Tātad, kas tas par jaunumiem? Un viņi man teica, ka Zinborro paņēma savu meitu kapā. Informācija izplatījusies…
"Vai jūs to iedevāt dimantam?" Es uzmetu ieinteresētu seju.
Grāfs izteica nožēlu ar visu savu izskatu. Tomēr ne pārāk sirsnīgi, kā man likās.
— Ak, tu nezini, Marina! Mana Lindara kļuva par Dimanta pūķa ēnu sešpadsmit gadu vecumā! Draklords Berlians pret viņas un manu gribu izveda viņu no tēva mājas, negaidot, kad viņa sasniegs pilngadību. Un tad tas viss notika,” viņš neskaidri pamāja ar roku. "Nekas nav tas, ka Pūķa priekštecis mūs sodīja par mūsu grēkiem."
Par kādu pasūtījumu šeit ir runa? Un tas Berlians, šķiet, ir tāds pats nelietis kā Cvetkovs.
Pirmā lieta, ko es gribēju darīt, bija izpļāpāt, ka Draklords Frosts nekad neko tādu nebūtu izdarījis, taču es sevi pārbaudīju. Kā es varu zināt, ko man nepazīstams vīrietis darītu un ko ne? Varbūt neuzminēšu. Galvenā doma ir runāt mazāk un abstrakti, tad ir mazāka iespēja kļūdīties. Varbūt nebija pārāk laba doma slēpties aiz valdnieka vārda, bet tas, kas izdarīts, ir izdarīts. Mums būs jātiek ārā.
– Šausmīgi! Es jūtu jums līdzi, Ērl Zinborro. Ir tik šausmīgi zaudēt savu meitu. Es tikko ierados, lai uzzinātu, kā tev iet. No krustmātes Lunāras sen nebija nekādu ziņu, un mamma bija ļoti noraizējusies. Bet es nolēmu pats doties pie tevis, bet apmaldījos un gandrīz nomiru purvos. Jums ir šeit… — Sasodīts! No saviem ceļa biedriem zināju, ka ir kaut kādas robežas — lielāka aglomerācija nekā Ērlingiem, taču nosaukums man galīgi izslīdēja no prāta. — Šeit ir tik… purvaini!
Ērls izplūda smieklos, beidzot atguvies no šoka, un devās ieliet sev vēl nedaudz šī gudri nosauktā alkoholiskā dzēriena. Starp citu, kāpēc viņš tik ļoti nobijās no manis, kad ieraudzīja mani pirmo reizi?
Pat ja es izskatos satriecoši kā viņa meita, man nevajadzētu raustīties, kamēr man nav sirdslēkmes? Mums kaut kā sīkāk jānoskaidro, kas īsti notika, un jāizlemj, ko darīt tālāk. Es nemaz negribēju palikt Zinborro. Intuīcija kopā ar vīriešiem, kas mani pacēla, lika domāt, ka tas nav droši. Bet kur doties tālāk? Man nav ne jausmas…
“Mūsu reģionā ir daudz bagātību, bet purvi tās aizsargā. Bija riskanti doties šādā ceļojumā bez svītas un pat tik agrā vecumā. Tev ir paveicies, ka tev izdevās nokļūt manā mājā.
"Dažreiz bez svītas jūs varat pārvietoties nepamanītāk, bet es zinu, kā pastāvēt par sevi, ērl Zinboro," es pasmaidīju pietiekami auksti un noslēpumaini, lai liktu vīrietim aizdomāties.
Viņš nezina, ka es šeit parādījos tikai pirms dažām stundām, apmulsusi un visumā kaila. Ļaujiet viņam pašam izdomāt, uz ko es esmu spējīgs, ja es nokļuvu šeit no, iespējams, tālās Kirfarongas.
— Ak, vienkārši sauc mani vārdā — Dors, mīļā. Vai tēvocis Dors. būšu gandarīts.
Mūsu sarunu pārtrauca garas un tievas sievietes izskats. No pirmā acu uzmetiena es viņu nosaucu par Vārnu. Līks deguns, augsti vaigu kauli, sīksts tumšo acu skatiens, cieši sakļautas lūpas. Viņas sejā uz visiem laikiem sastinga neapmierinātības maska, un pat pretimnākoša smaida izskats to īpaši neizgludināja.
Ieraugot mani, sieviete kļuva bāla, ne sliktāk par grāfu, izņemot to, ka viņa acumirklī sarāvās un iegāja viesistabā, apstājoties blakus vīram:
"Mans cukurs, iepazīstiniet mani ar mūsu viesi," bez sirdsapziņas sāpēm Vorona paskatījās uz mani no galvas līdz kājām.
"Dobuška, šī ir Marina Frizo, paša drakolorda otrā māsīca un attāla Lunaras radiniece." Viņa ieradās no pašas Kirfarongas, lai noskaidrotu, kāpēc tik ilgi no viņas radinieka nebija ziņu. Marina, šī ir mana mīļotā sieva Kheress. Lunara, atpūties viņas sirds Pūķa Sencis, bija slikta veselība un pameta mani pārāk agri. Biju nemierināma, bet nevarēju ilgi palikt atraitne, un Lindarai bija vajadzīga māte. Kā meitene var izaugt bez sievietes rokas? — viņš uzreiz sāka taisnoties, kas klaji saniknoja viņa sievu.
Viņa neko neteica, bet paskatījās uz viņu tā, it kā būtu gatava viņam izbāzt acis. Es uzreiz sapratu, ka šī ir tā pati saimniece vai mājkalpotāja. Es nebrīnītos, ja viņa uzmāktos grāfa pirmajai sievai. Un, ieņēmis viņas vietu, viņš joprojām turpina viņu ienīst. Man bija žēl vēl nezināmā, bet man tik līdzīgā, pēc grāfa Lindara vārdiem.
"Tas ir ļoti jauki, Kheress," neradot iespaidu, ka es pamanīju, kā viņa raustījās, es pieklājīgi pamāju ar galvu un jautāju. — Vai tu esi no Soliāras? — nez kāpēc atcerējos, kā Smirdīgais teica, ka tur esot “tumšās sievietes”.
— No Bērštonas, bet mana vecmāmiņa bija saules strādniece. Tā ir patiesība! — viņa atbildēja ne bez lepnuma. Pārsteidzoši, ka ar tik skarbu izskatu Voronas balsī izskanēja melase: "Dors, mans cukur, paskaties pulkstenī?" Mūsu viesis ir noguris. Es ierosinu atlikt visas sarunas uz rītdienu, un jums ir laiks iet gulēt. Padomā par savu veselību! Vai tu esi izsalcis, mans dārgais? — viņa pagriezās pret mani.
Sasodīts, kā visi šie laipnie vārdi nesaskan ar šīs sievietes acu izteiksmi! Man šķiet, ka uz mani skatās čūska, izvēloties īsto brīdi ātram sitienam. Citos apstākļos es no viņas neņemtu ne gabaliņu, bet esmu tik izsalcis… Varbūt viņi jau pirmajā dienā nesaindēs paša dragkunga brāļameitu, pat ja viņa ir otrā māsīca.
"Es neiebilstu pirms gulētiešanas uzkost un nomazgāties," es pasmaidīju pēc iespējas pieticīgāk. — Un… es tiešām jūtos šausmīgi apmulsusi, bet es pazaudēju visu savu bagāžu. Mani zirgi kopā ar savu bagāžu noslīka purvā… Bara un seglu zirgi ir mana Belle. Mans tēvs to man uzdāvināja astoņpadsmitajā dzimšanas dienā…
Manas acis viegli piepildījās ar asarām. Nu es apguvu izlikšanās mākslu ar A, astoņus gadus dzīvojot kopā ar Cvetkovu.
Galu galā, Zinborros ir vietējie bagātnieki. Paskaties, viņiem ir kaut kāda karstā ūdens vanna, citādi ļoti gribas nomazgāt vīriešu skatienus un meža ceļa putekļus.
Atkal nav zināms, kad maģija beigsies un mans tērps “pārvērtīsies par ķirbi”? Man nav ne jausmas, kā viss darbojas, bet mana intuīcija man saka, ka es nevaru pilnībā paļauties uz maģiju. Nekas nenotiek par velti. Par visu ir jāmaksā, to es uzzināju jau sen.
Kheress sauca istabeni, briest, brūnainu sievieti ar vasaras raibumu seju un dzīvīgu skatienu ar skaistām tējas krāsām. Viņas acis bija laipnas un mazliet bailīgas. Viņa piesardzīgi paskatījās uz saimnieci, kad viņa neskatījās. Un, kad es to redzēju, es tiešām paskatījos uz grīdu. hmm…
— Liza, paņem dažus palīgus un sagatavo Baltās kameras Njēram.
— Balts? — meitene, kura iepriekš bija skatījusies tikai uz savu kurpju purngaliem, pat pacēla skatienu uz savu saimnieci, bet tad atkal paskatījās lejup un gandrīz nočukstēja: "Bet, nyera…"
“Neliec man to atkārtot, dārgais,” viņa atcirta tādā tonī, ka meitene paklanījās gandrīz no jostasvietas un, nomurminādama: “Balta, tik balta!”, metās ķerties klāt savām darīšanām.
Pabaroja mani necerēti garšīgi (ja nomiršu, tad vismaz ar prieku), ar sarunām īpaši netraucēja — saimniece uzturēja kompāniju, bet vai nu viņa pēc dabas nebija īpaši runīga, vai vienkārši nē. gribas tuvināties.
— Kādi laikapstākļi šodien ir Kirfaronā? Cik auksts parasti ir?
— Jā, ieguva Zinborro. Kad izgāju ārā, sniga,” piesardzīgi ieteicu, taču šķiet, ka nepakavēju.
"Ak, vienkārši sauc mani par Heresi, mīļā." Vai tavi vecāki ir veseli?
"Tēvs saslima — viņš medību laikā sastiepa kāju, bet mātei viss ir kārtībā." Viņš tracinās ap sevi un neļauj viņam nekur iet. Tēvs šādos gadījumos kļūst kaprīzs, tas ir briesmīgi! — es pašaizliedzīgi meloju, cerot, ka man nebūs jāizdomā neesošu vecāku vārdi.