Ļeontjevs, mazliet padomājis, sarosījās un īsi atbildēja:
— Jā, neapšaubāmi ir.
— Kāda tad?
— Man šķiet, sena Helada.
— Tātad jūs gribat teikt, ka visas ainas, ko jūs domās skatāt, kaut kādā veidā ir saistītas ar jūsu priekšstatiem par Helādu?
— Jā, tas tiesa, profesor.
— Labi. Tagad koncentrējieties, ļaujieties mierīgam domu plūdumam un izstāstiet piemēra pēc man divas trīs spilgtākās un nobeigtākās vīzijas.
— Spilgtu daudz, bet nobeigtu gan nav, profesor. Tur jau ir tā lieta, ka jebkura mana vīzija it kā pakāpeniski izzūd dūmakā, aizslīd un pārtrūkst.
— Tas, ko jūs teicāt, ir ļoti svarīgi, bet par to vēlāk. Tagad es gribētu dzirdēt, kādi tad bija kaut vai daži jūsu domu tēli.
— Šis te ir viens no spilgtākajiem: spožas saules gaismas piestrāvota, mierīga jūras piekraste. Topāzkrāsas viļņi rāmi veļas pret zaļganajām krastmalas smiltīm, ar savām mugurām gandrīz aizsniedzot mazu birztalu. Tur aug tumšzaļi koki ar bieziem un platiem vainagiem. Pa kreisi zems piekrastes līdzenums, kas, arvien paplašinoties, aizstiepjas zilajā tālē, kur neskaidri iezīmējas nelielu ēku kontūras. Pa labi no birztalas paceļas augsta, stāva, klinšaina nogāze. Pa to līkloču vijas ceļš, un tas pats ceļš nojaušams aiz birztalas, tās aizmugurē … — leitnants apklusa un paskatījās manī ar agrāko vainpilno izteiksmi.
— Redziet, profesor, tas arī viss, ko es jums varu pasacīt.
— Lieliski, lieliski. Tomēr, pirmkārt, kā jūs zināt, ka tā ir Helāda, un, otrkārt, vai jūsu vīzijas, tādas kā nupat atstāstītā, neatgādina to mākslinieku darbus, kuri ataino Helādu un iztēlojas tās dzīvi?
— Es nespēju izskaidrot, kāpēc zinu, ka tā ir Helāda, bet es to zinu noteikti. Tāpat neviena no šīm vīzijām neatspoguļo agrāk redzētās gleznas par sengrieķu dzīvi. Salīdzinājumā ar priekšstatiem, kādi mums visiem izveidojušies, skatoties iemīļotos mākslas darbus, detaļās ir arī kas līdzīgs, bet ir arī atšķirības.
— Šodien nav vērts jūs vairāk nogurdināt. Izstāstiet vēl kādu citu jūsu halucināciju jeb domu tēlu, un pietiek.
— Atkal akmeņaina, augsta, svelmi dvešoša nogāze. Pa to augšup aizlokās šaurs, karstiem, baltiem putekļiem klāts ceļš. Žilbinoši spožā gaismā tīta sakarsušā gaisa virmojošā dūmaka. Augstu uz nogāzes malas redzami koki, bet aiz tiem paceļas balta ēka ar varenu kolonu rindu. Un vairāk nekā …
Leitnanta stāsti neviesa nevienu plaisu neziņas mūrī, tie neļāva domai nekur pieķerties. Es atvadījos no sava jaunā pacienta, nebūdams pārliecināts, ka tiešam spēšu palīdzēt, un apsolījos pēc pāris dienām, kad būšu visu viņa teikto pārdomājis, piezvanīt.
Nākamajās divās dienās biju ļoti aizņemts, un, vai nu tāpēc, ka biju ļoti noguris, vai arī tāpēc, ka slēdziens vēl nebija nobriedis, man neradās nekāds priekšstats par Ļeontjeva slimību. Turklāt noliktais laiks bija beidzies, un vakarā, juzdamies vainīgs, nocēlu telefona klausuli. Ļeontjevs bija mājās, un es sakaunējos, dzirdot, cik daudz cerību pauda viņa jautājuma tonis. Pasacīju, ka citu darbu jūklī vēl kā nākas neesmu par viņu padomājis, tāpēc piezvanīšu dažas dienas vēlāk. Pie reizes pajautāju, vai viņš nav redzējis vēl kaut ko..
— Protams, atkal ļoti daudz, profesor, — Ļeontjevs atbildēja.
Es palūdzu, lai viņš tūdaļ pa telefonu pastāsta man spilgtāko vīziju, un, lūk, ko es izdzirdēju.
— Augstu virs jūras paceļas balta celtne, un šķiet, ka tās portiks ar sešām augstām kolonām bīstami tālu sniedzas pāri kraujai. No portika uz abām pusēm aiztraucas daļēji koku zaļuma aizsegtas baltas kolonādes. Uz portiku ved platas, baltas kāpnes, ko norobežo ar ģeometrisku precizitāti savienotu milzīgu marmora bluķu parapets. Tā augšpuse viegli noapaļota, un zem tās virknējas kustīgu, kailu figūru smalkie bareljefi. Katrā terasē plašs, ciprešu ieskauts laukums un uz tā kāds tēls. Es nespēju saskatīt šos tēlus, jo traucē žilbinošais saules atspulgs uz marmora pakāpieniem.
Nobeidzis sarunu, es atlaidos atzveltnes krēslā un ilgi domāju par Ļeontjeva dīvaino slimību. Nav nekādas vajadzības stāstīt jums, kā es pūlējos atrisināt šo uzdevumu. Tas ir tikpat neinteresanti, kā parastais faktu virknējums mūsu ikdienas dzīvē, neinteresanti, līdz notiek kaut kas, pēkšņi izmainot visu.
Tā arī bija. Domu plūsma nobeidzās ar piepešu uzliesmojumu, un es sapratu, ka mākslinieka murgu ainu fragmenti ir viena veselā daļiņa tā pakāpeniskā attīstībā. Bet, ja nu tas tā, tad … vai tiešām esmu sastapies ar paaudžu atmiņu, kas saglabājusies un no gadsimtu dzīlēm uzpeldējusi tieši šajā cilvēkā?! Pilnīgi savas hipotēzes varā, es turpināju virknēt man zināmos faktus uz pēkšņi atrastā domu pavediena. Ļeontjevs sūdzējās par sāpēm pakauša augšpusē, bet tieši tur, lielo pusložu aizmugures daļā, manuprāt, glabājas vissenākās saites — atmiņas šūniņas. Acīmredzot milzīgā dvēseles sasprindzinājuma ietekmē no smadzeņu dzīlēm sāka uzpeldēt seni atveidi, kas līdz šim bija apslēpti zem viņa personiskās dzīves atmiņas bagātībām. Un uzmācīgās pūles atcerēties kaut ko, bez šaubām, bija atbalss, ko radīja domu zemapziņas plūsma pāri neizgaismotiem atmiņas atveidiem. Kā māksliniekam redzes atmiņa viņam bija neparasti spēcīgi attīstīta. Tas palīdzēja izgaismotajiem atmiņas fragmentiem domās atspoguļoties veselu ainu veidā.
Atradis atbalsta punktu, es turpināju meklēt arvien jaunus pierādījumus savam minējumam, beidzot pārtraucu spriedelēšanu un satraukts pievērsos telefonam. Ja mani spriedumi ir pareizi, tad es tūdaļ dzirdēšu no Ļeontjeva tieši to, ko vajag dzirdēt. Ja ne — viss ir aplami un no jauna manā priekšā būs nezināmā neizdibināmais, gludais mūris. Es pat aizmirsu, ka ir ļoti vēls. Ļeontjevs kā vienmēr negulēja un tūlīt pienāca pie telefona.
— Vai tas esat jūs, profesor? — es klausulē izdzirdēju viņa kā parasti sasprindzināto balsi. — Tātad jums ir kaut kas padomā?
. — Sakiet, vai jūs zināt savus radurakstus?
— Ak, cik gan reizes man to nav jautājuši! Kā man zināms, mūsu dzimtā nav prātā jukušu, dzērāju un veneriķu.
— Lieciet mierā prātā jukušos, man pavisam kas cits vajadzīgs. Vai jūs zināt, kas pēc tautības bija jūsu senči, no kurienes viņi, no kādas valsts? Jums vajadzētu būt dienvidniekam!
— Tā tas arī ir, profesor, bet es nevaru saprast, kā …
— Paskaidrošu pēc tam. Nepārtrauciet mani! Tātad, kas jūsu dzimtā ir dienvidnieks?
— Es neesmu augstdzimusi persona un precīzu savas dzimtas ģenealoģiju nezinu. Abi mana vectēva vecāki bija cēlušies no Kipras salas. Taču tas bija ļoti sen. Vectēvs pārcēlās dzīvot uz Grieķiju, bet no turienes uz Krieviju, uz Krimu. Arī es pats esmu dzimis Krimā. Bet kāpēc jums tas jāzina, profesor?
— Sapratīsit, ja vien mans pieņēmums ir pareizs … — es atbildēju, neslēpjot savu prieku, un norunāju ar Ļeontjevu tikties rīt.
Guļot gultā, es vēl ilgi -prātoju. Uzdevums bija skaidrs, un diagnoze pareiza. Tagad vajadzēja tikai pastiprināt un turpināt paaudžu atmiņas izgaismošanu līdz kaut kādām Ļeontjevam svarīgām robežām. Bet, kas tās par robežām, Ļeontjevs, protams, nezināja, un arī es nespēju iedomāties. Jau laižoties miegā, nolēmu, ka to nākotne pati rādīs.
Nākamajā dienā tafā pašā kabinetā un tajā pašā agrākajā pozā sēdēja Ļeontjevs. Viņa bālā seja vairs nebija drūma, un viņš ar skatienu nepārtraukti sekoja man, kamēr es pastaigājos pa kabinetu un iepazīstināju viņu ar savu teoriju.. Nobeidzis atlaidos atzveltnī aiz galda, bet viņš sēdēja, nogrimis dziļās pārdomās. Es sakustējos, Ļeontjevs nodrebēja, tad, raugoties man tieši acīs, pajautāja: