Kopš tā laika, kad viņš sāka rakstīt stāstu par puisēnu, pavediens pēkšņi bija radies no jauna. Tas bija smalks pavediens, neredzams, un tomēr gandrīz visi to sajuta. Vienam otram gribējās pārraut šo pavedienu, it sevišķi Drovodelovam. Šis pavediens viņam traucēja, lads nu reiz viņš bija. Viņam traucēja viss, ko var nogriezt un parraut. Reiz viņš nogrieza telefona automātam klausuli un atnesa to uz klasi. Mēs viņam jautājām:
— Vai tev traucēja šī klausule?
— Nē, palīdzēja, — viņš atbildēja.
— Bet cik daudz cilvēkiem tevis dēļ bija jāzaudē laiks?
— Es par to tikai nospļaujos, — viņš teica, — laiks jau tādēļ ir, lai to zaudētu.
Atgriezies no Lugas, kurp viņš bija aizbraucis kopā ar māti, Drovodelovs atkal uzsaka savus vecos niķus. Varēja domāt, ka stāsts par puisēnu izjaucis viņa dzīves normālo plūdumu. Viņš mēdza ienākt klasē, apsesties un, garās kājas izstiepis, lūgt, lai viņam paskaidro, vai kosmiskajā kuģī varot piedzimt puisēns un dzīvot tik daudzus gadus, lidodams nezināmā virzienā.
Un viņš saņēma atbildi:
— Kā hipotēze tas ir iespējams.
— Labi, to es vēl varu pieļaut, — viņš pieH krita, — bet kāpēc uz kuģa bija filozofs, sirmgalvis un komponists? Vai bez viņiem nevarēja iztikt?
Mēs atbildējām:
— Protams, ka varēja iztikt bez viņiem! Bet ar viņiem tomēr bija labāk. Viens rakstīja mūziku, otrais atcerējās, trešais ar saj vas domas spēku cīnījās pret māņticību un aizspriedumiem.
— Lieliski, — nespēja nomierināties Drovodelovs. — Komponists, filozofs, sirmgalvis un vēl puisēns, bez kura arī pilnīgi varējf iztikt. Bet tagad parēķināsim, cik uz kuģa patērēja enerģijas, barības, skābekļa, medikamentu un citu nepieciešamu lietu. Kuģis taču atradās ceļā daudzus gadus.
— Iespējams, ka arī patlaban atrodas. Mēs jau beigas vēl nezinām …
— Nē, tomēr parēķināsim.
Un viņš paņēma rokā zīmuli un papīru un sāka rēķināt. Saprotams, viņš gaidīja, ka mēs pievienosimies. Pats viņš rēķināja slikti un viegli varēja kļūdīties. Taču neviens no mums; negatavojās nodarboties ar tāda veida grāmatvedību un rēķināt, cik puisēns apēda, izdzēra un ieelpoja. Lai ēd, dzer un elpo uz veselību. Tomēr šis jautājums nedeva miera Drovodelovam, un viņš apsēdās ar zīmuli rokā un saka savus aprēķinus.
Arī mēs sākām aprēķinus, bet pavisam citādus. Mēs izrēķinājām, cik lielam bija jābūt kuģim, lai vestu līdz visu nepieciešamo tik garam ceļam. Ik pa brīdim mēs jautājām Gromovam, cik uz kuģa bija dzīvu būtņu, mašīnu, kadu enerģiju tas izmantoja — fotonu, atomu vai enerģiju, kas saistīta ar antigravitacijas spēku izmantošanu? Vai kuģim bija darīšana ar parasto Einšteina laiku? Vai arī ar nulles telpu, par kuru jau vairākkārt rakstījuši fantasti?
Par nulles telpu mūsu vidū bija lieli strīdi. Neviens lāga nesaprata, kas tas ir. Pirmais skolnieks Dorofejevs sacīja, ka tas esot tāds jedziens, ko pagaidām neviens vēl neizprotot, izņemot vienīgi pašus fantastus. Tad mēs sākam uzplīties Gromovam. Viņš paskaidroja, ka par nulles telpu nevar būt nekādas runas, puisēns dzīvoja pilnīgi reālā trīsdimensiju pasaulē un kustējās ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam.
Bet tagad atgriezīsimies pie pavediena, kuru pārraut tik ļoti pūlējās Drovodelovs. Mēs visi to sajūtām. Kaut kādi dīvaini sakari — ne telefona, ne telegrāfa, ne radio un arī ne kvantu, bet tīri psihiskas saites, ja tā var teikt, vienoja mūs ar puisēnu, kas atradās ne īsti pagātnē, ne arī nākotnē, bet kaut kur nezināmā Visuma punktā.
Tiku kaut kur lasījis, ka sakari vēl nav pieliekami izpētīti. Pastāv taču, kā apgalvo daži zinātnieki, psi lauks, kura fizikālā būtība vēl nav zināma! Kosmiskais puisēns bija ieguvis realitāti un stabili ienācis mūsu dzīvē. Lai saprastu, kādos apstākļos dzīvoja puisēns, mēs sākām sekot zinātnes un tehnikas jaunumiem. Mēs visi burtiski bijām kā drudzi. Leonids Starovercevs pat iekārtoja kartotēku, pierakstīdams atsevišķā kartītē ikvienu nolikumu zinātnē un tehnikā. Kartītes viņš parasti nēsāja līdzi kabatās un, tuvredzīgās acis piemiedzis, pētīja tās mācību stundu laikā. Kas tikai nebija sarakstīts šais kartītēs! Tur bija gan par supernovām, gan par nukleīnskābēm, gan par putnu ģinšu automātisko atmiņu, gan par saprātīgajiem dzīvniekiem delfīniem, gan par senās maiju tautas valodu, gan par sabiedriskajiem kukaiņiem — bitēm un skudrām, kas sazinās tikai ar ultraskaņas palīdzību.
Starovercevs sēdēja man priekšā, un es, raugoties viņam pār plecu, varēju papildināt savas zināšanas.
Reiz pavaicāju Starovercevam:
— Vai par sniega cilvēku tev neka nav?
— Nē. Šo kartīti es pagaidām esmu atstājis neizpildītu.
— Kāpēc tad tā? — es jautāju.
— Tāpēc, ka gaidu, kad zinātne atrisinās šo strīdīgo jautājumu.
Man no šiem aukstajiem vārdiem kļuva mazliet savādi. Tatad kartīte, kurā jāieraksta
Gromova tēva atklajumi, arī nav izpildīta un (faida, kad zinātne atrisinās strīdīgo jautājumu.
6
Gromovs kārtīgi apmeklēja visas stundas. Laikam viņa vecāki no viņiem neatkarīgu apstakļu dēļ bija atlikuši pārcelšanos uz jauno inaju Melnupītē. Varbūt celtnieki nav izpildījuši saistības laikā pabeigt nama būvi, vai nu komisija bijusi pārāk nepiekāpīga un nav māju pieņēmusi. Man personiski nebija nekādu pretenziju pret celtniekiem un komisiju. Man ļoti negribējās šķirties no Gromova un pārgriezt pavedienu.
Gromovs nāca un gāja. Viņš sēdēja savā vietā pie loga un, kad es vēlējos paskatīties uz Gromovu, izlikos, ka gribu paraudzīties pa logu. Logs bija liels, plats un gaišs, bet aiz loga lejā — iela, koki un cilvēki uz ietvēm. I.ogam pretī bija māja, un tajā arī logs, un pa logu skatījās resna vecene un ēda plūmes, un spļāva kauliņus tieši pa logu uz ietves. Lūkojoties sievietē, varēja likties, ka viņa iā dzīvo, ne uz mirkli neaiziedama no loga, tik bieži viņa tur bija redzama.
Skatoties pa logu, es iedomājos, ka puisēnam nebija ne mazākā priekšstata par logiem (kad i gan var būt logi hermētiski noslēgtā kuģī?), ka logus viņam aizstāja ekrāns, bet las, protams, nevarēja pilnīgi aizvietot logus. Hs domāju arī par to, ka logs ir brīnišķīga lieta, tas it kā noārda sienu un paver skatu uz tāli, uz debesim, mākoņiem, kokiem un veceni, kas ēd plūmes. Tad es jautaju Starovercevam, vai viņa kartītēs nav kaut kas ierakstīts par logiem, kādā gadsimtā vai gadu tūkstotī parādījies pirmais logs.
Starovercevu mans jautājums mazliet samulsināja, un viņš teica, ka par šo tematu viņam kartītes neesot.
— Kāpēc? — es painteresējos.
— Tāpēc ka logs ir izgudrots ļoti senos laikos, — viņš atbildēja. — Bet es ierakstu kartītēs tikai to, kam ir sakars ār nākotni.
— Bet vai tad nākotnē nebūs logu?
— Būs, bet citādi. Tu redzēsi, piemēram, pa logu nevis frizētavu vai apavu darbnīcu, bet daļiņu Visuma. Lūk, tādi droši vien būsi logi.
Gromovs ieklausījas musu sarunā, bet neko neteica. No viņa skatiena es nopratu, ka jautājums par logiem viņu ir ieinteresējis. Taču aiz smalkjūtības viņš sarunā neiejaucās. Viņam jau nevajadzēja rakties kartītēs vai rokasgrāmatās, lai atbildētu, kurā gadsimtā vai gadu tūkstotī cilvēks izcirtis sienā pirmo logu. Gromovs nevarēja to nezināt.
Mani šis jautājums ļoti mocīja, bet es tomēr atturējos un Gromovam neko nevaicāju.; Arī aiz smalkjūtības. Dažus Gromova plašās zināšanas kaitināja, it sevišķi tos, kas nevarēja tās pārbaudīt un kam bija jātic viņam uz vārda. Zēni uzskatīja, ka Starovercevs mazliet apskauž Gromovu un grib ar savu kartīšu palīdzību viņam tikt līdzi. Staroverceva dzīvoklī uz visiem galdiem stāv kastītes ar šīm kartītēm, tikpat kā pie kāda profesora, kas neuzticas enciklopēdijai un arī pats savai atmiņai. Tā nu tas ir, taču pagaidām Starovercevam nav izdevies ne panākt Gromovu, ne pat tuvoties viņam. Zēni jautāja man un Vlasovam, vai Gromova dzīvoklī esot kastītes ar kartītēm. Es gan tur neredzēju nevienu kartīti un nevienu kastīti, izņemot vienīgi to, kurā Gromova māte vasarā audzēja puķes. Tad visi gribot negribot nonāca pie secinājuma, ka Gromovam ir neparasta atmiņa.