Stundas vilkās lēni. Mājās ejot, ieraudzīju sev blakus jauniņo, kas sēdēja Gromova vietā.
— Vai tu tālu dzīvo? — viņš man jautāja.
Es nosaucu ielu un mājas numuru. Viņš izbrīnījās.
— Tātad tu dzīvo man pretī, — viņš teica.
Nu es sapratu, ka viņš ir apmeties Gromova
dzīvoklī. Un tās ir viņu mantas, ko atveda ar trīstonnīgo mašīnu. Es skatījos uz viņu un nekādi nevarēju apjēgt, kā lai es pret viņu izturos: labi vai slikti? Manī strīdējās divas balsis. Viena balss teica: viņš jau nav vainīgs, ka sēž Gromova vietā pie loga un dzīvo viņa dzīvoklī. Gromovs tik un tā būtu aizbraucis uz Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas, ja jau viņa tēvu ievēlēja par korespondētājlocekli. Bet otra balss runāja pretī: saprotams, viņš nav vainīgs. Tomēr kaut kas tāds viņā ir. Viņš droši vien ir plātīgs.
Un es nolēmu viņam, šim jauniņajcim, uzdot jautājumu, vienu no tiem jautājumiem, ko gribēju uzdot Gromovam.
— Kādēļ, — es viņam jautāju, — pastāv pasaule?
— Tādēļ, ka pastāv, — viņš atbildēja.
— Bet kas notiktu, — es jautāju, — ja pasaules nebūtu?
— Arī mūsu nebūtu, — viņš atbildēja.
— Tā nav atbilde, — es teicu.
— Bet kāpēc tu to jauta? — viņš atvaieāja.
— Tāpēc, ka gribu zināt.
— Daudz ko tu gribi!
— Kāpēc gan man jāgrib maz? Es gribu daudz.
Bet tu uzdod muļķīgus jautājumus.
Tie nemaz nav muļķīgi. Tu neko nesaproti.
— Muļķīgi. Un galvenais, nekonkrēti. Vai tad var jautāt, kādēļ pastāv pasaule?
— Var.
— Nē nevar.
— Gromovs tā nebūtu sacījis.
— Gromovs? Vai tas, kas dzīvoja mūsu dzīvoklī?
— Nevis viņš dzīvoja jūsējā, bet jūs dzīvojat viņa dzīvoklī.
— Mēs saņēmām orderi uz šo dzīvokli. Bet viņš izvācās.
— Nevis izvācās, bet aizbrauca uz Novosibirsku.
— Nu, aizbrauca. Tas ir viens un tas pats. Vai tu spēlē pingpongu?
— Spēlēju.
— Tad atkāp. Pēcpusdienā atkāp. Mums ir. Uzspēlēsim.
— Varbūt atnākšu, — es teicu. — Bet kā tevi sauc?
— Igors, — viņš augstprātīgi atbildēja. — Igors Dinajevs.
Manī strīdējās divas balsis: iet vai neiet? Un tomēr es aizgāju. Galvenokārt aiz ziņkāres.
Ēdamistabā koka dieviņa vietā karājās glezna. Dzīvokli es vairs nepazinu. Visur mēbeles, pavisam jaunas, kā mēbeļu veikalā. Kad tur dzīvoja Gromovi, dzīvoklis mazliet atgādināja kosmosa kuģa nodalījumu. Mantu tur tikpat kā nebija. Bet tagad no šīm mēbelēm un no gleznas, kurā bija attēlota peldētāja, kas ar savu garo kāju lūkāja ūdeni upē, man kļuva gandrīz nelabi. Un gandrīz vairs negribējās spēlēt pingpongu. Nezin kādēļ sāka gribēties dzert. Bet tad es atcerējos tuksnesi un cik ļaužu tur vīrišķīgi pārvar slāpes. Un arī es tās pārvarēju.
— Ko tu klusē? — jautāja Igors.
— Domāju, — es atbildēju.
— Par ko tu domā?
— Vai man trūkst par ko domāt!
— Nu, bet tomēr? — viņš jautāja.
— Es domāju par Gobi tuksnesi.
— Vai tad tu tur esi bijis?
— Nē, neesmu.
— Kādēļ tad tu par to domā?
— Es vienmēr domāju par vietām, kur neesmu bijis.
— Tad tu esi psihopāts. Jūsu klasē visi ir tādi ērmīgi. Es to tūlīt pamanīju. Bet kas tas par puiku, par kuru pie jums tik daudz runā?
— Gromovs.
— Kas viņā tik īpašs? Kāpēc par viņu tik daudz runā?
Es paskatījos uz gleznu, kurā bija attēlota peldētāja, un uz jaunajām mēbelēm. Tad sacīju:
— Viņiem nebija tik daudz mēbeļu.
— Kam?
— Gromoviem.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Neko.
Es tīšām sāku runāt par kaut ko citu. Man negribējās runāt ar viņu par Gromovu un turklāt vēl tai pašā dzīvoklī.
Pēc tam es piecēlos.
— Nu, uz redzi. Jāmācās. Šodien ir daudz uzdots.
Bet uzdots nemaz nebija daudz.
Kas man vēl būtu jāpasaka? Gandrīz nekas. Bez Gromova klasē viss kļuva ļoti parasts. Visi pie tā ātri pierada. Un sāka pamazām aizmirst Gromovu. Pat es par viņu domāju reti. Bija pasākuši daudz uzdot. Brīvā laika palika pavisam maz. Un tomēr es centos papildināt savas zināšanas. Lasīju dažādas grāmatas, arī to, kas saucās «Gribu visu zināt».
Un balss (viena no tām divām, kas manī strīdējās) teica, ka visu zināt nevar. Bet otra runāja pretī, atsaucās uz Gromovu un apgalvoja, ka var.
No Akadēmijas pilsētiņas pie Novosibirskas nebija nekādu ziņu. Es jau sāku domāt, ka Gromovs vienkārši pajokoja, pirms aizbraukšanas teikdams man, ka viņš pats esot tas puisēns.
Bet, lūk, kas notika sestdien pēc nodarbībām. Es ar māti braucu tramvajā. Mēs bijām ceļā uz Melnupīti, lai apsveiktu paziņas, kas svinēja jurģus. Tādēļ mātei klēpī bija milzīga, konditorejā «Sever» pirkta torte baltā kārbā. Viss bija tā, kā parasti mēdz būt tramvajā. Daži cilvēki stāvēja, turēdamies pie siksnām, citi sēdēja. Un viens no viņiem lasīja avīzi. Es palūkojos viņam pār plecu, un mans skatiens apstājās trešajā slejā. Pēkšņi burti sāka lēkāt, it kā es skatītos uz tiem caur tēva brillēm. Tomēr paguvu izlasīt:
«Tiek pētītas profesora Gromova atrastās informatīvās kopijas, ko atstājuši svešu planētu iedzīvotāji, kuri apmeklējuši Zemi juras periodā . .. Noskaidrot, vai cilvēks spēj uztvert svešās planētas puisēna psiholoģiju un zināšanas, kolektīvam palīdzēja zinātnieka piecpadsmitgadīgais dēls … Atklātas milzīgas atmiņas rezerves …»
Vārdi lēkāja. Man kļuva auksti un tūlīt pēc tam karsti, un tad atkal auksti.
— Kas tev notika? — jautāja māte.
Es nepaguvu atbildēt, jo metos pakaļ pilsonim, kas piecēlās un ātri devās uz durvīm.
— Avīzi! — es kliedzu pa visu tramvaju. — Iedodiet man, lūdzu, avīzi!
G. Altovs. KLĪNIKA ,,DIŽAIS PIEKŪNS"
Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit minūtēm Jurijs Petrovičs Vitovskis paziņoja: «Tātad izlemts, sākam desmitos.» Es pavaicāju, ko man tagad darīt. Viņš atbildēja: «Paņemiet papīru un aprakstiet lietas būtību. Galvenos faktus un domas. Visu, ko jūs domājat par gaidāmajiem notikumiem. Vēlāk šīs piezīmes palīdzēs
jurns izprast pašam sevi.» SV, kas vairākkārt nosodoši palūkojās uz Vitovski, piebilda: «Pareizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradīšos pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.»
SV nemiers ir saprotams — man nav dublētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.
Lai notiek, papūlēšos — bez lirikas un īsi — uzrakstīt «galvenos faktus un domas».
Pats galvenais fakts ir tas, ka šeit, klīnikā «Dižais piekūns», paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobežoti pagarināt mūžu. Pirmais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.
Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdzstrādnieki jau sen ir atrisinājuši nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstības psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.
Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par šā eksperimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patiešām — kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, — un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu «nē». Tagad mana atbilde ir noteikts «jā».