* *
Es laikam šajā mēnesī daudz strādāju. Es saku «laikam», jo interesantu darbu ir grūti izmērīt. Un tomēr — salīdzinājumā ar Panarinu paveicu nožēlojami maz. Zinātnieka deviņas atmiņas (varbūt jāsaka — papildatminas?), cita citu netraucēdamas, «sagremoja» informāciju, ko viņš ik dienas uzņēma četru stundu ilgajos seansos. SV, sarunājoties ar mani. spēja vienlaicīgi domāt par deviņām dažādām problēmām. Pie tā ir grūti pierast. Es bieži pārbaudīju Panarinu, devu viņam uzdevumus, lūdzu kaut ko aprēķināt, pārtulkot. Panarins gandrīz zibenīgi izpildīja manus uzdevumus, turklāt nepārtraukdams savu parasto darbu.
Otrās atminas apjoms ir mazāks nekā pirmās, bet trešās — mazāks nekā otrās, un tā
tālāk. Toties atbilstoši pieaug domāšanas operāciju ātrums. Ja Panarinam būtu divpadsmitā atmiņa (nolādētā terminoloģija!), viņš varētu sacensties ar skaitļošanas mašīnu.
Lai cik tas arī būtu savādi, Panarins izturas pret savām iespējām diezgan mierīgi un pat ar vieglu skepsi. Man turpretī atmiņu līdzāspastāvēšana šķiet milzīgs zinātnes sasniegums. Iespējams pat, ka tas ir visdaudzsološākais visā tās vēsturē. Zināšanu fronte ātri paplašinās, bet specializācija ievirza darbu un zināšanas arvien šaurākā gultnē; tagad šo traģisko pretrunu izdosies likvidēt. Cilvēkam pietiks spēka - gan ļoti plašu zināšanu apgūšanai, gan mākslai, gan arī dzīvei — turklāt krietni daudzveidīgākai nekā Leonardo dzīve …
Vienkāršs aprēķins.
Cilvēks spēj uztvert ne vairāk kā 25 informācijas bitus sekundē. 80 gadu ilgā saspringtā darbā (ik dienas 8 stundas) smadzenes saņem 4,21010 bitus. Tas ir maksimums. Praksē šis skaitlis ir daudz mazāks. Tai pašā laikā cilvēka smadzeņu tilpums teorētiski pārsniedz 1015 —1016 bitus. Mēs izmantojam tikai vienu miljono daļu mūsu iespēju …
Kad es izstāstīju Panarinam savus apsvērumus, viņš sacīja bez sajūsmas:
— Diemžēl, sākot ar astoto atmiņu, krasi pastiprinās izstarojumi. Tas, ko es iegaumēju, ātri izgaist. Tipiska telepātija! Tieši tāda ir telepātijas mehānikas.būtība: smadzenes sāk darboties augstfrekvences režīmā. Parastajos apstākļos tas notiek reti. Biežāk smadzeņu defekta gadījumos vai kritiskās situācijās, kad domāšanas augstfrekvences režīmi spontāni rezonē. Bet man tas notiek pakāpeniski. Tā tas ir. Ja šeit būtu vēl viens tāds pilsonis, mēs nepārtraukti apmainītos domām. Neatkarīgi no mūsu vēlēšanās. Un, ja šeit būtu tūkstošiem tādu cilvēku, visi dzirdētu cits cita domas … Var jau būt, ka Jurijam Petrovičam taisnība — perspektīvāks ir cits ceļš.
Vēlāk es uzzināju, ka Vitovskis jau pašā sākumā bijis pret atmiņas apjoma mehānisku palielināšanu. Pēc Vitovska domām, jāizmanto «augstāko» atmiņu īsais mūžs: nepieciešamības gadījumā cilvēks ātri uzņem milzīgu informācijas klāstu, izmanto to, bet pēc tam zināšanas, kas kļuvušas nevajadzīgas, izzūd.
Jāatzīstas, ka Panarina un Vitovska domstarpību būtība nav īsti skaidra. Varētu taču izmantot abas metodes.
— Nedomājiet par to, nenovirzieties, — teica Panarins. — Jūsu eksperiments ir daudz svarīgāks. Nestrīdieties. Visnozīmīgākie atklājumi zinātnē attiecas uz pašas zinātnes organizāciju. Patlaban uz katru nenovecojušu hipotēzi ir trīs četras hipotēzes, kuras pilnīgi varētu nodot arhīvā. Tomēr to autori izmisīgi aizstāvas. Iedomājieties: cilvēks ir noņēmies ar šo hipotēzi piecpadsmit, divdesmit, trīsdesmit gadus — un pamazām sācis pamanīt, ka tā, hm, teiksim, rada zināmas šaubas. Bet cilvēkam tad jau ir solīds stāvoklis, skolnieki. Viņam nav laika šaubīties: redakcijās jau guļ raksti, ir sastādīts lekciju saraksts, ieplānota runa kongresā … Pat vienatnē ar sevi viņš neuzdrošinās aizdomāties līdz galam. Vieglāk pārliecināt sevi, ka apstrīdi citas hipotēzes tīri zinātnisku apsvērumu dēļ … Bet redz, kur tas suns aprakts: jo straujāka ir zinātnes, attīstība, jo biežāk jāmainās hipotēzēm. Zinātne operē galvenokārt ar hipotēzēm: pied laiko vienu — aizsviež, atrod citu, tuvāku īsi tenībai, un tūlīt sāk atkal jaunus meklējumus; Bet hipotēzes radītājs negrib, nevar uzreiz kdj pā ar hipotēzi «aizsviest sevi» izejas pozīcijās. No tīri cilvēciskā viedokļa ir saprotams! otras dzīves taču nav. Ilgs mūžs padarīs cilvēkus gudrākus. Viņi vairīsies padziļināt savas kjūdas tikai tāpēc vien, ka nav laika tās izlabot. Kaut gan, patiesību sakot, atzīt kļūdas nekad nav par vēlu. Es nodibinātu pat" speciālu prēmiju zinātniekiem, kas aizstāvējuši nepareizas teorijas un pēc tam spējuši vīrišķīgi pateikt: jā, esmu kļūdījies, sākšu no jauna . ..
* * *
Vēl piecpadsmit minūtes. Panarins ieradīji sies tieši noteiktā laikā, viņš ir precīzs.
Šķiet, ka ir ņemti vērā visi iedomājamie varianti. Lai arī kāds būtu konsolidācijas termiņš, es rīkošos pēc iepriekš pārdomāta plāna.Maz ticams, ka notiks kaut kas negaidīts.
Es uzrakstīju šo frāzi un nodomāju: nē,i viss būs negaidīts.
Kā cs parādīšos savā laboratorijā? No šejienes, no klīnikas, cs sarunājos ar saviem puišiem gandrīz katru dienu. Būtībā tas arī izšķīra jautājumu par manu piedalīšanos eksperimentā. Viņi varēs strādāt bez manis. Šis atklājums bija vienlaikus skumjš un patīkams. Man likās, ka esmu izveidojis kolektīvu un ka bez manis tas izirs. Bet kolektīvs — kā es pārliecinājos — ir stabils un spējīgs patstāvīgi attīstīties.
Bez manis pētījumi laboratorijā ir pavirzījušies uz priekšu. Pavērsiens pagaidām ir tikko manāms, viņi domā, ka turpina manu līniju. Bet tās ir jau pirmās jaunā — ne mana — pētnieciskā rokraksta pazīmes.
Viņi domā, ka patlaban atrodos Akadēmijas komandējumā uz astoņiem mēnešiem. Pēc visa spriežot, tie nolēmuši, ka tam ir sakars ar kosmosu. Nu ko, lai domā tā.
Paies pusgads, un es atkal parādīšos laboratorijā … Varbūt kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Parādīšos, lai sāktu visu no jauna un paveiktu desmit gados divas trīs reizes vairāk nekā agrāk.
Un tas ir mans galvenais uzdevums.
* **
Panarins ieradīsies pēc vienpadsmit minūtēm. Patlaban viņš ir pagalmā, noņemas ar saviem bruņurupučiem. Pat šodien.
Panarinam raksturīga ideja. Kā apgalvo SV, uz to viņu ir uzvedinājusi septītā atmiņa.
«Tiesa,» viņš teica, «piektā atmiņa uzskata, ka tie ir murgi. Taču man personiski patīk idejas loģika.»
Pirmajā acu uzmetienā viss tiešām liekas vienkārši. Kairinot ar elektriskajiem impulsiem noteiktus smadzeņu rajonus, izdodas atdzīvināt aizmirsto, radīt pilnīgu redzes un dzirdes ilūziju. Tas bija zināms jau sen. Zināja vēl ko citu: to, ko redz putns vai zivs, var ar biostrāvas rezonanses metodi pārraidīt cilvēkam. Pats interesantākais Panarina idejā ir tas, ka viņš grib «translēt» cilvēkam ilgi dzīvojošo dzīvnieku redzes atmiņu. Panarins ir atlasījis trīssimt gadus vecus bruņurupučus un pūlas likt viņiem atcerēties, ko tie savā garajā mūžā redzējuši…
Pagaidām no tā nav iznācis absolūti nekas. Bet SV ir neatlaidīgs. Viņš arī šodien, «pieslēdzies» kārtējam bruņurupucim, izmēģina neskaitāmas impulsu kombinācijas.
Bet man nav ne jausmas, ko patlaban dara Vitovskis. Neticu, ka viņš ir laboratorijā. Tur jau vakar viss bija kārtībā. Par ko šais brīžos domā Vitovskis?
Varbūt viņš, noņēmis brilles, skatās uz tundru, uz debesīm?
Es vēroju pasauli ar paasinātu redzi tikai dažas minūtes. Bet redzētais iespiedās atmiņā uz visiem laikiem. Neticu, ka to var aizmirst.