Un pamazām puisēnam pavērās nepazīstama planēta ar daudzām upēm, strautiņiem un tērcēm. Ūdeņi dziedāja brīnumainu dziesmu. Tad puisēns pēkšņi sajuta, ka dziesma jau ir, bet nav vēl ausu un prāta, kas to varētu dzirdot un saprast. Uz planētas vēl nav saprātīgo būtņu … Jā, uz tās planētas, par kuru stāstīja mūzika …
Skaņas plūda, smalkas un gaišas. Un puisēnam šķita, ka upes, strauti, straumes un ledus gabaliņi ir tepat, viņam blakus — tik skaidra un skaista bija melodija.
Pēc tam iestājās klusums. Klusēja abi — gan komponists, gan puisēns. Puisēns tomēr bija puisēns — viņš nespēja ilgi klusēt.
— Pastāsti, lūdzu, — viņš uzrunāja mūziķi.
— Par ko tad?
— Par to pašu, — klusi atbildēja puisēns.
Mūziķis saprata, ko puisēns lūdz, un sāka
stāstīt par planētu, uz kuras viņš piedzimis un pavadījis savu jaunību. Viņš bija labs mūziķis, bet pavājš stāstītājs, bieži novirzījās sāņus vai arī netika no vietas, nemitīgi atkārtodams vienu un to pašu.
Viņš bija piedzimis mežā, kalna piekājē, bet kalna galā atradās ezers. Tieši pie viņa tēva —rezervāta sarga — mājiņas durvīm sākās taciņa. Līkumus mezdama, tā aizvijās uz mežu un tur izzuda.
Taču bez taciņas, kokiem un ezera kalna galā, stāstīja tālāk mūziķis, bija vēl kaut kas cits, ko sauca par nepieciešamību. Kad nākamais mūziķis paaugās, viņam bija jāšķiras no taciņas, upes, kalna un ezera, kas atradās pašā virsotnē, blakus zilajam mākonim. Mašīna, ātra kā zibens, aizveda viņu uz pilsētu. Arī pilsētā bija labi. Tikai tur nebija kalna ar ezeru virsotnē. Dzīve bija atņēmusi nākamajam mūziķim kalnu un ezeru. Tomēr mūziķis neizsamisa, viņš jau tad bija sapratis, ka dzīvi veido ne tikai guvumi, bet arī zaudējumi.
— Ko tad tu ieguvi? — jautāja puisēns.
— Es ieguvu pieredzi, — atbildēja mūziķis.
Bet tu par to atdevi kalnu un ezeru.
Varbūt, ka es kādreiz atgriezīšos pie šī kalna, — domīgi teica komponists.
— Kad?
— Kā lai es to zinu? Mums vel jānokļūst ii/, noslēpumainās planētas. Pēc tam ilgus gadus prasīs atpakaļceļš uz dzimteni. Bet dzīve Ir īsa …
Mūziķis pēkšņi apklusa, un viņa sejā pavīdēja rūpju ēna. Visā kuģī tas bija pats bezi lipīgākais cilvēks. Taču patlaban viņš kļuva līdzīgs pārējiem. Un puisēns pirmo reizi noprata, ka attālums, kas jāpārvar kuģim, mērījams nevis ar izplatījumu un laiku, bet ar dzīvi. Tas bija pārsteidzoši . .. Gadi aiziet, un, ja mūziķim pat izdosies vēlreiz skatīt savas bērnības kalnu, viņš tad jau būs kļuvis nevarīgs sirmgalvis. Un varbūt viņš vispār lik ilgi nedzīvos.
Vēlēdamies pateikt mūziķim kaut ko patīkamu un mazināt viņa ilgas pēc ezera kalna virsotnē, puisēns sacīja:
— Ja tu neredzēsi kalnu, varbūt es to redzēšu. Es pasveicināšu to no tevis.
Iestājās pauze. Neveikli jutās abi — kā pieaugušais, tā puisēns. Pēc tam puisēns nodomāja, ka mūziķis nav visu pateicis. Viņš nav pateicis pašu galveno, un tas ir labi. Puisēns zināja, ka mūziķi pametusi mīļotā sieviete, ka tā aizgājusi pie cita. Un, ja arī viņa nožēlos savu soli, izlabot to vairs nevarēs — mūziķis tagad ir pārāk tālu no viņas un atgriezīsies mājās kā sirmgalvis.
Uz kuģa bija tikai viens ļoti vecs cilvēks. Tas bija galvenais tehniķis skaitļotājs, speciālists, kura rīcībā atradās skaitļošanas mašīnas. Visi zināja, ka viņš mājās vairs neatgriezīsies, jo bija jau pārāk vecs. Bet viņš bija ļoti stiprs. Pavārs farmaceits, kam nebija visai spoža veselība, apskauda viņu un reiz sacīja,; ka šis sirmgalvis pārdzīvos visus, pat puisēnu, un, ja jau kādam vispār ir lemts atgriezties mājās, tad tieši viņam.
Puisēns zagšus novēroja sirmgalvi. Viņus abus saistīja kaut kas kopējs. Sirmgalvis bija par visiem vecāks, bet puisēns — par visiem jaunāks.
Vai šim sirmgalvim kādreiz ir bijusi bērnība? Iespējams, ka bija, viņš taču uzreiz nekļuva vecs. Saticis puisēnu, vecais vīrs izbrīnāt i jautāja:
— Kur tu radies, puisēn?
Puisēns saprata, ka tas bija joks. Bet kāpēc vienu un to pašu joku vajadzēja tik daudz, reižu atkārtot? Sirmgalvis aplūkoja puisēnu, kam nebija pagātnes, kamēr sirmgalvim tās bija gandrīz tikpat, cik mašīnu — ziņu un faktu glabātāju — atmiņā. Apmēram pirms diviem gadiem sirmgalvis vienu no mašīnām pieķēra neprecizitātē. Visi ilgi smējās un jokoja, atceroties šo gadījumu.
Raugoties sirmgalvī, puisēns dzirdēja pagātni. Pagātne dzīvoja sirmgalvī, viņa acīs, kas paskarbi raudzījās no sirmo uzaču apakšas. Tā glabājās viņā kā mašīnu atmiņā. Bet pašcieņa lika tai klusēt. Sirmgalvis taču nebija atmiņas mašīna, kas gatava atbildēt visiem un ikvienam uz jebkuru vieglprātīgu jaulājumu. Un pagātne, ko sevī glabāja sirmgalvis, bija pavisam citāda nekā informācijas lenču atmiņā. Mašīnas atcerējās datumus, faktus, notikumus un atgadījumus. Bet sirmgalvis līdz ar visiem šiem faktiem un atgadījumiem atcerējās vēl arī sevi un citus.
Dīvaini, ka tieši sirmgalvi puisēns iedomāja tai naktī, kad bezdibenis tik tikko neapi i ja kuģi. Bet par to vēlāk: par bezdibeni, kuģi un puisēnu.
— Pagaidām viss, — teica Hermanis īvanovičs, tā kā noskumis, tā kā priecīgs, un aizvēra burtnīcu. — Gaidīsim turpinājumu.
Visi klusēja. Pat pirmie skolēni un izlēcēji, kam allaž patika uzdot jautājumus. Vienīgi Drovodelovs nenocietās un, pieliecies man klāt, sacīja:
— Murgojums! Tas tik ir murgojums! Pat galva sāka sāpēt no šī murgojuma. Kāds tam visam sakars ar sirmgalvi vai ezeru kalna virsotnē? Kam tas tur vajadzīgs? Kam tad?
Arī man likās, ka stāstam par puisēnu kaut kā pietrūkst. Gromovs bija aizrāvies ar informācijas mašīnām un sirmgalvi un novirzījies sānis no galvenā. Vajadzēs viņam to pateikt.
5
Drovodelovam, protams, nebija taisnība, kad viņš teica, ka stāsts par puisēnu esot gatavais murgojums, kas tikai garlaikojot. Tomēr sākums man patika labāk nekā turpinājums Es, tāpat kā visi pārējie, gaidīju, ka puisēn: veiks kādu varoņdarbu. Taču varoņdarba ne bija. Stāstā viss ritēja pārāk parasti un no gurdinoši gausi, kā pirms eksāmeniem, un ti kai beigās kaut kas notika. Bet kas tieši — nebija zināms. Iznāca, ka zināmā mērā Dro vodelovam ir taisnība. No Gromova puses ti bija kļūda. Nedrīkst pieļaut, lai tādi kā Dro vodelovs varētu plātīties ar savu taisnību Taču pietiks par Drovodelovu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pēc tam veselu nedēļu neap meklēja skolu — bija aizbraucis ar māti m Lugu pie kādiem radiem.
Gromovs vairījās no sarunām un uz visien jautājumiem par puisēnu īsi atbildēja:
— Ko es tur varu teikt? Neesmu jau ar š< kuģi lidojis.
Pie viņa piegāja pirmais skolnieks Dorofe jevs un smaidīdams jautāja, ar ko galu gaU puisēns esot ievērojams.
Gromovs atbildēja:
— Viņš ir ievērojams ar to, ka dzimis kos miskajā izplatījumā, kur dzimst tikai zvaig znes. Bet kur tu esi dzimis?
— Esmu dzimis Vasilija salā Oto slimnīcā
— Un kā tu domā, — vaicāja Gromovs — vai ir kāda starpība starp Oto slimnīcu un to punktu izplatījumā, kur piedzima puisēns?
Dorofejevs paraustīja plecus un atteica, kz lielu starpību viņš neredzot. Tā atbildējis viņš augstprātīgi noraudzījās uz mums vi siem.
Gromovs gan nekad ne uz vienu augstprātīgi nelūkojās, pat toreiz ne, kad avīzes rakstīja par viņa tēva atradumiem. Tikai pēc tam, kad tās pārstāja rakstīt, Gromovs mazliet nokāra galvu. Arī mēs sākām uz viņu skatīties tā, it kā viņa uzvedību un visu atradumu likteni saistītu kāds pavediens, kas tagad pārtrūcis. Vispār tur nekas nebija skaidrs.