Bārda līdz rītausmai vairs neaizvēra acu. Lāgiem aiz mūra skanēja neizprotami trokšņi, taču tie bija tālu, un, lai nu Bārda klausījās cik klausīdamies, viņš nespēja saprast, kādu savādu pasauli šis mūris norobežo.
Beidzot sāka svīst gaisma. Visa apkārtne no jauna atguva savu nokrāsu, un Bārda ieraudzīja, ka augļi, ar kuriem viņš naktī bija remdējis slāpes, ir oranži, bet dzelkšņainie krūmi, kuros viņš bēgdams bija sapinies, ir kā nobērti ar košiem, dzelteniem ziediem. Pasaule kļuva arvien krāšņāka, siltāka un daiļāka, vienīgi mūris bija pelēks, auksts, nepieejams. Bārda norāva sulīgos, oranžos augļus, piebāza ar tiem ādas maisu, kurā bija glabājis ūdeni, un devās gar mūri uz priekšu. Saule jau bija pacēlusies augstu virs apvāršņa, tomēr vēl slēpās viņpus augstā mūra, tā ka Bārda gāja pa platu, vēsu pavēni. Bet nu jau viņš vairs nebaidījās no saules. Tā viņu nebija uzveikusi pat vakar tuksnesī.
Beidzot viņš nokļuva līdz tādai vietai, kur no akmens plāksnēm celtajā mūrī, salaidumiem sadrūpot, bija izveidojušies iedobumi. Bārda pārlaida sienai vērtējošu skatienu un nolēma, ka mēģinās tur uzrāpties. Divas reizes viņš nenoturējies noslīdēja mūra pakājē, tomēr beigu beigās aizsniedza ar pirkstiem augšējo malu, ieķērās tajā, pievilkās un vēlreiz gandrīz nokrita atpakaļ, satriekts par to, kas pavērās viņa skatienam.
Aiz mūra pletās daudzkrāsains, viļņots līdzenums, it kā salikts no košiem dzelteniem un zaļiem dažāda lieluma kvadrātiem. Rīta saules staros sudrabaini mirdzēja zaļumu ieskauti zili ūdens spoguļi. Līdzenumu krustām šķērsām vagoja balti ceļu pavedieni. Pa tiem cits citam pretī, cits citu apsteidzot, nepārtraukti kaut kas kustējās. Visās malās bija redzami krāsaini māju jumti, koku ēnā nezin kas spīdēja un, spožām uguntiņām uzliesmojot, saules staros dzirkstīja un vizuļoja. Siltas vēja brāzmas atnesa nerimstošu, pulsējošu dunu, it kā tur, tālumā, laiski elpotu milzīgs, apbrīnojams nezvērs.
Uzrāpies augšā, Bārda pārsteigts un apjucis stāvēja uz mūra un neticēja savām acīm. Varbūt viņš sapņo? Tas, ko viņš redz, taču tik ļoti atgādina krāsainos attēlus, kurus viņš bija skatījis vecajās grāmatās. Varbūt viņš ir miris un tā ir cita pasaule? Bet varbūt. . . Domas ņudzinājās juku jukām. Tas taču nav iespējams, ka šī zaigojošā pasaule te būtu pastāvējusi visus garos gadus trīs nakšu gājienā no tās tumsības valsts, no kuras viņš atnācis.
Ko tas viss nozīmē? Un ko norobežo šis mūris?
Bārda uzreiz pat neaptvēra, ka smalkā balstiņa, kas skanēja kaut kur lejā pie mūra, uzrunā viņu. Bārdām iešāvās prātā sīkās radības, kas bija slēpušās zālē un pieskandinājušas nakts tumsu ar sudrabotiem trinkšķiem. Taču, paraudzījies lejup, viņš ieraudzīja mazu puisēnu zilā krekliņā, īsās, sarkanās bikšelēs un lielos, dzeltenos zābakos, kas bija uzauti basās kājās. Atmetis gaišo, gludi apgriezto galviņu, zēns vērīgi un bezgala nosodoši uzlūkoja svešo skrandaini, kas stāvēja augšā uz mūra.
— Nu, kāpēc tu neatbildi?— zēns jautāja, saraucis nolupušo degunu.— Kāpēc tu esi tur uzlīdis?
— Es gribēju paskatīties .. .— Bārda nedroši ieminējās. Viņa balss bija piesmakusi un dobja. Viņš norija mutē saskrējušās siekalas un nokrekšķinājās.
— Tur nedrīkst rāpties,— zēns pamācoši teica.— Vai tad tu neesi lasījis uzrakstu?
— Nē . . .— Bārda noraidoši papurināja galvu.
— Bet vai tu to redzēji?
— Nē.
— Rausies zemē, es parādīšu.
Bārda šaubīdamies palūkojās lejā. Tajā vietā mūris bija ļoti augsts un šķita pilnīgi gluds.
— Rāpies turpat, kur tu tiki augšā!
— Es uzlīdu no tās puses . . .— Bārda parādīja otrpus sienai.
— Tas nekas. Kāp zemē! Te netālu ir caurums. Vai tu tur redzēji apelsīnus?
— Nē.
— Ei nu!—zēns vīlies iesaucās.— Kā nu tā! Tu neko neesi redzējis? Pagaidi, es tūlīt parādīšu.
Viņš nozuda un pēc brīža iznira otrā pusē.
— Kāpēc tu stāvi? Rāpies zemē!— viņš uzsauca, tiklīdz bija ieraudzījis Bārdu.— Citādi es nepagūšu tev visu parādīt.
Bārda uzmanīgi kāpa zemē. Zēns apakšā komandēja:
— Atbalsties ar labo kāju! Tā, pareizi. Tagad laid uz leju kreiso! Tur ne, pa labi! Tev nu gan ir milzīgi zābaki! Nē, liec pa labi, vēl… Tā jā. Interesanti — kur tu dabūji tādus zābakus? Bet nu taisni uz leju. Re nu, ka tiki nost!
Bārda nolēca uz zemes. Tad viņš uzmanīgi nolika zālē savu maišeli.
Zēns ielūkojās tajā un nogrozīja gludi apcirpto galvu.
— Neesot redzējis apelsīnus! Bet pašam pilns maiss .. . Nav labi tā melot!
— Es nezināju, ka tie ir apelsīni,— Bārda apmulsis taisnojās.
— Es jau nu tev ticēšu gan! Kurš tad nepazīst apelsīnus! Bet lai nu tā būtu, nekas … Te jau ir daudz. Un tie nevienam nepieder. Ja gribēsi, es tev vēl noraušu.
— Nevajag, pagaidām pietiek. Iesim labāk tajā pusē.
— Iesim!
Zēns iespruka krūmos. Barda viņam sekoja. Tur starp akmeņiem bija šaura sprauga. Pēc pāris mirkļiem abi atradās otrpus mūra.
— Re nu!— sacīja zēns.— Bet kur tu biji uzrāpies?
— Es nezināju …
— Tā ir mūsu slepenā eja. Es atļauju tev to izmantot, kad līdīsi pēc apelsīniem.
— Paldies!
— Un tur ir tas uzraksts, paskaties!— zēns norādīja uz mūri.
Bārda palūkojās augšup. Uz pelēkajām plāksnēm virknējās laika gaitā izbalojuši vārdi. Lūpas kustinādams, Bārda ar pūlēm pa zilbēm saburtoja:
— «Aizliegtā zona. Tuvošanās radioaktīvajai joslai apdraud dzīvību. Nedrīkst šķērsot… Ja …»
Tālāk nekas nebija salasāms.
— Nebaidies,— zēns teica.— Tas ir sen rakstīts, kad vēl tika būvēts mūris. Es tad vēl nebiju piedzimis. Tagad tur vairs nav bīstami. Nu jau drīkst iet. Bet tālu ne.
— Kāpēc gan?— Bārda klusu jautāja, it kā vērsdamies pats pie sevis.
— Kas?
— Kāpēc tas viss tā ir?
— Tu nu gan esi jocīgs! Tu neko nezini!— Zēns nicīgi sarauca degunu.— Sen, sen, pirms daudziem gadiem, tur lidojusi lidmašīna un nejauši nometusi vienu bumbu. Vai tu vari iedomāties — nejauši! Tā bijusi īpaša bumba — ļoti liela un spēcīga. Un tā sprāgusi .. . Toreiz tā siena uzcelta.
— Bet kā ar cilvēkiem?
— Kādiem cilvēkiem?
— Kuri tur dzīvoja . . .
— Tu neko nezini! Cilvēki tur nav dzīvojuši . . . Skolotāja stāstīja, ka tur agrāk bijuši kalni, kuros mituši lāči un vilki. Kad noticis sprādziens, visi sadeguši . . .— Zēns iekoda lūpu zobos, brīdi klusēja un tad piebilda:—Var jau būt, ka visi ne . . . Kāds būs palicis. Tāpēc uz to pusi tālu nedrīkst iet. Bet kā tu domā?
— Es . . . es neko nedomāju . . .
— Tas ir slikti. Vienmēr kaut kas ir jādomā. Nu, iesim!
— Uz kurieni?
— Turp,— zēns teica un parādīja ar roku uz tuvējā ciemata pusi.— Man jāiet uz skolu. Un tev?