— Bet kā jūs, profesor, domājat, vai tas nav zīmīgi, ka ideja izveidot tēlu no ziloņkaula radās tieši man?
— Nu jā, tas var būt, — es īsi atbildēju, nevelēdamies novirzīties no domām, kas iešāvās man prātā par Ļeontjeva atmiņu tālākas izgaismošanas iespējām.
— Un vai tam, kas rnan jāatceras, nav sakara ar manis iecerēto tēlu? — mākslinieks neatlaidīgi turpināja taujāt.
— Jā gan, tas ir ļoti iespējams, — es acumirklī atsaucos, jo mākslinieka vārdi it kā pielika punktu manām pārdomām.
Mani minējumi stipri satrauca Ļeontjevu. Varbūt viņš instinktīvi juta, ka es eju pareizu ceļu, lai atklātu noslēpumu, un jau pats sāka palīdzēt manos meklējumos.
Mēs vienojāmies, ka Ļeontjevs pacentīsies nekavējoties izolēt sevi no visiem ārējiem iespaidiem. Ieslēdzies savā dzīvoklī, pustumsā viņš mēģinās koncentrēties vīzijām, bet, kad tās sāks zust, centīsies tās atkal atsaukt. Nevis cīnīties ar sajūtu, ka kaut kas jāatceras, bet taisni otrādi — pastiprināt to, pēc maniem norādījumiem ierosināt atmiņu ar dažām īpašām zālēm. Pūloties atcerēties, nervu sasprindzinājums var sasniegt bīstamu robežu, taču vajadzēs riskēt. Par savām vīzijām un veselības stāvokli Ļeontjevs ik vakarus ziņos man pa telefonu.
Šoreiz leitnants sāka steigties mājup. Ar skatienu pavadīdams viņa stalto stāvu, es vēlreiz nodomāju, cik reti pievilcīgs ir šis cilvēks, kas neizprotamā kārtā bija kļuvis man dārgs. Vakarā, pretēji gaidītajam, viņš nepiezvanīja. Mazliet raizējos, tāpēc taisījos piezvanīt viņam pats, bet pārdomāju, nolēmis netraucēt sava pacienta vientulīgo gremdēšanos sevi. Tomēr es mocījos šaubās par paša izgudrotās ārstēšanas sistēmas nekaitīgumu un, kad nākamajā vakarā ieskanējās telefons, ar atvieglojumu paskatījos uz pretīgo aparātu.
— Profesor, jums droši vien taisnība. Es iegāju, — Ļeontjevs bez ievada paziņoja, un viņa balsī, kā man šķita, vairs nebija jūtams neveselīgais saspringums.
— Kā? Kur iegājāt? — es nesapratu.
— Nu, tajā mājā vai pilī, tajā baltajā ēkā uz kraujas, — mākslinieks steidzīgi stāstīja. — Protams, visas šīs ainas, ko es tik skaidri atceros, pakāpeniski pāriet cita citā. Tagad es redzu, kas atrodas šajā ēkā. Tur ir liela istaba vai zāle. Durvju vietā plaši atvērts vara režģis. Vara plāksnes sedz arī grīdu. Te daudz tēlu un kaut kādu citu lietu, bet tās es nevaru skaidri saskatīt. Vara režģim pretējā pusē, pie sienas, zāles galvenās ass centrā — plata arkāde, caur kuru redzamas mirdzošas debesis. Pie šīs arkādes vēl viens balts tēls, un tam blakus kaut kādi galdiņi un trauki… Ak, mans dievs, beidzot sapratu: tā taču ir tēlnieka darbnīca! Uz redzēšanos, profesor!
Telefona klausule dobji noklikšķēja. Tagad es ne mazāk kā pats mākslinieks degu nepacietībā, skaidri saprazdams, cik tas viss ir neparasti. Taču kā zinātnieks es mācēju būt pacietīgs un varēju tāpat kā agrāk kārtot savas lietas, kaut gan divus nākamos vakarus telefons klusēja. Zvans atskanēja agri no rīta, kad es vēl tikai gatavojos sākt darba dienu un negaidīju nekādus ziņojumus no Ļeontjeva. Mākslinieks nogurušā balsī palūdza mani tūlīt pat aizbraukt pie viņa.
— Es, liekas, būšu beidzis savus klejojumus pa senatni, neko nespēju saprast, profesor, un ļoli baidos … — viņš nenobeidza.
— Labi, pacentīšos izrauties, gaidiet. Vai nu aizbraukšu, vai piezvanīšu, — es pasteidzos pievienoties.
Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtībām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tornīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslēpies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkārša, bez jebkādas tīšas nekārtības, kādu nezin kāpēc iemīļojuši cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.
Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gaišzilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja atšķirt priekšmetu kontūras. Es pasmaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija izpildīti visi mani norādījumi.
— Iededziet taču gaismu, te ne velna nevar redzēt.
— Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, — bikli palūdza mans pacients. — Es baidos zaudēt savu koncentrētību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.
Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņēmis spuldzītes gaišzilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik iekrituši un bāli ir viņa vaigi.
— Nu, stāstiet, — uzmundrināju mākslinieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vērodams viņa mirdzošās acis.
Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no galdiņa papīra lapu un klusējot padeva to man. Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķīši, lociņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevišķus vārdus. Man visumā ir priekšstats par dažādiem alfabētiem, kā senajiem, tā mūsdienu, taču neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas augšējās īsās rindas, šķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju šīs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūkojiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu šo kabalistiku:
Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zīmēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pārņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas plašuma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ieraudzīju, ka viņš nenovērš acis no manis, — pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa sejai piešķīra bērnišķīgas uzmanības izteiksmi.
— Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? — Ļeontjevs satraukti ievaicājās.
— Protams, neko, — es atbildēju, — bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.
— Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iekšpuse. Sarunājoties ar jums, sapratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. Šī atkārtotā saistība ar maniem sapņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uztverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man droši vien arī vajadzēja uzminēt.
Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastiprinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, taču ainas, kas agrāk nepārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal atgriezās zāle baltajā ēkā — mākslinieka darbnīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeigtības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.
Pēkšņi pamanīju, ka viena istabas daļa ar katru jaunu vīziju kļūst arvien skaidrāk saskatāma, un sapratu: domu ainu turpinājums jāmeklē tikai tēlnieku darbnīcas iekšpusē — tālāk manas vīzijas vairs nesniedzās. Lai arī kā centos, tā sakot, iziet ārpus tēlnieka darbnīcas, neko citu nespēju ieraudzīt.
Taču arvien vairāk izgaismojās sienas labā puse iepretim režģim, tur, kur bija plats un zems logs — arka. Vīzija izzuda, parādījās atkal, un katrreiz es pamanīju arvien vairāk un vairāk detaļu.
Pa kreisi caur arkādi bija saskatāmas priedes un debesis, uz to fona izcēlās no ziloņkaula darināta neliela tēla siluets. Es pūlējos saskatīt šo tēlu, kas nebija lielāks par pusi no cilvēka auguma, taču tā kontūras nekļuva noteiktākas, bet tieši otrādi — pamazām izzuda. Tāpat izzuda vēl kāda detaļa, kas sākumā bija labāk saskatāma nekā (els, — zema un gara pelēka akmens vanna, līdz malām piepildīta ar nez kādu tumšu šķidrumu. Vannā tik tikko varēja samanīt tā kā skulpturālas figūras, tā kā šķidrumā iegremdēta kaila ķermeņa kontūras. Tomēr arī šī detaļa izzuda, bet blakus vannai parādījās galds ar biezu akmens virsmu. Galda vidū atradās ar kaut kādām zīmēm klāta, gluda, kvadrātveida vara plāksne bez jebkādiem rotājumiem, bet tās priekšā — melns duncis un zils stikla trauks.