— Kad man jāizbrauc?
— Tiklīdz būsi sagatavojies. Bet ne vēlāk kā nākamnedēļ. Eksperiments ir paredzēts augusta beigās, taču tev vēl sīki jāiepazīstas ar turienes apstākļiem.
— Vai varu cerēt, ka, pabeidzis šo misiju, atgriezīšos pie okeāna attīrītājiem?
— To izlemsim, kad būsi atbraucis atpakaļ.
— Skolotāj, viens lūgums. Vai drīkstu?
— Saki!
— Mana māsa . .. Vai es varu ņemt viņu līdzi uz Antarktīdu? Kaut vai uz neilgu laiku.
— Piedod, Iv, bet kategoriski noliedzu — nē. Pašreiz ir svarīgs ikviens cilvēks. Viņai pagaidām būs jāatvieto Zemūdens meklējumu laboratorijā Irma.
— Sapratu, Skolotāj! Iešu gatavoties.
— Ej!
APDZĒSTIE VULKĀNI UN ATJAUNOTAS SENAS PILSĒTAS
Pēc trim dienām īvs devās prom no Galvenās bāzes. Dārija un Rišs pavadīja viņu līdz tuvākajam aerodromam, kas atradās kaimiņu salā.
Līdz lidostai viņi aizbrauca ar bāzes mazo amfībiju. To vadīja Rišs. Raķetei līdzīgā sudrabotā laiva kā bulta traucās virs paša ūdens. Dažbrīd amfībijas plakanie pludiņi, kas izskatījās kā īsas ķepas, pieskārās okeāna viļņu galotnēm, un tad amfībija mazliet notrīsēja, bet caurspīdīgos iluminatorus aizklāja šļakatas. Priekšā ātri auga dzeltenbrūna rifa mūris, kas iekļāva salu. Visgarām
tai putoja baltas krasta bangu mežģīnes, bet tālumā cauri lāsumaino šļakatu dūmakai lagūnas krastā jau varēja jaust palmu siluetus un augstceltņu kontūras. Rišs vadīja amfībiju uz vienu no ejām cauri rifu grēdai, un pēc mirkļa laiva, samazinādama ātrumu, jau slīdēja pa lagūnas spoguļgludo ūdens virsmu.
Viņi piebrauca pie plata bulvāra akmens pakāpieniem un, atraduši, kur apstāties, atstāja savu amfībiju blakus daždažādiem kuģiem, kas raibā virtenē apvija bulvāra apakšējo pakāpienu un betona molus, kuri iesniedzās tālu lagūnas zilajos ūdeņos.
Bulvāris šalca visvisādu valodu balsīs, apkārt ņirbēja atpūtnieku spilgtie apģērbi, kaut kur skanēja mūzika. Virs baseiniem, kuru gaišzilie lāsumi mirgoja starp ziediem un mauriņu zaļo zāli, zibēja brūni iedegušas rokas un pleci, uzlidoja šļakatu šaltis, bija dzirdami aizrautīgi smiekli. Solīdamas vēsumu, vilināja plaši atvērtas kafejnīcu un bāru durvis, ēnainas verandas zem košiem, svītrainiem aizsargjumiem, kas pasargāja no saules stariem. Augstu spilgti zilajās debesīs slējās vareni daudzstāvu hoteļi, līdzīgi milzīgām fantastisku krāsu un apveidu bišu šūnām.
— Tā vis nav mūsu «pusapdzīvotā sala»,— Rišs vairākas reizes atkārtoja, ne bez pūlēm atrazdams ceļu starp guļamkrēsliem, kabīnītēm, kioskiem, saulessargiem un brūniem ķermeņiem visdaudzveidīgāko fasonu, lielumu un nokrāsu peldkostīmos.— Esmu jau aizmirsis, kad pēdējo reizi redzēju uzreiz tik daudz cilvēku, kas galīgi neko nedara.
— Drīz arī tu viņiem pievienosies,— ieminējās īvs, laipodams, lai neskartu uz visām pusēm izstieptās kailās kājas.
— Siem te — nemūžam,— Rišs ar riebumu sacīja, padodams Dārijai roku, lai palīdzētu viņai uzkāpt uz akmens terases, kur bija izvietoti korti, sporta laukumi, skrejceļi un sacīkšu peldbaseini.— Es braukšu uz veco labo Eiropu apskatīt senās pilsētas, kuras atjaunojusi tava māsa.
— Es atjaunoju pilsētas Centrālamerikā,— Dārija iebilda,— senās maiju pilsētas Jukatanā. Un tad vēl dažas Ēģiptē.
— Vecīt, tu atkal esi visu saputrojis!— īvs uzsita draugam uz pleca.— Turklāt ņem vērā, ka vecās mīļās Eiropas kūrortos un izklaidēšanās centros patlaban nav mazāka burzma kā šeit.
— Bet kur tu pats atpūties?— Rišs piemiedza acis.-r- Es pat nepaguvu tev pajautāt.
— Kaukāza Melnās jūras piekrastē. Tur ir tāds zemesrags — aizmirsu, kā to sauc . . .
— Picunda,— Dārija pateica priekšā.— Picundas zemesrags ar vecu priežu audzēm. Mani draugi no mūsu akadēmijas tur pašreiz atjauno antīku pilsētu.
— Pareizi, pareizi!— Ivs attapās.— Atcerējos . . . Piti- usas pilsēta mazas lagūnas krastā. Es tur biju, teiksmaina pilsēta starp mūžsenām priedēm . . .
— No pelniem atdzimusi divus tūkstošus gadu pēc bojāejas,— Dārija piebilda.— Pie šīs pilsētas atrodas sanatorijas, kurās parasti atpūšas kosmonauti, ārpusze- mes staciju un polāro zonu darbinieki.
— Un izņēmuma kārtā — šīs burvīgās planētas atkritumu aizvācēji,— īvs pabeidza.
— Mani tur droši vien nepieņemtu . . .— Rišs papurināja galvu.
— Kādas muļķības!— Ivs pārsteigts paskatījās uz draugu.— Tur ir milzum daudz brīvu vietu.
— Bet tās jau, domājams, ir paredzētas tiem, kuri atrodas zinātnes priekšgalā.
— Tīrās blēņas,— Dārija sašutusi teica,— jūs savā «pusapdzīvotajā salā» esat galīgi apsūnojuši un nespējat iedomāties, kā pašreiz dzīvo normāli cilvēki uz Lielās zemes. Sis dinozaurs,— Dārija pagriezās pret brāli un norādīja uz Rišu,— domā mūžvecās kategorijās. Viņš nekavējoties ir jāsūta ārstēties, citādi viņa apziņā sāksies neatgriezeniskas pārmaiņas. Kad mēs pārbrauksim Virakā, es pateikšu jūsu ārstam . . .
— Mums pašreiz nav īsta ārsta,— Rišs melanholiski pavēstīja.— Viņš arī ir atvaļinājumā . . .
— Kas tad jūs ārstē?
— Medicīnas punktā ir dažādi automāti. Kam nepieciešams, var paši dakterēties. Bet pēc ārsta aizbraukšanas, manuprāt, neviens medpunktā nav iegriezies.
— Kā tu zini?— Dārija painteresējās.
— Tāpēc ka es patlaban aizvietoju bāzē ārstu.
— Viņam ir mediķa diploms,— īvs paskaidroja.— Tas ir viens no viņa pieciem diplomiem.
— Četriem,— Rišs drūmi pārlaboja.
Viņi šķērsoja sporta zonu un nokļuva uz plata, saules pielieta bulvāra. Gaiša betona un ziedošu oleandru daudzjoslu lente atdalīja piekrasti ar baseiniem, peldētavām, kafejnīcām un kioskiem no ēnaina parka. Aiz tā debesīs slējās hoteļu torņi visdažādākajās krāsās.
— Seit ir skaisti,— sacīja Dārija.— Beidzot cilvēki iemācījušies apvienot vienotā veselumā arhitektu ieceres ar ainavas dabisko skaistumu. Pat krāsu raibums negriež acīs. Visam jābūt tieši tādam uz tropisko zaļumu, debesu un okeānu ziluma fona. Citā apkārtnē tādi koši torņi droši vien izskatītos bezgaumīgi. Pat šie cilvēki, Riš! Viņu šeit nudien ir pārlieku daudz, bet iedomājies uz mirkli, ka liedags piepeši ir kļuvis tukšs . . .— Dārija apklusa un pievēra acis, mēģinādama iztēloties, kā tas būtu.
— Tas būtu lieliski,— sacīja Rišs.
— Nē!— Dārija apņēmīgi papurināja galvu.— Sis žilbinošais ansamblis tūdaļ tiktu neglābjami sabojāts. Iznāktu teātra dekorācija. Bet dekorācija ir nedzīva, ja nav personu, kas darbojas. Kūrorta projektētāji rēķinājušies tieši ar to, ka šeit vienmēr ir daudz cilvēku.
— Nezinu, nezinu,— Rišs nomurmināja.
— Manuprāt, Dārijai tomēr taisnība,— Ivs aizstāvēja māsu.— Man arī šeit patīk. Šķiet, ka brīvajā laikā es šad tad šurp atbraukšu.
— Kad būsi atgriezies no Antarktīdas.
— Jā, nu jau tikai tad, kad būšu atgriezies.
Sarunādamies viņi bija izgājuši cauri parkam un
uzkāpuši monosliežu ceļa stiklotajā paviljonā. Pēc brītiņa pie perona ātri bez trokšņa pieslīdēja vilciens — garu, cigāriem līdzīgu vagonu rinda. Viegli nošalkdamas, atbīdījās durvis. Ivs un viņa pavadoņi iegāja vienā no vagoniem — tas bija gandrīz tukšs. Viņi nebija vēl paguvuši apsēsties pie platajiem, ovālajiem logiem, kad durvis jau aizvērās un vilciens, spēji uzņemdams ātrumu, brāzās uz priekšu. Pa labi lejā aizvien ātrāk aizplūda ļaužu pārpilnais bulvāris, baltā pludmale, zilais lagūnas spogulis, tad pazibēja daudzkrāsainie hoteļu jumti ar solārijiem un baseiniem — un vilciens, traukdamies aizvien augstāk un augstāk, cik jaudas, drāzās pār piekrastes mežu zaļo joslu uz salas centrālo plato. Tur vilciens uz mirkli pieturēja. Vagonā ienāca vairāki pasažieri gaišos kombinezonos un cepurēs ar platām malām — domājams, zinātnieki, ģeofiziķi vai vulkanologi, kā varēja spriest pēc ierīcēm, kas bija viņiem līdzi. Vēl brīdis ceļā — un vilciens apstājās lidostas stikla paviljonā.