Atbilde. Uzdrošinos sacīt, ka tas jau ir pārāk slikti, ja cilvēks nav atjautīgāks par mašīnu. Taču tas nenozīmē, ka mašīna mūs nonāvēs. Tā būs pašnāvība.
Jautājums. Vai tiešām mašīnām ir tendence kļūt aizvien sarežģītākām un atjautīgākām?
Atbilde. Mēs patlaban izgatavojam ārkārtīgi sarežģītas mašīnas un drīzumā izgatavosim vēl daudzkart sarežģītākas. Pastāv parādības, kas līdz šim vispār nav saistījušas sabiedrības uzmanību, parādības, kas daudziem no mums liek domāt, ka tas notiks ne vēlāk kā pēc apmēram desmit gadiem.
— Šie desmit gadi ir pagājuši, — sacīja Vitovskis. — Vai cilvēks tagad var sacensties ar mašīnu intelektuālu uzdevumu risināšanā?
Vitovskim pašam šis jautājums, protams, , bija skaidrs,. Mans uzdevums bija izstāstīt par modernām universālām «KM» sērijas mašīnām un par savu heirotronu jaunākajām konstrukcijām. Viņš noklausījās, nepārtraukdams mani, un pēc tam pajautāja, ko es šai sakarā domājot par nākotni.
Es atbildēju apmēram tā.
Būtu vislielākā vieglprātība pienācīgi nenovērtēt problēmu «cilvēks un mašīna». Runa nav par mašīnu dumpi. Šie skapji un kastes absolūti nav spējīgi dumpoties. Problēma ir tieši pretēja: mašīnas pārāk labi strādā mūsu labā. Teiksim, mašīna veic. ekonomista darbu.
Kas jādara ekonomistam pašam? Vai viņam jāpilnveidojas, jāmācās, jāpāriet uz sarežģītāku darbu? Bet nav nemaz tik vienkārši pilnveidoties trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā. Turklāt tagad gandrīz visas mašīnas spējīgas darba procesā pilnveidoties. Un tās dara to daudz straujāk nekā cilvēks.
Kādreiz mašīnas izspieda cilvēku no fiziskā darba sfēras garīgā darba sfērā. Pēc tam mašīnas kļuva aizvien gudrākas. Ko darīt? Pielikt punktu, izbeigt intelektuālo mašīnu pilnveidošanu? Pasaulē, kas ir sadalīta daudzās valstīs, tas nav tik vienkārši. Un arī pati «punkta pielikšana» liktos dīvaina: intelektuālas mašīnas nav ieroči, tām jākalpo cilvēkam …
Pagaidām mēs aprobežojamies tikai ar neradikāliem pasākumiem: cilvēki pāriet uz mazāk «kibernētiskām» nozarēm, strauji pieaug to cilvēku skaits, kuri nodarbojas ar mākslu.
— Vai pēc jūsu domām cilvēks var sacensties ar mašīnu? — jautāja Vitovskis. — Cilvēks taču arī attīstās, vai ne?
Es iebildu: cilvēks attīstās pārāk lēni. Trīstūkstoš gadu laikā cilvēka smadzenes gandrīz nav mainījušās. Jūtamām izmaiņām nepieciešami desmitiem tūkstošu gadu.
— Tas ir un reizē nav tā, — teica Vitovskis.— Mašīnas patiešām attīstās daudz ātrāk par cilvēku. Aplūkojot problēmu «cilvēks un mašīna», mēs redzam cilvēku, kas nemainās, un mašīnu, kas mainās strauji. Taču kibernētika, pati attīstoties, rada līdzekļus paātrinālai, ļoti straujai cilvēka smadzeņu attīstībai. Tātad, ja nevairās no problēmas «cilvēks un mašīna» (tāda tendence pastāv), varētu harmoniski attīstīt cilvēkus un mašīnas, saglabājot starp tiem optimālu distanci. Kā jums šķiet?
Mana atbilde, liekas, nebija īsti loģiska. Mani pārsteidza negaidītā ideja, ka iespējama (visas cilvēces!) nemitīga pilnveidoša-, nās — tikpat strauja kā mašīnu attīstība.
Jā, lai cik tas arī būtu dīvaini, neskaitāmos strīdos par problēmu «cilvēks un mašīna» visi vienmēr uzskata, ka «cilvēks» iri mūsdienu cilvēks, bet «mašīna» — ir nākotnes mašīna. Uzskata par neapšaubāmu, ka cilvēka smadzeņu spējas pēc divdesmit gadiem vai pēc gadsimta paliks gandrīz tādas pašas: kā šodien. Un arī pēc tūkstoš gadiem cilvēka «konstrukcijā» nenotiks principiālas pārmaiņas — vismaz fantasti tā domā.
Es ar nodomu pieminēju fantastiku. Zinātne pagaidām vēl nenodarbojas ar jautājumu par XXI vai, vēl jo vairāk, par XXX gadsimta cilvēkiem. Pētniecības darbu plānos starp daudziem tūkstošiem tēmu nav nevienas, kas būtu veltīta nākotnes cilvēkam. Mūsu priekšstats par nākamības ļaudīm veidojas daļēji intuitīvi, daļēji fantastiskās literatūras ietekmē. Tāpēc problēmu «cilvēks un mašīna» mēs sākam risināt, balstoties uz priekšstatiem par nākotnes cilvēkiem, kurus esam smēlušies no fantastiskās literatūras.
Ja nu cilvēka «konstrukcija» principā nemainās, mašīnas neizbēgami kļūs gudrākas par mums. Tas ir tikai laika jautājums. Es vēlreiz uzsveru: mašīnas mūs neapēdīs. Tās tikai arvien labāk un labāk veiks mūsu darbu — gan ražošanas, gan pētniecības, gan administratīvo.
Ilggadīgajās diskusijās pamazām izveidojies kompromisa (es teiktu — visai nenoteikts) viedoklis: teorētiski mašīnas var kļūt bezgalīgi gudras, bet praktiski tādu mašīnu radīšana ir neiedomājami sarežģīts darbs, ko vel tik drīz nevarēs paveikt. Apmēram tāda divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija attieksme pret atomenerģijas problēmu: vispār iespējams, taču grūtības ir tik milzīgas, ka būs nepieciešami daudzi gadsimti… Kā zināms, viss norisinājās daudz ātrāk.
Es pierakstu to, ko patlaban domāju pēc garajām sarunām ar Vitovski un Panarinu. Pirmās sarunas laikā domas bija haotiskākas. Un tomēr jau tad uztvēru galveno. Problēmas «cilvēks un mašīna» otrā būtība (tāpat kā nemirstības problēmas otrā būtība) aizsākās ar vienīgi pareizā ceļa noskaidrošanu: nākotnes cilvēkam nepieciešama principiāli jauna spēja pastāvīgi un ātri pilnveidot savu «konstitūciju».
Tonakt es uzskatīju, ka izprotu Vitovska un Panarina darba jēgu: atrisināt nemirstības problēmu nozīmē atrisināt arī problēmu «cilvēks un mašīna». Es toreiz vēl nezināju, ka tā ir tikai daļa klīnikā veicamo darbu. Varbūt arī ne pati svarīgākā.
Man nenāca miegs. Nekad agrāk nebiju redzējis saulainās polārās naktis. Laiks bija apstājies. Aizķērusies aiz apvāršņa, saule stā-ļf vēja nekustīga. Putni bija apklusuši. Pat vējš pārstāja gaudot. Klusums bija gandrīz vai nereāls.
Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai «Dižais piekūns»!
Liekas, tad es sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus, kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas viss noticis.
Tomēr nē. Doma par piedalīšanos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. .
Mani uzmodināja Panarins.
— Jūs nogulēsit visinteresantāko, — viņš teica. — Saposieties labi ātri! Uzkopt neko nevajag. Visu izdarīs «svētais gars».
«Svētais gars» klīnikā mita, to jau es biju pamanījis. Iepriekšējā vakarā mēs no Vitovska kabineta uz dažām minūtēm izgājām terasē, kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.
Apmēram tādā pašā veidā tika pasniegtas arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i «svēto garu».
— Jūs šeit ieradāties kā bārenis, — atbildēja SV. — Un jums pagaidām jāpaliek bārenim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, Patlaban šī sabiedrība uz laiku pārcēlusies citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi neredzams «svētais gars».
«Svētais gars» gan bija neredzams, taču ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pilnīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimentam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņingradā, kad mēs gaidījam lidmašīnu uz Sīkti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās šādi:
— Ideja ir vienkārša kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir šāda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informācijas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frekvencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem dažādu informāciju. Tālāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.