Ja neskaita Vlasovu, kas bija tik kautrīgs, ka svešā dzīvoklī baidījās palūkoties apkārt, es vienīgais no visas klases labi pazinu Gromova dzīvokli. Tas bija liels, vecs dzīvoklis. Tur pastāvīgi bija jūtama kaut kāda dīvaina, ne man, ne Vlasovam nepazīstama smarža. Uz skapja rēgojās vairāki dzelteni un brūni galvaskausi ar uzrakstītiem cipariem, bet pte sienas karājās koka dieviņš, kas uz visiem blenza gaišām, cietsirdīgām acīm, kuras bija izveidotas, kā man paskaidroja Gromovs, no obsidiāna — vulkāniskā stikla.
Kabinetā ne Gromovs, ne viņa tēvs mūs ar Vlasovu neaicināja. Un es ikreiz ziņkārīgi aplūkoju kabineta durvis, domādams pie sevis, ka aiz šīm durvīm droši vien glabājas visādi retumi un pat tie priekšmeti, kas izraisījuši asos strīdus speciālistu vidū. Sirds dziļumos man bija ļoti žēl, ka žurnālisti pēkšņi apklusa un pārstāja rakstīt par šiem atradumiem. Man nezin kāpēc ļoti gribējās, lai Gromova tēvs uzvarētu visus savus pretiniekus un izradītos, ka viņam taisnība. Klases biedri pateica, ka man esot dārga nevis patiesība, bet patmīlība un godkāre, jo es esot Gromova draugs. Tomēr tā nebija taisnība, jo man bija dārga tieši patiesība, man gribējās vienīgi, lai šī patiesība būtu neparasta un interesanta. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz parastu un neinteresantu patiesību.
Tad Gromovs piepeši pārstāja aicināt pie sevis tiklab mani, kā arī Vlasovu. Kad mēs viņam jautājām, kas par lietu (jautāju, patiesībā, es viens pats, jo Vlasovs tikai stāvēja un kautrīgi blisināja acis), Gromovs atbildēja:
— Saprotiet, musu dzīvoklī ir remonts.
— Vai ilgi vilksies tas jūsu remonts?
Gromovs savādi paskatījās uz Vlasovu,
pēc tam uz mani un atbildēja klusi, tikko dzirdami. Man un pat lēnulim Vlasovam viņa atbilde loti nepatika.
— Ilgi, — atteica Gromovs. — Tas ir tikpat kā kapitālais remonts.
Viņš laipni lika saprast, ka mums nav pie viņa ko nākt.
Es nodomāju, ka tas viss ir izsistās rūts dēļ, un apvainojos. Taču Vlasovs centās atrast citu, saprātīgāku izskaidrojumu.
— Vainīgs droši vien nav Gromovs, — viņš teica, — bet viņa tēvs. Dzīvoklī glabajas noslēpumainas vērtības.
— Bet vai tad mēs nozagsim šīs vērtības?
— Ne jau par to ir runa. Gromova tēvarn nepieciešams klusums. Viņš strādā. Un droši vien ir vēl kādi citi svarīgi iemesli.
Es izbrīnā uzlūkoju šo kautrīgo cilvēku. Viņš laikam ļoti mīlēja Gromovu, ja, aizmirsis savu apvainojumu, sāka aizstāvēt viņa tēvu.
Taču Vlasova ideja par svarīgajiem iemesliem mani gandrīz vai pārliecināja. Patiešām, ja tā labi padomā, tad citādi nemaz nevarēja būt. Arheologa darbam jābūt norobežotam no svešu ļaužu acīm, ja jau runa ir par priekšmetiem, kas speciālistos izraisa šaubas. Man šī doma pat sāka patikt.
īsi sakot, es jau gandrīz pievērsos Vlasova viedoklim, aizmirsu kādreiz izsisto rūti un cerēju, ka arī citi to jau sen būs aizmirsuši. Reiz apstādījumos, kur mēs parasti sitām bumbu, es vaicāju Gromovam:
— Nu, kā ar remontu?
Gromovs atbildēja:
— Vēl turpinās.
Īstenībā es citu atbildi arī negaidīju. Tikai trīs mēneši bija aizritējuši kopš tā laika, kad es pēdējo reizi aplūkoju numurētos galvaskausus, durvis uz noslēpumaino kabinetu un koka dieviņa obsidiāna acis. Man ļoti gribējās vismaz vēl vienu reizi pabūt pie Gromova, bet es sapratu, ka pagaidām tas nav iespējams. Vajadzēja gaidīt.
Liekas, es jau minēju, ka maniem klases biedriem patika patērzēt par patiesību. Viens no viņiem — Miška Drovodelovs — visai bieži pat atkārtoja kaut kur lasītos vārdus.
— Platon, — pienācis pie manis vai pie Vlasova, viņš ar svarīgu izskatu mēdza sacīt, — Platon, tu esi mans draugs, taču patiesība man ir dārgāka.
Tas neizklausījās slikti. Taču es par visiem labāk zināju, ka Drovodelovam nav nekādas daļas gar patiesību. Ja patiesība viņam būtu tik dārga, viņš vis nesaņemtu divniekus.
Bet man patiesība bija dārga, goda vārds. Es biju pārliecināts, ka arheologam Gromovam un līdz ar to mazliet arī viņa dēlam ir kāds sakars ar patiesību, bet viņi nesteidzas, baidīdamies izpelnīties speciālistu pārmetumus, un rūpīgi gatavojas, lai varētu izvirzīt neapstrīdamus pierādījumus.
Tieši tai laikā Gromovs mājas darbu par brīvo tematu veltīja stāstam par puisēnu.
Stāsta iespaidā visa klase sēdēja klusi. Un Gromovs neteica ne vārda. Klusums bija tāds kā neparasts. Tas mocīja mūs kā alkas pēc nepiepildītā. Jo stāsts par puisēnu bija pārtrūcis visinteresantākajā vietā.
Atskanēja zvans, un visi sakustējās. Piepeši Drovodelovs pielēca kājās, pieskrēja pie
Gromova un, izvalbījis acis, pilnā kaklā nobrēca:
— Gromov, tu esi mans draugs, bet patiesība man dārgāka!
Tajā brīdī es nodomāju, ka nu jau gan stāsts par puisēnu vairs netiks pabeigts. Tas muļķis Drovodelovs visu izjauca. Un patie, šām, stāsts palika nepabeigts. Tomēr man izdevās dzirdēt tā turpinājumu. Tiesa, tas nei notika visai drīz, tikai pēc vasaras brīvdienām.
3
Vasaras brīvlaikā man ne reizi neizdevās satikt Gromovu. Viņš bija aizbraucis uz Komarovu, uz Zinātņu akadēmijas pionieru nometni, bet es atrados Molodjožnijā, mana tēva darbavietas — rūpnīcas nometnē. Es, protams, varēju nejauši sastapties ar Gromovu, jo Molodjožnijā nebija tālu no Komarovas. Bet pa visu vasaru es nesatiku nevienu no mūsu zēniem, ja neskaita Drovodelovu, ar kuru mēs bijām kopā vienā nometnē. Viņa māte te strādaja noliktavā, un viņš dzīvoja nevis kopā ar mums, bet ar māti apkalpojoša personāla telpās. Taču mēs abi satikāmies katru dienu.
Tajā rītā, kad es atbraucu, viņš pieskrēja man klāt un, sataisījis nopietnu seju, nobubināja:
— Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība …
Es neizturēju, saķēru viņu aiz krekla apkakles un piedraudēju:
— Ja tu vēlreiz pieminēsi Platonu un patiesību, es tevi pārmācīšu, kaut arī mani par lo padzītu no nometnes.
Viņš, kā redzams, bija aizmirsis, kādu iespaidu uz Gromovu un visiem pārējiem bija atstājuši viņa vārdi pēc stāsta nolasīšanas.
Drovodelovs ļoti apvainojās — viņam pat asaras sakāpa acīs — un teica man:
— Laid vaļā! Pirmkārt, tie nav mani, bet Sokrāta vārdi. Un viņš bija domātājs. Otrkārt … Laid vaļā! Tu neatrodies uz ielas, bet pionieru nometnē.
— Lai nu šoreiz tā notiek, — es piekritu, — es tevi palaidīšu. Bet tā kā turpmāk es vairs neko nedzirdētu par patiesību.
Un viņš patiešām nāca pie prāta un pārstāja runāt par patiesību un Platonu. Taču manus draudus viņš man nepiedeva. To es redzēju viņa mātes, noliktavas pārzines, sejā katru reizi, kad viņu satiku. Tajā atspoguļojās viss — gan par patiesību, gan par Platonu, gan par to, ka es gandrīz atrāvis viņas dēla kreklam apkakli. Viņas seja bija gluži izskatīga, liela un apaļīga, pat simpātiska, tikai tā pauda pārāk daudz jūtu.
Nē, Drovodelovs vairāk nepieminēja patiesību. Arī par to viņam paldies. Es jau sen biju pamanījis, ka, ne visai gudram cilvēkam izrunājot svešus gudrus vārdus, šie vārdi arī kļūst muļķīgi, kaut arī runātājs tiem neko nepieliek klāt. Kāpēc tas tā notiek? Nezinu.
Taču pietiks par Drovodelovu. Nometnē viņš visiem apnika, jo mūžīgi tirgojās, vienmēr centās kaut ko izkaulēt, aprunaja komandu, pret kuru spēlēja. Tas beidzās ar to, ka viņam lika stāvēt malā līdzjutēja lomā. Tā vietā, lai vainotu pats sevi, viņš tūlīt apsūdzēja mani.
— Esi gan tu klases biedrs, — viņš apnicīgi īdēja, — vai tā kāds rīkojas?