Tas attiecas arī uz viņa darbu «Par planētu sadursmi», kurā tika aplūkota Faetona hipotētiskā vēsture. Darbs pirmo reizi bija publicēts divi tūkstoši pirmajā gadā un kopš tā laika piedzīvojis daudzus atkārtotus izdevumus. Cik es zinu, pēdējo reizi laists klajā divi tūkstoši astoņdesmit ceturtajā gadā.
— Acīmredzot tieši par šo darbu mums stāstīja profesors, kurš lasīja planetoloģijas vēstures kursu,— ieminējās Rejs.
— Faetonam veltīto publikāciju sarakstā, kā man zināms, tas ir priekšpēdējais,— Eds pamāja.— Tūkstoš astoņi simti desmitais numurs.
— Bet kāds ir pēdējais?— Rejs jautāja.
— Pēdējā bija Mūna monogrāfija, kas pirms trim gadiem tika deponēta Kosmogonijas akadēmijas fondos. Mūns ir slavenā kosmologa Nava jauns aspirants un savos pētījumos apgalvo, ka Faetons vispār nav pastāvējis. Mūna monogrāfijai priekšvārdu uzrakstījis Navs.
— Šķiet, ka mūsu ekspedīcijai būs tas gods pielikt pēdējo punktu šajā sensenajā strīdā,— sacīja Rejs.
— Ja vien tas, ko atradis Stīvs, nebūs veca kosmosa kuģa atlūza, kas pārkausēta minerāla substancē,— skeptiski noteica Eds.
— Zemes kosmosa kuģis?
— Nav jau noteikti jābūt Zemes kuģim, bet iespējams arī tas.
Rejs papurināja galvu.
— Zemes kuģi nav ielidojuši Saturna gredzenos.
— Pilnīgi pareizi,— Eds piekrita,— taču atlūza varbūt ir ierauta gredzenā pēc avārijas. Saturna apkaimē ir gadījušās avārijas. Manā atmiņā ir trīs. Pēdējā bijusi apmēram pirms simt gadiem — divi tūkstoši divi simti četrdesmit otrajā gadā. Pētniecības kosmosa kuģis «Meteors-vienpadsmit», uz kura bija trīs kibernētiskie intelekti, sadūrās ar nelielu asteroīdu un aizgāja bojā. Arī visi kiberini aizgāja bojā.
— Kiberins . . .— Rejs domīgi atkārtoja.— Sis vārds jau sen netiek lietots.
— Rej, mēs dzīvojam saīsinājumu laikmetā. Skaņu valoda prasa, lai tā būtu īsa. Tāpēc terminoloģija tiek vienkāršota. Jēdziens «kibernētisks intelekts» tika aizstāts ar saīsinājumu «kiberins», pēc tam —«kibers». Iespējama arī turpmāka saīsināšana —«kibs».
— Tev, Ed, nebūs gluži taisnība . . . «Kibers» ir visai vecs vārds. Tas radies jau ZTR laikmetā — apmēram pirms četrsimt gadiem. Taču toreiz tas nozīmējis kaut ko citu.
— Zinu,— sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs.— Tagad reti rodas pilnīgi jauni vārdi. Daudz biežāk tiek izmantoti aizmirsti vecie. Taču jāuzsver, ka atšķirība starp seno kiberu un, piemēram, mani ir krietni lielāka nekā starp jums, Rej, un, piemēram, dinozauru.
— Ed,— Rejs pasmaidīja,— tev tomēr dažreiz ir sliek- sme uz tēlainu domāšanu.
— Es nepārtraukti pilnveidojos, nākot saskarē ar jums, Rej, un . .. ar Stīvu,— kibers ļoti pieklājīgi atbildēja.
Rejs vērīgi palūkojās uz savu elektronisko sarunu biedru. Eda medaljons spīdēja mierīgi un vienmērīgi, viņa seja — maska — bija neizteiksmīga kā aizvien, taču plati ieplesto acu skatienā Rejs šķita uztveram vieglu ironijas atspulgu.
+ + >
Planētkuģis «IP-112» bija nekustīgi sastindzis virs planētas trešā gredzena sudrabotās, nedaudz izliektās virsmas. Saturna milzīgā, zeltainā perlamutra puslode aizsedza iluminatoros visu kreisā borta skata sektoru. Otrā pusē pa lodziņiem bija redzams spožu zvaigžņu spiets un tāla, maza saule.
— Atstatums līdz gredzena virsmai ir trīs tūkstoši viens simts kilometru,— teica Stīvs.— Mēs nolaidīsimies līdz trīs tūkstoši astoņdesmit kilometriem un virzīsimies uz tā iekšējās malas pusi. Atradīsim vakardienas fragmentu pēc tur atstātās radiobākas signāliem. No turienes sāksim meklējumus.
— Vai tu neuzskati par vajadzīgu vēlreiz aplūkot vakardienas atradumu?— Rejs jautāja.
— Kāpēc? Ir izdarīta hologrāfiskā uzņemšana, bet paraugus dabūsim līdz ar radiobākas zondi.
— Mēs taču vakar apspriedām nosēšanās lietderību . . .
— Nolaišanās uz fragmenta, kam ir tik sarežģīti apveidi un neskaidra izcelsme, nav lietderīga, bet ir bīstama,— sarunā iejaucās Elektroniskais Darbaudzinātājs.
— Paklausies tik!— Stīvs pavīpsnāja.
— Un tomēr es uzskatu, ka šoreiz ar hologrammām un paraugiem nepietiek,— Rejs apņēmīgi pavēstīja.— Nepieciešama tieša fragmenta detaļu apskate. Tikai pēc tam mums ir tiesības izdarīt galīgus slēdzienus.
— Vispirms turpināsim meklējumus. Var atklāties, ka tuvumā ir līdzīgi fragmenti. Nosēdīsimies uz paša lielākā un interesantākā.
— Stīv, vai tavs vakardienas atradums nav pietiekami interesants?
— Tu neesi to tuvumā redzējis un nespēj iedomāties, ar kādu risku saistīta nosēšanās un izkāpšana uz tā.
— Šoreiz Stīvam visnotaļ ir taisnība,— Eds apstiprināja.— Hologrammu analīze gandrīz nepieļauj nosēšanos.
— Tu teici «gandrīz» . . .— Rejs vērīgi uzlūkoja kiberu.
— Izredzes, ka veiksies, ir pieci procenti.
— Pa kuru laiku tu esi paguvis izanalizēt hologrammas?
— Šonakt, kamēr jūs atpūtāties.
— Un ko tu secināji?
— Piecdesmit procenti varbūtības, ka tas ir mākslīga
— Vienā hologrammā labi atšķiramas vairākas detaļas, kuru dabiska izcelsme būtu visai apšaubāma. Visi tie pakāpieni, karnīzes un spraugas.
— Daba savā dažādībā ir bezgala daudzveidīga,— Elektroniskais Darbaudzinātājs zīmīgi noteica un pat izslēja gaisā rādītājpirkstu. Sis žests atbilstoši mazajai programmai uzsvēra sacītā īpašo nozīmi.
— Ed, vai tu gribi teikt, ka atlūzas forma vien vēl ne par ko neliecina?— Rejs mēģināja precizēt.
— Atlūzas, kas veido šīs planētas trešo gredzenu, pēc sastāva, lieluma un apveida ir bezgala dažādas. Pārsvarā tās radušās kosmovulkāniskajos procesos — to nu tu, Rej, nenoliegsi. No miljardu miljardiem kosmisko izvirdumu vienu reizi ir iespējams izsviest fragmentu, kas līdzīgs cilvēka roku darinājumam.
— Ed, šoreiz mums pareiza atbilde ir ārkārtīgi svarīga. Kosmiskās ēras četrsimt gados Zemes ļaudis varbūt pirmo reizi pienākuši pie sliekšņa, aiz kura viņus gaida atbilde uz vienu no dižākajiem Kosmosa noslēpumiem.
— Rej, izsakies vienkāršāk,— Stīvs klusu aizrādīja. — Tu aizmirsti, kas ir tavs oponents.
— Neraizējies, Stīv,— Eds tikpat klusu atcirta.— Kolēģis Rejs savas domas vienmēr izsaka ļoti skaidri. Ja tēlainība ir precīza un korekta, tā nav traucēklis drošiem kontaktiem. Rejs runāja par biontu un bioloģiskā saprāta rašanās noslēpumu. Citiem vārdiem sakot: vai Zeme ir likums vai izņēmums.
— Jā, bet kā tu pats, Ed, domā?— jautāja Rejs, ar interesi vērodams kibera seju.
— Vai arī, pareizāk sakot, kādu vidējo aritmētisko šajā jautājumā sniedz tavs pildījums?— Stīvs nomurmināja, taču tik klusu, ka nedz Eds, nedz Rejs to nedzirdēja.
— Ja tev, Rej, nebūtu iebildumu, es izvairīšos no tiešas atbildes,— Eds pēc nelielas pauzes atbildēja.— Šķiet, man ir tiesības tā rīkoties, jo tas nekādā ziņā neietekmēs mūsu reisa likteni. Iemesls ir mana nepilnīgā programmēšana. Tas nebūt nav pārmetums. Jūs arī neesat gluži nevainojami ieprogrammēti. īpaši tas sakāms par Stīvu. Es uzskatu, ka tamlīdzīgi ieprogrammētiem nav tiesību izteikties par kardinālām problēmām.
— Nu, vai klātesošajiem viss ir skaidrs?— jautāja Stīvs, pieceldamies no krēsla.— Starp citu, kāds sens filozofs apgalvojis, ka tas, kurš klausās, ir gudrāks par to,
kurš runā. Ja jums nav iebildumu, es eju pie vadības pults — un aiziet! . . .
— Kā teicis pirmais Zemes kosmonauts, dodamies pirmajā kosmiskajā lidojumā,— mierīgi noteica Eds.
♦ ♦ ♦