— Sekojiet man!— pulkvedis atkārtoja.
— Kas noticis?— Vecais jautāja, uzlikdams brilles.
— Pulkvedis mani arestē,— Marks pavēstīja.
— Pulkvedi, kāpēc? Esiet tik laipns un paskaidrojiet!
— Pēdējās dienās doktora Marka Sedžvika izturēšanās bija ārkārtīgi aizdomīga. Viņa vairākkārtējie mēģinājumi iekļūt laboratorijā, kur vakar notika avārija, liek man . . .
— Pulkvedi, vienu mirkli!— Vecais piecēlās no galda. — Karija, savienojiet mani ar dakteri Lijelardu, tikai pēc iespējas ātrāk!
Karijas pirksti pārskrēja pār aparāta pogām.
— Dakteris Lijelards klausās,— pēc brīža viņa pavēstīja.
Vecais pieliecās pie sarunu ierīces dinamiskā skaļruņa, kas stāvēja uz galda.
— Vai dakteris Lijelards?
— Jā, tas esmu es,— skanēja atbilde.
— Steidzīgi atsūtiet sanitāro automašīnu un divus tādus spēcīgākus sanitārus!
— Kas tad jums tur vēl noticis?
— Nekas sevišķs. Saņemsiet jaunu pacientu.
— Kas viņš ir?
— Pulkvedis Krobss. Viņš atrakts pirms dažām stundām.
— Skaidrs . . . Nosūtu.
— Piedodiet … — pulkvedis iesāka.— Es lāgā nesapratu . . .
— Apklustiet!— Vecais viņam uzsauca.— To es nesaku jums, Lijelard! Jā, Lijelard, lai paņem virves vai ko citu, kas jums nepieciešams.
— Skaidrs!— skaļrunī atskanēja.
— Kas noticis?— pulkvedis no jauna iesāka.— Es nesapratu.
— Sēdieties un pagaidiet,— Vecais ieteica.— Tūlīt atnāks jums pakaļ — un jūs visu sapratīsiet.
— Vai jūs apzināties, ko darāt?!— pulkvedis iebļāvās.— Jūs atbildēsiet par tādu rīcību!
— Esmu jau uzņēmies atbildību par visu, kas tur noticis,— Vecais mierīgi teica.— Un par šo arī.
— Es būšu spiests jūs arestēt!—pulkvedis nerimās aurot.— Es šeit pārstāvu . . .
— Apklustiet!— Vecais piepeši iekliedzās, uzsizdams ar dūri pa galdu.— Esmu jūs jau arestējis. Mark, atņem viņam pistoli!
Lai cik savādi tas būtu, pulkvedis vienā mirklī norimās.
— Labi,— viņš teica, pakāpdamies atpakaļ pie brīva krēsla,— ļoti labi. Pakļaujos. Diemžēl man nav pistoles,— viņš paskaidroja Markam.— Pistole palika kaut kur tur … — Pulkvedis izdarīja ar roku nenoteiktu žestu.
— Lai nu tā būtu! — Marks novilka caur zobiem, drošības dēļ tomēr aptaustīdams pulkvedim kabatas. Tad viņš diezgan nevērīgi nogrūda pulkvedi uz atzveltņa.
— Šimbrīžam pasēdiet te!
Pulkvedis neko neatbildēja. Ieslīdzis atzveltnī, viņš sāka slaucīt ar plaukstu seju un kaklu.
Pa atvērto logu kaut kur no apakšas atskanēja sanitārās automašīnas sirēna. Zem riteņiem nočirkstēja grants, noblīkšķēja durtiņas. Marks plaši atvēra kabineta durvis.
Gaitenī jau skanēja aši soļi.
+ ♦ ♦
Vecais apciemoja Marku kara hospitālī. Novājējis un neskuvies Marks gulēja šaurā gultiņā un lūkojās logā, aiz kura vējš šūpoja sudrabegļu tumšos zarus.
Ieraudzījis Veco, Marks pieslējās sēdus.
— Kā nu ir?— Vecais jautāja, apsēzdamies blakus uz balta ķeblīša.
— Sola, ka pēc nedēļas laidīšot laukā. Tikai otrās pakāpes apstarojums.
— Mēs abi esam viegli tikuši cauri . ..
— Bet kā jums?— Marks painteresējās, mēģinādams apspiest žāvas.
— Tu jau redzi. Man ir imunitāte.
Viņi apklusa. Saruna acīm redzami neraisījās.
— Es vakar iesniedzu atlūgumu,— Vecais pavēstīja, skatīdamies pāri brillēm uz Marku.
— Tas bija lieki. Lai gan — vai nav vienalga!— Marks nožāvājās.— Ko jūs tagad domājat darīt?
— Nodarbošos ar biškopību.
— Nav slikti . . . Bet man tas neder. Man medus negaršo.
Viņi atkal apklusa.
— Institūta teritorija ir izsludināta par aizliegto zonu un uz četrdesmit gadiem iekonservēta,— teica Vecais. — Lēmums jau ir pieņemts — un sapieri sākuši būvēt apkārt nožogojumu. Ārkārtīgi liela radiācija.
Marks paraustīja plecus.
— Bet kā tad ar pētījumiem?
— Tikšot celts cits institūts ar daudz jaudīgākām iekārtām. Šķiet, ka kredīti jau apstiprināti. Tev acīmredzot būs tur jāstrādā.
— Ja pulkvedis Krobss mani nearestēs, kad būšu ticis laukā no šejienes.
Vecais pavīpsnāja:
— Krobsa karjera ir beigusies . . . Lijelards viņu tik drīz neizlaidis.
— Gan jau atradīsies citi krobsi… — Marks nožāvājās un atslīga uz spilvena.
— Vai tevi interesē, kādu «ļauno garu» Norts izlaidis no pudeles?
— Patiesību sakot, nē. Turklāt es taču dzirdēju viņa pēdējos vārdus.
— Vai tu esi nolēmis nepiedalīties?
— Nezinu. Varbūt.. . Patiesību sakot, man tas ir apnicis.
— Tagad viņi meklē Norta papīrus,— Vecais turpināja,— viņa pierakstus, dienasgrāmatas. Bet, kā izrādās, nekas nav saglabājies. Acīmredzot viņš ir maz pierakstījis. Visu paturējis prātā. Mani jau tincināja. Skaidrs, ka tevi, Mark, arī iztaujās.
— Lai prasa!— Marks vēlreiz nožāvājās.— Es neko nezinu. Neesmu vēl izaudzis līdz tādu problēmu izpratnei. Bet pašam savu uzskatu, kā jūs zināt, man nekad nav bijis.
— Norta nāve viņiem pašreiz ir neatsverams zaudējums.
— Gan piedzims jauni norti!
— Tas tik bieži negadās. Ap to laiku varbūt cilvēki būs kļuvuši gudrāki.
— Sef, vai tas nav vienalga? Atcerieties viņa pēdējos vārdus: «Tur, priekšā, nekā nav . . . Bezgalīga liesmojoša plazma . . .»
— Kāpēc tas tevi tā pārsteidzis? Tas ir kosmisko ķermeņu attīstības cikla dabisks noslēgums. Priekšā ir uguns okeāns, un tas ir tikpat likumsakarīgi kā nāve. Galvenais, Mark, lai tas nenotiktu ātrāk cilvēka vainas dēļ, mūsu vainas dēļ. Mēs taču nezinām, kādu nākotni Norts ar savu eksperimentu «aizķēris». Varbūt līdz tai ir simtiem miljonu gadu . . .
— Jūs pieminējāt jaunu institūtu ar daudz lielākas jaudas iekārtām. Tātad pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem viņi nenovēršami nonāks pie tā paša . . . Tad gan varēs piepildīties viņa pareģojums.
— Es nenoliedzu, ka situācija ir nopietna, tomēr neesmu arī noskaņots saskatīt Nortā absolūtu pravieti. Nākamība — tā ir liela nenoteiktība. Norts mums atklāja vienu no daudzajiem variantiem. Mēs tagad esam kļuvuši mazliet gudrāki. Bez šaubām, nav iespējams apturēt zinātnisko meklējumu maratonu, un tas droši vien ir bezjēdzīgi. Taču turpināt to, neaizmirstot nospiest «bremzi»,— pie tādas apziņas nepieciešamības cilvēce agrāk vai vēlāk nonāks. Tai jānonāk. Un ja nu laiku pa laikam mazliet nospiestu «bremzi», it īpaši pagriezienos . . .
Raudzīdamies logā, Marks pasmaidīja.
— Es gribētu redzēt, kurš to darīs . . .
Arī Vecais pasmaidīja un sāka skatīties laukā. Aiz loga vējš šūpoja egļu galotnes un dzenāja pie zilajām debesīm žilbinoši baltus mākoņus.
MŪRIS
Karš bija visu izpostījis — nekur nevienas dzīvas dvēseles, skolas un templi sagrauti.
XIV gadsimta hronika
— Bārda, mēs noķērām vēl vienu.
— Cik viņam gadu?
— Pēc viņa izskata spriežot, pāri par sešdesmit. Bet varbūt mazāk. Rādās, ka ir daudz vecāks par mums abiem.
— No kurienes viņš ir?
— Viens no tiem, kas dzīvo ielejā zem drupām. Es viņu jau sen esmu ievērojis. Ja laiks bija nomācies, viņš biežāk nekā citi līda laukā. Bet šodien, tiklīdz sāka līt, uzrāpās kalnā. Es no augšējās laboratorijas vēroju viņu tālskatī. Kad šis pienāca pie vienas no mūsu alām, signalizēju puišiem. Viņi tam uzmeta tīklu. .Sis pat nemēģināja atbrīvoties. Gulēja un kauca. Kad satumsa, puiši atvilka viņu šurp.