Šie vārdi nezin kāpēc mani aizkustināja, un es lūdzu puišus atļaut viņam piedalīties spēlē.
Man negribas stāstīt par Drovodelovu, goda vārds, negribas, viņš nav diez cik interesants cilvēks. Bet arvien iznāca tā, ka bez viņa nevarēja iztikt. Tai dienā, par kuru es tikko stāstīju, viņš pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica:
— Es vakar ar māti biju pilsētā.
— Un kas par to, ka biji?
— Ir jaunumiņi!
— Kādi?
— Gromovs pāriet uz citu skolu.
— Kāpēc tā?
— Viņiem piešķir jaunu dzīvokli, orderi: jau izrakstīts. Viņš taču nebrauks no Meln upītes uz Vasilija salu.
— Nevar būt, ka dzīvokļa dēļ viņš nolērm aiziet no klases, — es atbildēju, lai gan jutu cik nepārliecinošs ir mans iebildums.
Drovodelovs paskatījās uz mani un pēkšņ no sejas kļuva līdzīgs savai mātei.
— Pēc tavām domām, viņam vajag tev stādīt augstāk par jauno dzīvokli?
— Ja Gromovi gatavojās pārcelties uz citu dzīvokli, diezin vai viņi būtu uzsākuši kapitalo remontu?
— Tātad tu man netici?
— Neticu.
— Vai tad tu nezini, ka es vienmēr runāju tikai patiesību?
Drovodelovs patiešām uzskatīja sevi par patiesības mīlētāju. Aizpērn viņš pārnāca uz mūsu skolu no Baburinas un visiem lielījās, ka viņa māte esot pati izcilākā inženiere Ļeņingradā un strādājot Metālapstrādes rūpnīcā tvaika turbīnu cehā. Taču vēlāk noskaidrojās, ka viņa ziemā tirgojas alus bodītē un vasarā strādā par noliktavas pārzini pionieru nometnēs. Mēs to uzzinājām, bet, lai nenostādītu Drovodelovu neveiklā situācijā, tiklīdz kāds ieminējās par tvaika turbīnām, sākām runāt par kaut ko citu. Lēnulis Vlasovs pat izteica domu, ka Drovodelova māte kādreiz strādājusi par inženieri, bet diskvalificējusies un mainījusi profesiju.
Taču beigsim par Drovodelova māti! Pietiek!
Vēsts par Gromovu mani ļoti apbēdināja. Kā zināms, liktenis skolēnus ne visai lutina. Interesantus cilvēkus ar noslēpumainu pagātni vai tagadni biežāk var sastapt grāmatās nekā skolā. Turklāt Gromovs jau sen saistīja manu uzmanību ne vien sakarā ar sava tēva atradumiem, bet arī kā patstāvīga personība.
Ja man lūgtu aprakstīt Gromova izskatu un raksturu, es diezin vai tiktu galā ar šo uzdevumu. Āriene viņam bija visparastākā, ja nemin sirmo matu šķipsnu virs kreisās auss. Gromovs bija nosirmojis tūlīt pēc nākšanas pasaulē, vēl nezinādams, ko nozīmē pārdzīvojumi un bēdas. Sirmā šķipsna un acenes zaļganā ietvarā piešķīra Gromova sejai nopietnu, pat solīdu izteiksmi. Kāds no zēniem nosauca viņu par akadēmiķi, bet iesauka tam nepielipa. Gromovam nekas nepielipa: ne dubļi, ne putekļi, ne skaudīgi un ļauni vārdi. Viņš zināmā mērā atgādināja puisēnu, par kuru bija rakstījis mājas darbā. Kad Hermanis īvanovičs lasīja viņa sacerējumu, es domās uzbūru puisēnu ar sirmu matu šķipsnu virs kreisās auss kā Gromovam, lai gan stāstā par šķipsnu nekas nebija teikts. Es jau sen biju ievērojis: lasot stāstu, romānu vai poēmu, vienmēr meklēju varonī līdzību ar kādu paziņu. Atceros, kad pirmo reizi lasīju Puškina «Jevgeņiju Oņeginu», man tūlīt bija skaidrs, kam līdzinās Oņegins. Viņš ļoti atgādināja kādu švītīgu, skaistu jaunekli, ko es reiz redzēju Ņevas prospektā pie kafejnīcas «Sever». Jauneklis stāvēja, izlicis sānis kāju šaurā biksītē, un viņa sejā varēja lasīt, ka šajā pasaulē tam viss galīgi apnicis un viņš nezina, ko iesākt.
Jā, tagad esmu pārliecināts, ka Gromovs ir līdzīgs puisēnam, kas piedzima kosmiskajā kuģī. Un ne jau tikai tādēļ, ka Gromovam bija sirma šķipsna, bet tādēļ, ka viņš ļoti daudz zināja. Neviens skolā nezināja tik daudz kā Gromovs. Un tomēr viņš nekad nebija pirmais skolnieks. Tam, ko viņš zināja, nebija nekāda sakara ar programmu. Viņš, piemēram, dīvainā kārtā zināja, turklāt pilnīgi precīzi, kādas bijušas smadzenes pleziozauriem, kas izmiruši jau pirms vairākiem miljoniem gadu. To nezināja pat Ivans Stepanovičs, bioloģijas skolotājs. Taču mēs nesapratām, kāds labums no šīm zināšanām, ja tās nav minētas mācību grāmatās un skolas programmā. Skolotāji, atskaitot Hermani Ivanoviču, šīs zināšanas visai augstu nevērtēja. Muļķīgi būtu domāt, ka viņi ciena tikai to, kas ietilpst mācību grāmatās un programmā. Viņiem vienkārši bija liela dzīves pieredze, un tie labi saprata, ka pleziozaura smadzeņu apjoma zināšana diezin vai būs vajadzīga Gromovam turpmākajā dzīvē un darbā un ka labi jāzina tas, ar ko būs jāsastopas ik uz soļa. Diezin vai viņam, mums vai arī jums jebkad būs jāsastopas ar pleziozauru.
Es nenoturējos un reiz pateicu to Gromovam. Klāt bija Vlasovs un Drovodelovs, kas vienmēr bija visur klāt. Drovodelovs gluži nevietā sāka smieties, bet Gromovs ironiski paskatījās uz mani, klusēdams izņēma no portfeļa avīzes izgriezumu un sniedza mums. Mēs izlasījām to un aiz izbrīna iepletām acis. Avīzes izgriezumā bija rakstīts, ka šajās dienās kādā no Skotijas ezeriem atrasts dzīvs pleziozaurs.
Bioloģijas stundā mēs parādījām izgriezumu Ivanam Stepanovičam, bet viņš nezin
kādēļ ļoti samulsa un acīmredzot bija nemierā ar šo atradumu. Stundas beigās viņš mums sacīja:
— Tas neko nedod.
Un, mirkli padomājis, piebilda:
— Un arī neko neatņem.
Šie viņa vārdi mums toreiz izlikās ne mazāk noslēpumaini kā pleziozaura atrašana.
Bet lai nu paliek pleziozaurs. Par to jau tapat visi zina. Taču Gromovs zināja ļoti daudz tāda, par ko mūsu mācību grāmatās nebija ne miņas. Viņš, piemēram, zināja par ūdeni to, ko nezināja neviens no mums. Un par ledu viņš zināja to, ko droši vien nezināja pat mūsu ķīmijas skolotāja Vera Nikolajevna. Reiz ķīmijas stundā viņš pateica, ka ledus nebūt nav ciets ķermenis, kā daudzi domā.
— Bet kas tad tas ir? — mēs ieinteresējāmies.
— Par cietiem ķermeņiem sauc vielas, kuru daļiņas veido regulāru struktūru, kristāla režģi.
Man ienāca prātā stikls, es atcerējos, ka tas ir tik ciets, ka jāgriež ar dimantu, un uzdevuj Gromovam āķīgu jautājumu.
— Bet stikls, — es vaicāju — ir vai nav ciets ķermenis?
— Nē, — atbildēja Gromovs. — Stikls ir pārdzesēts augstas stīgrības šķidrums.
Vera Nikolajevna šajā sarunā nepiedalījās. Vispār ar Gromovu labāk bija neielaisties runās par ķīmiju un fiziku. Neviens nezināja, kur viņš smēlās zinašanas, un pārbaudīt viņu bija grūti.
Pirmie skolnieki arī daudz zināja, viņi apmeklēja dažādus pulciņus Pionieru pilī un sekoja jaunākajiem atklājumiem. Bet, lietojot Ivana Stepanoviča izteicienu, kas mums bija iepaticies, šīs zināšanas viņiem neko nedeva un arī neko neatņēma. Ar Gromovu bija gluži citādi. Zināšanas viņu vērta citā cilvēkā. Ko es ar to gribu teikt? Tūlīt pacentīšos izskaidrot. Kamēr Gromovs klusēja, viņš bija parasts skolnieks, tāds pats kā mēs visi. Bet tiklīdz sāka runāt, viņš pilnīgi pārmainījās — kļuva daudz gudrāks un lielāks par parasto skolnieku, un šķita, ka viņš tāds īstenībā arī ir, tikai pagaidām vēl slēpj to.
Atbildēdams uz skolotāja jautājumu, Gromovs nekad nesteidzās, kā to darīja pirmie skolnieki un teicamnieki. Tieši otrādi, viņš atbildēja lēni, it kā vēl nezinātu pareizo atbildi un sevī klusībā ar kādu konsultētos.
Ko es vēl varu pateikt par Gromovu? Laikam neko. Pagaidam. Kad viņš pārcelsies uz Melnupīti un sāks iet citā skolā, tad varbūt es varēšu pateikt vairāk. Kamēr cilvēks katru dienu sēž ar tevi kopā vienā klasē, ar savu sirmo šķipsnu un bedrīti zodā un kamēr tu katru dienu redzi, kā viņš raksta, klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, vai arī lasa «Zināšanas — spēks» jauno numuru, grūti pasacīt par viņu kaut ko interesantu. Bet var jau būt, ka Gromovs tomēr nepārcelsies uz Melnupīti un Drovodelovs ir to visu izdomājis, lai varētu palielīties ar jaunumiem?