Kinograma, kuru abi astronauti skatījās veselu stundu, Dīvainās planētas iemītniekiem tika pārraidīta nepilnā minūtē. «Fotona-2» antenas izstaroja elektromagnētiskos viļņus uz visām planētas malām. Lo Vejs, kas pēc daudziem novērojumiem zināja, cik straujš ir šo dīvaino būtņu dzīves ritms, vairākas reizes atkārtoja raidījumu, tad ieslēdza uztvērēju un sāka gaidīt.
Pagāja" dažas minūtes, bet ekrāni joprojām palika tukši. Pēkšņi kabīnes grīda viegli sašūpojās. Lo Vejs palūkojās pulkstenī. Acīm redzot, zvaigžņu kuģa elektromagnētiskā katapulta uzņēmusi Novaka un Rīda izlūkraķeti, kurai tieši šajā laikā vajadzēja atgriezties no kārtējā lidojuma.
Tikko Patriks un Lo paspēja apmainīties domām par biedru atgriešanos, uztvērēja kreisajā ekrānā iezaigo- jās neskaidrs attēls. Lo Vejs iedarbināja pierakstīšanas iekārtu. Attēls pavīdēja no jauna. Šoreiz tas likās ievērojami skaidrāks': pie klintīm piespiedušies divi skafandros tērpti cilvēki. Virs viņu galvām — «torpēda». Tad nesaprotami simboli. Un atkal ekrāns satumsa.
Viss tālākais norisinājās burtiski tajā laika sprīdī, kas bija nepieciešams, lai izslēgtu un tūdaļ pat otrreiz iedarbinātu pierakstīšanas iekārtu. Vienlaikus iedegās divi vidējie ekrāni. Uz kreisā parādījās vienkāršots, gandrīz shematisks zvaigžņu kuģa siluets. Atbildes vietā uz otrā ekrāna pazibēja atsevišķi kinogra- mas kadri: sastinguši jūras viļņi, pilsētu ielas, ļaužu sejas, kalni, raķetes. . . Attēli brīžiem sajaucās, uzplūda cits citam, veidojot dīvainus gaismas režģus.
Mirkli vēlāk abi ekrāni nodzisa. Saruna bija beigusies. Lo Vejs gaidīja vairākas stundas, taču nekā vairs neieraudzīja.
Pirms došanās atceļā, zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi sapulcējās, lai apspriestu ekspedīcijas svarīgakos rezultātus. Par paveikto runāja īsi. Priekšā taču bija veseli četri lidojuma gadi, kuros vajadzēs sīki apstrādāt un izanalizēt datus, ko ekspedīcijas dalībnieki divu mēnešu laikā ieguvuši uz Dīvainās planētas. Sājos četros gados varēja paspēt gan izstrīdēties, gan precizēt secinājumus un aprēķinus.
Sandro Rīds — visjaunākais kolektīvā — uzskaitīja savus ģeoloģiskos atradumus. Maksims Liho — iesirms milzis ar skaidrām, zilām acīm, Novaka līdzgaitnieks vēl no pirmās ekspedīcijas, referēja par agrāk nezināmām elementārdaļiņām, kuras atklājis šīs planētas spīdekļa izstarojumā. Lo Vejs un Patriks Lou informēja klātesošos par planētas iemītnieku, raidījumiem un «torpēdu» kustības dinamiku. Kalsnais tumšmatis Jūlijs Torena pastāstīja par jaunu magnētisku un gravitācijas efektu novērojumiem.
Novāks ziņoja pēdējais.
— Mēs šeit esam sadūrušies ar kristālisku dzīvību. Jā, burtiski «sadūrušies», tāpēc ka . .. nebijām šādai iespējai sagatavoti! Pārāk ilgi uz Zemes valdīja uzskats, ka iespējama vienīgi organiska dzīvība, kuras augstākais, pilnīgākais pārstāvis ir cilvēks. Zinātnieki pieņēma, ka saprātīgas būtnes, ko mēs varētu sastapt citās planētās, atšķirsies no cilvēka tikai nenozīmīgās detaļās': teiksim, ar ausu, acu vai deguna formu.
Visas iepriekšējās ekspedīcijas nespēja ne apstiprināt, ne arī apgāzt šo uzskatu, jo līdz šim mums nebija izdevies sastapt pietiekami augsti attīstītas dzīvības formas. Un, kad mēs otro reizi devāmies šurp uz Dīvaino planētu, lai nodibinātu sakarus ar «neredzamām», taču neapšaubāmi saprātīgām būtnēm, tad gluži neviļus iedomājāmies, ka tās līdzīgas cilvēkiem . . .
Mums bija nepieciešami ilgstoši novērojumi, lai saprastu acīm redzamo: tieši šie «lidaparāti», šīs «torpēdas» ir Dīvainās planētas dzīvie iemītnieki, Dīvaina planēta — dīvaina dzīvība …
Novāks apklusa, domīgi pagrozīja pirkstos sīciņu pusvadītāja triodi un turpināja:
— Lielos vilcienos atšķirību starp mums un viņiem var izskaidrot tā: mēs esam šķīdumi, viņi — kristāli. Mūs daba «samontējusi» no šūnām, kuras nav nekas cits kā visai sarežģīts dažādu vielu un savienojumu šķīdums ūdenī. Viņi sastāv no dažādiem, gan sarežģītiem, gan vienkāršiem — metālu, dielektriķu un pusvadītāju kristāliem. Mēs iegūstam enerģiju aplinkus ceļā — sadalot un oksidējot barību. «Torpēdas» spēj uztvert un apgūt enerģiju tieši — gaismas un siltuma veidā, tāpat kā foto un termoelementi. Šīs būtnes koncentrē sevī milzīgu enerģijas daudzumu un spēj attīstīt patiesi kosmiskus ātrumus …
Taču galvenā atšķirība nav vis kustības ātrumā, bet gan iekšējo procesu norisē. Mūsu dzīvības funkcijas saistītas ar samērā smago jonu un molekulu pārvietošanos. Tāpēc neviens process mūsu organismā nevar pārsniegt skaņas izplatīšanās ātrumu ūdenī. Turpretim elektroniskos procesus «torpēdu» ķermenī ierobežo tikai gaismas ātrums. Lūk, kāpēc gan laika norise, gan domāšanas temps, gan arī priekšstats par pasauli šīm būtnēm ir pilnīgi cits …
Tikko Novāks bija apklusis, Torena pielēca kājās un, zibinādams melnās acis, iesaucās':
— Anton, kas tad tā par «dzīvību» bez vielu maiņas! Vai to maz var uzskatīt par dzivību?
— Kāpēc ne? «Torpēdas» kustas, attīstās, apmainās ar informāciju …
— Jā, bet k ā viņas attīstās? K ā vispār izveidojusies kristāliskā dzīvība? Kā šī dzīvība vairojas?
Novāks pasmaidīja.
— Tev vajadzētu vēl pajautāt, vai šiem radījumiem ir arī ģimene un mīlestība! Nezinu. Mēs pārāk maz zinām
— Kristāliskās būtnes… — jūsmīgi atkārtoja Sandro Rīds. — Iedomājieties, — vienā minūtē tās var izdomāt vairāk nekā es veselā mēnesī! Tā taču ir domu lavīna, un kādu domu .. .•
— Pagaidiet, Anton, — iebilda Patriks Loiv— Ja tā ir dzīvība un, kā jūs apgalvojat, saprātīga dzīvība, tai noteikti jābūt radošai. Bet kur ir šo būtņu radošā darba pazīmes? Planēta taču izskatās pirmatnēji mežonīga!
— Esmu domājis ari par to, — kapteinis atbildēja. — Izskaidrojums, šķiet, ļoti vienkāršs: kristāliskām būtnēm tas viss nav vajadzīgs. Tām nekad nav bijusi un arī nebūs tāda civilizācija kā mums. Tās nerada un nepilnveido mašīnas un aparātus, bet attīstās pašas … Iepriekšējā ekspedīcijā mēs redzējām nevis «torpēdas», bet spārnotus ķermeņus, kas atgādināja veco laiku lidmašīnas, — tā šīs būtnes izmainījušās divdesmit gados.
— Bet vai tad par saprātīgiem var uzskatīt radījumus, kas nav atstājuši nekādas kolektīva darba pēdas? Varbūt tie ir «kristāliski dzīvnieki»?
— Tādas pēdas ir! — Novāks enerģiski pamāja ar roku. — Ir pēdas! Tiesa, diezin vai tās var saukt par radoša darba pēdām … Es runāju par Dīvainās planētas pazudušo atmosfēru. Sī atmosfēra, acīm redzot, kavēja «torpēdas» lidot, neļāva kāpināt ātrumu. Un viņas to iznīcināja …
— Ja tās ir saprātīgas būtnes, — Patriks tomēr negribēja piekāpties, — tad kāpēc viņas necenšas ar mums nodibināt sakarus? Kāpēc neatbildēja uz kino- gramu?
— Redziet, Patrik … — Novāks dažus mirkļus apdomāja atbildi. — Baidos, ka šīm būtnēm saprast mūs vēl grūtāk nekā mums viņas. «Torpēdu» domāšanas un kustības ātrums ir tik liels, ka novērot mūsu rīcību viņām grūtāk, nekā mums novērot koka augšanu. Atceraties? Lai aplūkotu cilvēkus, «torpēdas» piķēja … Kas zina, vai tikai šīs būtnes neuzskata par dzīviem radījumiem zvaigžņu kuģi un izlūkraķeti, bet nevis mūs pašus?
— Klausies, Anton! — Maksims Liho pēkšņi teica. — Ja tev bija kaut niecīgas aizdomas, ka «torpēdas» ir saprātīgas būtnes, kāpēc tad tu. . . iznīcināji . . . notrieci vienu no tām?
Kapteinis neveikli paraustīja plecus.
— Šo minējumu taču vajadzēja pārbaudīt! Citādi mēs aizlidotu, tā arī neko neuzzinājuši. ..