Kad būs uzvarēts laiks. Fantastisku stāstu krājums
.
.
PRIEKŠVĀRDS
Mūsu dienās zinātniskā fantastika ir uzplaukusi, var teikt, globālā mērogā. Arvien kuplāks kļūst šīs literatūras klāsts, arvien plašāka — tematika, arvien iespaidīgāki — metieni. Laikmetā, kad zinātne burtiski ielaužas katra cilvēka dzīvē, kad zinātnes attīstība sāk tieši ietekmēt cilvēces likteņus, tā ir simptomātiska parādība. Un pats par sevi saprotams, ka ne vien lasītāji, bet arī kritiķi to nevarēja atstāt bez ievērības.
Vēl pirms piecpadsmit un pat desmit gadiem dažkārt vajadzēja krustot šķēpus, lai pierādītu, ka zinātniskā fantastika nav tikai izklaidējoša lasāmviela vien. Tagad diskusiju degpunktā izvirzījies daudz nopietnāks un reizē sarežģītāks jautājums, proti, par šī daiļliteratūras žanra specifiku.
Viedokļu šajā sakarā izteikts daudz: zinātniskā fantastika esot intelektuālā piedzīvojuma literatūra, tā attēlojot konfliktu starp Cilvēku un Nezināmo, ar mākslinieciskiem īdzekļiem parādot cilvēka un zinātnes mijiedarbību. Daži tās galveno īpatnību saskata nākotnes modelēšanā, citi — tīri formālās žanra iezīmēs, jo fantastu aprakstītie tēli un konflikti galu galā tomēr sakņojoties mūsdienu īstenībā.
Visi šie uzskati zināmā mērā ir pamatoti. Taču ne mazāk pamatoti var iebilst pret tiem. Ar intelektuālo piedzīvojumu, ar Cilvēka un Nezināmā (vai, pareizāk, — vēl Neizzinātā) mūžseno konfliktu mēs sastopamies jebkurā pilnvērtīgā literārā darbā. Tēmu «cilvēks un zinātne» ir risinājuši autori (piemēram, Mitčels Vilsons), kuriem ar fantastiku nav ne mazākā sakara. Arī nākotnes modeļus un «tīri formālas» šī žanra iezīmes — fantastiskas hipotēzes un situācijas — var atrast visdažādāko rakstnieku daiļradē. Minēsim tikai Černiševski un Graņinu …
Vai no teiktā drīkst secināt, ka zinātniskajai fantastikai nav nekādu īpatnību? Nē. Tās neapšaubāmi ir. Un pati svarīgākā, šķiet, izpaužas fantastu savdabīgajā pieejā problēmu iztirzāšanai. Ja literatūra visumā atspoguļo jeb, kā tagad pieņemts sacīt, modelē reālo pasauli, tad zinātniskā fantastika, balstīdamās uz realitāti, cenšas modelēt iespējamo un reizēm pat — neiespējamo. Citiem vārdiem, dzīves uzdotos jautājumus fantasti risina nevis esošajā realitātē, bet gan tās ekstrapolētajos variantos. Tāds paņēmiens bieži vien ļauj mākslinieciskā formā atklāt parādību apslēptos cēloņus, izteikt apbrīnojami trāpīgus paredzējumus, brīdināt cilvēci no traģiskām kļūmēm un sarežģījumiem.
Šī definīcija, saprotams, nepretendē uz pilnību, jo, gluži tāpat kā dzīvē un literatūrā vispār, arī zinātniskajā fantastikā te viens, te otrs aspekts palaikam izvirzās priekšplānā. Žila Verna romānos, piemēram, dominēja zinātniski tehniskais aspekts. Herberta Velsa daiļradē noteicošie bija sociāli politiskie un morāli filozofiskie aspekti. Tomēr abi klasiķi dziļi ietekmēja divdesmitā gadsimta zinātnisko fantastiku, būtībā kļūdami par divu tās galveno virzienu ciltstēviem.
Žila Verna tradīcijas turpināja vesela autoru plejāde (Beļajevs — Padomju Savienībā, Gernsbeks — Amerikas Savienotajās Valstīs, Dominiks — Vācijā). Viņu pārstāvētais virziens bija valdošais apmēram līdz gadsimta vidum. Bet tad situācija strauji mainījās. Informācijas plūsma visās zinību nozarēs sāka augt kā lavīna, un tehniskās revolūcijas tempi kļuva tādi, ka radās nepieciešamība zinātniski prognozēt un nevis literāri modelēt iespējamo attīstību. Šādos apstākļos minētā virziena fantastu sacerējumiem, kas, starp citu, mākslinieciskā ziņā ne vienmēr bija spoži, kļuva aizvien grūtāk konkurēt ar populārzinātniskajiem rakstiem.
Lai cik tas dīvaini liktos, fantastikai šīs pārmaiņas nāca tikai par labu. Pati dzīve pamudināja kā rakstniekus, tā lasītājus vairāk domāt par mūsu laikmetam raksturīgo procesu sociālajām un psiholoģiskajām sekām.
Par noteicošo fantastiskajā literatūrā kļuva filozofiskais virziens. Jauni autori, jaunas, brīžiem paradoksālas idejas, jauni, spilgti izteiksmes līdzekļi īsā laikā iekaroja šim žanram nepieredzētu popularitāti. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka Jefremovu, Strugackus, Lemu, Bredberiju, Azimovu un citus ievērojamus fantastus šodien pazīst un lasa visā pasaulē.
Šāds modernās fantastikas galveno attīstības posmu un virzienu izklāstījums, protams, ir ļoti vienkāršots, shematizēts. Tāpēc, šķiet, nebūs lieki atgādināt, ka arī šinī daiļliteratūras žanrā nav «vienota plūduma», bet noris nemitīga, asa ideoloģiskā cīņa. Pat ignorējot Amerikā un Rietumeiropā izplatīto pseidofantastisko lubu literatūru, kurā klaji tiek propagandēts antikomunisms, rasisms, biznesa un varmācības kults, nevar nepamanīt, ka rakstnieki fantasti, kas savu likteni saistījuši ar buržuāzisko sabiedrību, šādā vai tādā veidā pauž ekspluatatoru šķiras idejas.
Daži (piemēram, Hakslijs romānā «Brīnumskaistā jaunā pasaule») apzināti un ciniski ķengā proletariātu, revolūciju, sociālismu. Ja šā tipa autoriem arī neizdodas slēpt kapitālisma neārstējamās vainas, viņi aicina nevis uz priekšu, bet atpakaļ, idealizēdami feodālismu un patriarhālo dzīves veidu. Ne velti viņu sacerējumus kritiķi iesaukuši par antiutopijām.
Bez šaubām, antiutopistu skaits nav liels, Daudz vairāk ir tādu rakstnieku, kas, sāpīgi izjuzdami bojāejai lemtās iekārtas atsevišķas nejēdzības un pretrunas, neredz izeju no tām. Buržuāzisko uzskatu klapes neļauj viņiem saskatīt vēstures likumsakarības, cilvēces sociālā un morāli psiholoģiskā progresa iespējas. Tāpēc viņi mehāniski attiecina uz nākotni visu, kas raksturīgs satrunējušajai, strupceļā nonākušajai antagonistisko šķiru sabiedrībai. So autoru darbi vieš lasītājos dziļu bezcerību un apātiju. Kādēļ gan cīnīties, ja rītdiena tik un tā nebūs labāka par šodienu?
Tikai paši izcilākie fantastikas meistari Rietumos un daļēji arī Japānā ir spēruši vēl vienu soli tālāk. Nespēdami atbrīvoties no valdošās ideoloģijas žņaugiem, arī viņi, protams, neatklāj nelaimju īsto cēloni. Tomēr viņiem pietiek vīrišķības, lai savas bažas, savu pesimismu pārkausētu mākslinieciskā protestā.
Kapitālisma džungļos mazo cilvēku draud aprīt ne vien kibernētiski roboti, bet arī naudasmaisi, partiju bosi, gangsteru bandas un valdības aparāts; to apvij ar indīgiem taustekļiem reklāmu firmas un tresti, kas producē masām domāto kultūras surogātu . .. Un, lūk, simpatizēdami vienkāršajam cilvēkam, t. i., būtībā — tautai, drosmīgākie fantasti rada tā dēvēto brīdinājuma literatūru. Bredberija stāsts «451° pēc Fārenhcita», kurā tēlaini un ar milzīgu emocionālu spēku parādīts imperiālisma fašizācijas šaušalīgais rezultāts, zināmā mērā ir kļuvis par šī fantastikas paveida etalonu.
Pretēji buržuāziskajiem fantastiem mūsu rakstnieki savos darbos var izvirzīt konstruktīvas idejas, ieskicēt gaišu perspektīvu un visdramatiskākajās situācijās, kādas vien iedomājamas, parādīt cilvēciski sarežģītus un vienlaikus diženus pozitīvu varoņu raksturus. Tā ir milzīga priekšrocība, kas saistīta gan ar autoru zinātnisko pasaules uzskatu, gan ar sociālistisko īstenību, kurā viņi dzīvo un, uz kuru balstoties, veido savus «iespējamā modeļus».
Tiesa, arī padomju vai, pareizāk, — sociālistiskajā fantastikā laiku pa laikam parādās romāni — brīdinājumi. Taču aiz ārējās līdzības šai gadījumā slēpjas dziļa, principiāla atšķirība. Rakstnieku marksistu darbos attēlotajā nākotnes sabiedrībā drūmas situācijas un traģiski sarežģījumi nekad nav fatāli neizbēgami, bet rodas tikai kā vienas vai otras problēmas nepareiza vai nesavlaicīga risinājuma sekas. Tāda romāna — brīdinājuma lielisks paraugs ir Lema «Atgriešanās no zvaigznēm».