Ekspedīcijas dalībnieki klusēja.
— Saprotu. — Novāks pārlaida viņiem pētošu skatienu. — Bet arī jums jāsaprot… Vērtēt notikušo
šobrīd ir ļoti grūti. To mēs vēl paspēsim. Pārdomām laika pietiks.. . Bet tagad, — viņa balss atguva parasto skanīgumu, — gatavoties startam!
Novāks maldījās: laika pārdomām nebija daudz.
Sandro Rīds pirmais ieraudzīja izplatījumā priekšmetu, kas mazliet atgādināja zvaigžņu kuģi.
«Fotons-2» jau desmito diennakti lidoja ar paātrinājumu. Patlaban tas ik sekundē veica četrdesmit tūkstoš kilometru. Mīklainais priekšmets joprojām tuvojās. Taču žilbinošie antihēlija uzliesmojumi dzinēju sprauslās neļāva to pienācīgi saskatīt.
Sandro no observatorijas izsauca vadības centrāli.
— Anton, apturi dzinējus.
— Kas noticis?
— Mums seko nezināms ķermenis . . .
Novāks izslēdza dzinējus, un drīz vien novērojumi parādīja, kā savādais priekšmets nav nekāds kuģis. Izplatījuma tumsā «Fotonam-2» sekoja «torpēdu» spiets! Tas izstaroja spilgtu, mainīgu mirdzumu. Centrā, acīm redzot, atradās kodols, kas ar impulsveidī- giem uzliesmojumiem dzina visu spietu uz priekšu, izstiepdams to elipsoīdā un pēc tam atkal savilkdams lodē.
— Kaptein, viņi mūs panāk! — parasti apvaldītais Lo Vejs šoreiz neslēpa savu uzbudinājumu. — Atlikuši tikai kādi desmit tūkstoši kilometru… Vai nevajadzētu ieslēgt dzinējus?
— Pagaidīsim vēl drusku, — neatraudamies no okulāra, atbildēja Novāks.
… Kad «Fotonu-2» no «torpēdām» šķīra ne vairāk kā tūkstoš kilometru, uzliesmojumi spietā pēkšņi izbeidzās, un tas kļuva pilnīgi neredzams. Sandro ieslēdza radioteleskopu: uz ekrāna parādījās tumša lode, kas šķietami nekustīgi karājās izplatījumā.
— Šīs būtnes nemaz netaisās uzbrukt, — Torena atviegloti uzelpoja.
— Protams! To viņas daudz vienkāršāk varēja izdarīt uz Dīvainās planētas … «Torpēdu» nodoms ir cits. Man liekas, viņas grib mums sekot līdz ceļa galam. — Novāks apklusa un tad, uzsvērdams katru vārdu, turpināja: — Lūdzu, padomājiet par sekām un dodiet savus priekšlikumus!
— Tas taču lieliski! — Sandro bija gatavs bez ierunām pieņemt šo iespēju. — Iepazīstināt cilvēkus ar kristāliskām būtnēm … Nodibināt ar tām sakarus, radošu sadarbību!
— «Torpēdu» rīcībā varētu nodot Merkuru, — lietišķi piebilda Maksims Liho. — Tur ir gandrīz tādi paši apstākļi kā uz Dīvainās planētas. Lai izveido koloniju … Es zinu, kas tevi satrauc, Anton. Tavas bažas ir veltīgas! Cilvēcei pietiks spēka, lai tiktu galā ar šīm būtnēm. Bet es neticu, ka var izcelties konflikts. Domājoši radījumi vienmēr atradīs iespēju saprasties …
Novāks palūkojās uz Torenu.
— Tu, Jūlij?
Fiziķa tumšajās acīs atspoguļojās neremdināmas zinību alkas.
— Mums, — viņš teica, — rūpīgi jāizpētī spieta kustības likumi. Tajā nav slēgtas konstrukcijas un, spriežot pēc novērojumiem, nav arī antivielas. Tomēr «torpēdu» spiets ik sekundē veic ne mazāk kā četrdesmit tūkstoš kilometru. Interesanti, vai tas spēs sasniegt vēl lielākus ātrumus?
— Un tu, Lo?
Lo Vejs neatbildēja uzreiz.
— Šīs būtnes nevēlējās stāties ar mums sakaros. Viņas pat necentās kaut kādā veidā paziņot, ka sekos mūsu kuģim. Tas liek nopietni padomāt…
— Jūsu domas, Patrik?
— Atklāti sakot, es piekrītu Maksimam. Bet ko domājat, kaptein, jūs pats?
— Manas domas? —. Novāks kā skaldīt noskaldīja: — Mums jātiek no spieta vaļā par katru cenu!
Šie vārdi izraisīja dedzīgus iebildumus. Kapteinim piekrita tikai Lo Vejs. Galu galā astronauti tomēr bija spiesti pārtraukt diskusiju. Novāks devās uz vadības centrāli un iedarbināja dzinējus. Viņš vēl cerēja, ka «torpēdas» neizturēs šo sacensību.
Pēc četrdesmit diennaktīm zvaigžņu kuģa ātrums jau pārsniedza simtpiecdesmit tūkstoš kilometru sekundē. «Torpēdas» joprojām neatpalika. Un, kad Novāks uz dažām stundām izslēdza dzinējus, lai dotu ļaudīm iespēju atpūsties no paātrinājuma radītās pārslodzes, visi atkal sanāca zālē.
— Ne tikai vest spietu līdzi, bet kaut vai norādīt tam virzienu uz Saules sistēmu nozīmē gatavot cilvēcei iznīcinošu triecienu, — kapteinis centās pārliecināt savus biedrus. — Būtu smieklīgi domāt, ka «torpēdas» apmierināsies ar Merkuru. Tās pakāpeniski sagrābs visas planētas!
— Kāpēc tu uzskati tās par iekarotājām? — Sandro jautāja. — Vai tad mēs, cilvēki, dodamies uz citām planētām, lai uzkundzētos to iemītniekiem? Visticamākais, ka «torpēdas» devušās lidojumā, lai iegūtu jaunas zināšanas . ..
— Zināšanas, mans draugs, vajadzīgas nevis pašas par sevi, bet gan dzīvības tālākai attīstībai. «Torpēdām» šajā nolūkā nepieciešamas jaunas zemes. Viņu spīdeklim ir tikai viena planēta. Tā jau kļuvusi viņam par šauru. Kad cilvēkiem pirms divi simti gadiem mūsu vecā Zeme kļuva par šauru, viņi sāka apgūt Marsu un Venēru, radīja atmosfēru uz Mēness. «Torpēdām» šādas iespējas nav.
— Saules sistēmā pietiks vietas gan mums, gan arī viņām. Kāpēc jūs domājat, ka šis būtnes centīsies iznīcināt cilvēkus? — iebilda Patriks Lou.
— Gluži vienkārši tāpēc, ka cilvēkiem un kristāliskām radībām nevar būt nekā kopīga, — Lo Vejs nepārprotami atbalstīja Novaku. — Bojātas elektronu mašīnas murgiem ir daudz vairāk līdzības ar mūsu domāšanu, jo mēs taču izstrādājam šādai mašīnai programu. Bet «torpēdas» . . . Tās nepazīst mūsu jūtas un priekšstatus. Tās nesapratīs arī mūsu domas. Mēs esam pārāk dažādi…
Kad astronauti atgriezās kabīnēs, Novāks bija izmisis. Viņš saprata, ka «Fotona-2» apkalpes locekļiem, acīm redzot, neizdosies šajā jautājumā saskaņot savus uzskatus.
Tas notika sešdesmit astotajā dienā pēc starta. Vajadzēja izdarīt pēdējo pagriezienu, lai ievadītu kuģi inerces trajektorijā, kuras galā kā niecīga dzeltena zvaigznīte spīdēja mūsu Saule. Novāks sēdēja pie vadības pults. Visas pretišķības, kas bija uzliesmojušas starp astronautiem, šobrīd sakoncentrējās viņa apziņā.
Neliels kloķa pavērsiens. .. Kurss — mazliet pa kreisi, un viņš parādīs «torpēdām» ceļu uz Sauli. Tālāk tās droši vien nesekos «Fotonam-2», bet aizsteigsies kuģim priekšā. «Mēs pat nepaspēsim brīdināt Zemi. Tikko «torpēdas» parādīsies Saules sistēmā, notikumi risināsies zibenīgi. Cilvēki vēl nebūs pamanījuši šīs būtnes, kad tās jau varēs sākt rīkoties …»
Regulatora kloķis palika nekustināts. Zvaigžņu kuģis ar katru sekundi attālinājās par simtiem tūkstošiem kilometru no inerces līknes, no ceļa uz Sauli, uz Zemi. .. Antona Novaka sirds pamazām nomierinājās. Viņa prāts atguva parasto asumu un skaidrību. Tagad problēma — kā tikt vaļā no kristālisko radību spieta — kļuva par stingri zinātnisku uzdevumu. Un šo uzdevumu vajadzēja atrisināt pēc iespējas īsākā laikā.
.. . Novirzi no aprēķinātā kursa pirmais ievēroja observatorijā dežurējošais Sandro Rīds.
— Anton, kas noticis? Mēs esam nomaldījušies no kursa!
Novāks paskatījās uz aparātu skalām: 0,86 gaismas ātruma. «Par agru pamanījis . ..» viņš īgni nodomāja. «Kuģa gaita jāpaātrina vēl trīsdesmit stundas. Nu tikai sāksies …»
— Tūlīt paskaidrošu, Sandro … — Novāks ieslēdza sakaru kanālus, kas saistīja viņu ar visām kabīnēm. — Uzmanību! Klausieties visi! Zvaigžņu kuģis lido ar 42 grādu leņķi pret aprēķināto kursu Lielā Lāča betas virzienā.
— Tas ir trieciens mugurā! — Patriks sašutis iesaucās. — Tu gribi, lai mēs nekad neatgrieztos uz Zemi?!