Vai šie lūžņi ir no viņa? Kas ir šīs nirfas?! Burvji? Haoss? Kas tā par zinātnisko fantastiku, tava māmiņ?! Neviļus es paskatījos uz zobenu, kura rokturis joprojām bija satverts manā labajā rokā.
Varbūt šie divi ir kaut kādi lomu spēlētāji? Vienkārši viņi šeit spēlē spēli, tāpēc viņi iejutās lomā. Un viņi mani pieņēma kā savējo? Esmu dzirdējis par tik spītīgiem cilvēkiem. Vasiļina stāstīja…
Bija daudz vieglāk noticēt šādam skaidrojumam nekā zvaigznēm, ko redzēju aptumšotajās debesīs. Šādu debesu uz Zemes noteikti nebija, ja vien es, protams, neatrados otrā puslodē. Taču uzreiz divi pavadoņi deva mājienu, ka noteikti neesmu otrā puslodē, bet, visticamāk, tomēr kādu vielu ietekmē. Ak, Valečka-Valjuša, kāpēc tu man iedevi tik izvēlīgu dzērienu?
Nolēmis pagaidām neņemt visu uz ticību, es jautāju:
— Kur mēs vispār ejam?
— Mēs zinām, kur! Uz grāfa Zinborro pili! — Smirdīgais viegli atbildēja.
"Mm," es skepsi dungoju.
Bloķēt! Protams. Bet varbūt vismaz tur atradīsies adekvāti cilvēki. Ne visi spēlē lomu tik labi kā šie.
Man šausmīgi trūka informācijas, bet diez vai es saņemšu jēgpilnus paskaidrojumus no saviem šaurajiem ceļa biedriem. Uzmanīgāk aplūkoju Ogri, cerot, ka viņa platie pleci un dīvainā seja ir tikai prasmīga pārvērtība. Slaveni cosplayeri* pat to nedara. Labi, varbūt viņš lēnām atlaidīs mani, un mēness kļūs par vienu, un šis puisis saruks.
Atlaidusi situāciju, es nedaudz atslābu un sāku skatīties apkārt. Bet tiklīdz es pagriezos un paskatījos uz meža ceļu, man bija viss. Aiz muguras mežs bija pilns ar kaut kādām gaismām. Viņi kustējās, kustējās aiz kokiem, pamazām panākot ratus. Daži jau peldēja paralēli, braukšanas virzienā.
— Puiši, kas tas ir? — piesardzīgi jautāju.
— Ak, cik slikti! — Smirdīgais satraucās.
— Sūna, visa tava pļāpāšana! "Mums bija jāsteidzas," sašutis bija ogrēnietis. — Kaut es varētu sasniegt ciemu…
Viņš nosita pātagu, un flegmatiskais vērsis rikšoja ātrāk. Visi piesardzīgi pagrieza galvas, un kaut kā nebija laika runāt, bet, tiklīdz viņi apklusa, mežs piepildījās ar skaņām. Šurkstēšana, čaukstēšana un daži nezināmas izcelsmes kliedzieni. Šausmīgi! Es jutos kā bērns, kurš baidās no briesmoņiem zem gultas. Tiesa, tā vietā zem manis bija čīkstoši rati, no kuriem es nekad neuzdrošinātos nokāpt.
Kāds muļķis! Šie vīrieši droši vien zināja, ka jums nav kur bēgt, tāpēc viņi nesteidzās panākt. Bet kas būtu noticis, ja es nebūtu melojis?
— Pagaidām vieglprātīgie neuzbrūk. Viņi medī tikai tumsā… — Smirdīgais žēlojās, nevarēdams atrast sev vietu.
"Tas ir dīvaini, ka viņi ieradās šeit un veselā barā." "Tas nav normāli," ogrēnietis sarauca uzacis un mudināja vērsi, taču viņš joprojām centās piebremzēt, it kā nebaidīdamies. "Jūs nemaz nevarat redzēt ceļu." Negriezies, iededz laternu. Kur tu liki amuletus?
Smirdīgais atdzīvojās un pēkšņi sastinga, ieplestām acīm skatīdamies uz savu biedru.
— Pametu darbā…
— Kur pie velna?! — ogrēnietis rūca.
— Tātad tas notiek. Atceries, bija liela kņada… — viņš pakratīja galvu.
Ogre neatbildēja, bet paskatījās uz viņu tā, ka man likās, ka viņš apsver, vai mest savu neuzmanīgo biedru, lai to aprītu plēsēji, kas mums sekoja. Acis kvēloja pavisam tuvu, un es redzēju kaut kādu ēnu, kas skrien aiz pirmās koku rindas.
— Vai jums nav cita gaismas avota? — es sāku krist panikā.
— Kur viņam jāsāk, nyera? Ja vien jūs kaut ko nemagnetizējat? Varbūt kādas burvju gaismas? — Smirdīgais cerīgi skatās uz mani.
Pilnīgi ieskrūvēts!
"Es ļoti vēlētos uzburt dažas burvju gaismas…" es atkārtoju pēc viņa, sēdēdama tālāk no malas.
Bet man nebija laika pabeigt. Rati spēcīgi satricināja uz paugura, un, zaudējot līdzsvaru, es šūpoju zobenu. Četras lielas gaismas bumbiņas, cilvēka galvas lielumā, pēkšņi atdalījās no asmens. Tie gludi pacēlās gaisā un izklājās uz četrām pusēm, aptverot mūsu ratiņus apgaismotā laukumā. Acis mežā sāka nedaudz mazāk spīdēt un uzreiz atpalika.
Par laimi es nogāzos uz siena, nevis aiz borta, tāpēc klusā šokā vēroju notikušo. Ko es tikko izdarīju? Vai šī mana vēlme piepildās?
— Nyera! Ko mēs bez tevis darītu! — Smirdīgais bija sajūsmā un ar redzamu atvieglojumu iegrima sēdeklī.
"Mums vajadzēja doties pabarot aitas, pirms mēs atstājām mežu," Lielais vīrs viņam īgni aizrādīja.
Skatoties uz maģiskajām gaismām, kas nešķita nekas pazīstams, es beidzot sapratu, ka tie nemaz nav lomu spēlētāji. Un es neesmu citā valstī, un Valečka man neko neinjicēja un neko nedeva. Es esmu vai nu miris, vai komā, vai labākajā gadījumā guļu.
Katram gadījumam viņa kārtīgi saspieda savu augšstilbu un gandrīz kliedza. Tas bija ļoti sāpīgi, un caur kreklu parādījās asins traips.
Kādas muļķības?!
Novērsusies no vīriešiem, viņa pacēla apakšmalu un atklāja garu grieztu brūci! Nav dziļi. Drīzāk tas bija jau ielikts skrāpējums, kuru es atvēru ar šķipsnu. Gar viņas kāju stiepās jau izžuvušu asiņu pēdas.
Bet kad man izdevās savainoties un nepamanīt? Droši vien tad, kad viņa nokāpa no ratiem vai, gluži otrādi, uzlēca? Tādā nervozā stāvoklī nav nekāds brīnums…
“Nyera, tu mūs izglābi,” Ogre mani novērsa no domām. "Pretī mums jums kaut kas jāsaka," viņš paskatījās uz savu biedru.
— Buh, bet kā… — Moks no kaut kā nobijās.
"Nyera mūs izglāba no briesmīga likteņa." Es neļāvu neliešiem atņemt tavu nevērtīgo dvēseli! — Ogre atgādināja, un Smirdīgais kaut kā uzreiz nogrima.
— Un tā ir taisnība. Bukh izsaka visu. Klausies viņu, njera.
"Nedodiet drakloda zobenu grāfam Zinboro." Vispār labāk par viņu klusēt. Un mēs nerunāsim. Jā, Moss? — viņš ar spiedienu vērsās pret savu biedru.
— Mēs to nedarīsim! Mēs neko nedarīsim. Es zvēru uz mēles! Ļaujiet viņam izžūt, ja es kādam saku!
"Kādu iemeslu dēļ es vairs negribēju iet pie šī tava grāfa." Varbūt uz citu vietu?
— Nederēs. Mums lika tevi aizvest pie viņa,” ogrēnietis vainīgi paraustīja plecus. — Mēs nevaram nepaklausīt.
— Mēs nekādi nevaram.
— Kurš to pasūtīja? — Es piegāju tuvāk.
Šķiet, ka tagad man tiks atklāts mana izskata noslēpums uz šiem ratiem.
— Ir skaidrs, kurš. Mūsu meistars Žimars arī pasūtīja šo, “labi, ļoti informatīvi,” atzīmēja Smirdīgs.
— Kur viņš mani atrada? — es centos piešķirt sejai draudzīgu izteiksmi.
"Nezinu," ogrēnietis paraustīja plecus un kaut ko pavisam nesaprotamu piebilda: "Biju darbā." Kapitsa pavilka.
— Es zinu! Tikko atstāta nelielai nepieciešamībai, atvainojos par detaļām, nyera. Un tur ir Šis,” viņš klusā balsī izrunāja vārdu “šis”, un Buhs sarauca uzacis un kaut kā grozījās sēdeklī. "Paskatos, un man blakus ir jauna, gaišmataina puiša līķis." Izskatās, ka boļšeņiki izvilka viņa dvēseli. Nu, tas nozīmē, pārmeklēsim līķi, ieraudzīsim zobenu un skrienam pēc Žimara. Viņi domāja, Žimars novilka zobenu, dārglietas, naudu, visu, kas viņam bija. Un viņi sāka par kaut ko strīdēties. Šis paņēma daļu naudas no Žimara un gribēja zobenu, bet nevarēja. Tad Žimars nometa zobenu zemē un aizgāja, bet šis ķermenis tika nosūtīts purvā, un viņš pats griezās ap zobenu, bet nevarēja to izturēt.
— Sasodīts Nirfeat! — Ogre nomurmināja.
— To es saku. Viņš atkal gāja pēc Žimara, bet es klusi tiku ārā no patversmes. Es no bailēm svīstu viscaur. Nodomāju, ka tad, kad uzzinās, ka esmu visu redzējis, sūtīs uz purvu. Atceries vārdu. Tāpēc es steidzos paveikt kādu darbu. Tur noteikti jau pamanīja, ka viņš jau sen staigājis, un domās ieskrēja taisni Žimaram. Viņš satver mani aiz skausta un saka: “Tas esi tu, bezjēdzīgs, kas man vajadzīgs. Tev tik un tā neder!”