- lēm.
Es svārstījos, gandrīz nešaubīdamies, ka man ir darīšana ar vājprātīgo.
— Ej, ej,— vecais atkārtoja.— Tu gribēji redzēt Atlantīdu.— Un viņš klusiņām iesmējās.
Tad viņš aizsteberēja pie sava krēsla, apsēdās un aizvēra acis.
♦ ♦ ♦
Gāju pa gaiteni, izjuzdams gan ziņkāri, gan īgnumu, jo biju pārliecināts, ka būšu atkal apmuļķots.
Ticis līdz gaiteņa vidum, paskatījos atpakaļ. Vecais snauda savā krēslā. Gaitenis izveda mani pustumšā telpā ar zemām griestu velvēm. Logu nebija. Blāva gaisma ieplūda pa platu durvju arku no nākamās zāles. Pa kreisi no ieejas tieši uz akmens grīdas gulēja daļa no milzīgas marmora kolonnas ar grieztu kapiteli, ko bija izvagojuši akmeņgrauži moluski. Labajā pusē sienā bija iestiprināta masīva marmora plāksne ar uzrakstiem. Es piegāju tuvāk. Baltajā marmorā iekaltie burti no sāniem krītošajā apgaismojumā šķita neparasti reljefi. Teksts bija latīņu un grieķu valodā.
Ar pūlēm atcerēdamies sen aizmirsto latīņu vārdu jēgu, es vairāk uzminēju nekā izlasīju:
«Atnācēj, lai tu būtu kas būdams, ar godbijīgām trīsām stājies uz vislielākā noslēpuma sliekšņa šajā pasaulē, kurā tu esi ieraudzījis dienas gaismu. Visu, ko tu šeit redzēsi, ir atdevis atpakaļ okeāns, kas bija aprijis pašu varenāko Zemes valsti. Zemēm un tautām būtu bijusi cita vēsture, ja to rakstītu atlanti. Bet viņu vairs nav, un no viņu atstāto zināšanu drumslām izaugusi Jaunās pasaules zinātne un māksla.»
Tālāk gari un plaši bija citēts Platons, kurš pirmais cilvēkiem pastāstījis par Atlantīdu. -i
«Ēģiptes priesteri pavēstīja Solonam, vienam no grieķu gudrajiem,» es lasīju, «ka hellēņi ir jaunuzplaucis ziediņš pie cilvēces dzīvības koka. Jau ilgi pirms viņiem Hellādā pastāvējušas stipras valstis un dzīvojusi tauta ar augstu kultūru . . . Raksti vēsta, ka šī tauta reiz sadūrusies ar
draudīgu spēku, kas nācis virsū visai Eiropai un Āzijai no Atlantijas jūras puses.
Tur, aiz «Hērakla stabiem»1 , toreiz atradusies sala, lielāka nekā Lībija, un no tās bijušas pieejamas citas salas un kontinents. Sajās zemēs, kas sauktas par Atlantīdu, bija izveidojusies diža un varena lielvalsts. Tai piederēja Lībija līdz Ēģiptei un Eiropa līdz Tirēnu jūrai. Tā grasījās ar varu pakļaut arī Hellādu un visu pasauli. Taču atlantu valsti piemeklēja liela bēda. Atdarījās zeme, un salīgojās kalni, un vulkāni sāka izgrūst ugunīgu lavu, un vienā dienā un posta pilnā naktī visa Atlantīda ar savu karaspēku, tautu un varen bagātajām pilsētām iegrima jūrā.»
Pārliecinājies, ka citi teksti arī ir patapināti no Platona, devos uz nākamo zāli. Tur bija bibliotēka. Tā bija pilna ar griezumiem rotātiem, smagiem plauktiem, kuros glabājās simtiem sējumu visdažādākajās valodās, un visas šīs grāmatas bija par Atlantīdu.
Filozofiski traktāti stāvēja blakus zinātniski fantastiskiem romāniem, biezas vēstures monogrāfijas — blakus albumos sakopotiem avīžu izgriezumiem. Savu mūžu nebiju domājis, ka par Atlantīdu ir tik daudz sarakstīts.
Pārsteigts gāju no plaukta pie plaukta, manas acis slīdēja pār uzrakstiem uz grāmatu muguriņām, es ņēmu rokās biezos foliantus un šķirstīju tos. Tikai Atlantīda un Atlantīda . . . Daudzās grāmatās tā bija vienīgi pieminēta, un tad šīs vietas bija atzīmētas ar īpašiem ieliktņiem. Virs plauktiem karājās Atlantijas okeāna kartes: gan vecas, pirms daudziem gadsimtiem zīmētas, gan arī pagājušā gadsimta beigu kartes un mūsdienīgākas, izdotas Ņujorkā un Maskavā, Londonā un Lisabonā — jau pēc Otrā pasaules kara.
Telpas vidū uz liela galda, kas bija apkrauts ar žurnāliem, stāvēja milzīgs globuss. Tajā uz Atlantijas okeāna bāli zilā fona ar sarkanu tušu bija ievilktas nogrimušā kontinenta kontūras. Mans skatiens saspringti pētīja neierasto ģeogrāfisko robežu zīmējumu. Tas cilvēks, kurš bija savācis šo apbrīnojamo bibliotēku un atzīmējis uz globusa Atlantīdas aprises, kā redzams, bija izmantojis gan drošas ziņas, gan ne visai ticamas. Trekna, sarkana
' Divi kalni pie Gibraltāra jūrasšauruma — viens Eiropas, otrs Āfrikas krastā; tos, kā stāstīts senā mitā, tur nolicis Hērakls; senie grieķi domāja, ka pie «Hērakla stabiem» beidzas pasaule.