"Vai jūs iesakāt man trenēties kā karavīram?!" — Erlīna bija pārsteigta.
Šķiet, ka tas šeit netika pieņemts. Tātad, jums ir jābūt viltīgam.
— Kāpēc par karotāju? Kā niere, kas rūpējas par sevi, — es piemiedzu aci. — Vajag trenēties slepus, lai neviens neredz! Un jums par to nevienam nav jāstāsta.
Erlīnas acis iemirdzējās.
— Vai gribi, lai es tev parādu, kā tieši trenējos? Un tad ēdīsim.
Sasaucis kalpu, Grapa lika mums pasniegt vakariņas, par kurām mēs iepriekš bijām vienojušies par to “lietderību”. Protams, es biju dūzis “peh-peh”. Lai gan šeit bija grūti novērtēt ēdiena kaloriju saturu, tas varēja mainīties, mēģināju salikt sabalansētu maltīti.
Gaidot pusdienu ierašanos, Grapam parādīju pamata vingrinājumus, kas palīdzēs uzturēt viņa ķermeni formā.
— Un, ja jūs to darāt trīs reizes, trīsdesmit tuvojas katru otro dienu, tad jūsu muca būs elastīga un skaistas formas. Klaids to noteikti novērtēs,” es piemiedzu aci, un sārtums pieskārās Grapas vaigu kauliem.
— Kā šis? — viņa atkārtoja pēc manis, neveikli apsēžoties.
— Jā. Tikai nesēdi tik zemu, rūpējies par saviem ceļgaliem. Centieties nepacelt papēdi no grīdas un nesasprindzināt sēžamvietu, kad pieceļaties.
Kad atnesa vakariņas, izlikāmies, ka nekas nenotiek un cienīgām sejām apsēdāmies viesistabā. Grapa bija pārāk slinka, lai noliktu mantas, un viņa tās vienkārši izgāza vienā kaudzē uz dīvāna.
Viņi pasniedza mājputnu gaļu, sautētus un svaigus dārzeņus. Sanesa visādas nevajadzīgas lietas, un es tautā skaidroju, ka no saldumiem jāizvairās. Bet reizēm tas ir iespējams. Augļus labāk ēst dienas pirmajā pusē. Kopumā viņa dalījās ar visu, ko zināja un atcerējās.
Traukus nesa kopējos trauciņos un tikai tad izlika uz šķīvjiem. Tāpēc nebija jābaidās, ka viņa ir saindēta. Bet katram gadījumam es apmainīju šķīvjus, kad Grapa apjucis. Aromāti mani padarīja traku, un es nevarēju sagaidīt, kad sākšu, bet Grapa mani apturēja:
— Pagaidi!
10. nodaļa. Eko-gaismas izvēlne
Knapi paguvu pie lūpām pienest dakšiņu ar gardu gaļas gabalu, kad Grapa mani apturēja. Pārbijies es nometu gabalu atpakaļ šķīvī.
— Kas notika?
— Mums kaut kas jāpārbauda
Erlīna no kastītes, kas bija nedaudz lielāka par sērkociņu kastīti, izņēma eko vieglu spalvu, kas man jau likās pazīstama. Tas bija mazs, maza naga lielumā, un viņa pēkšņi to iemeta uz šķīvja. Manas uzacis pacēlās uz augšu.
— Ko tu dari?!
"Es pārbaudu, vai Affi nav izdarījis kādu ļaunumu." Viņa varēs kaut ko pievienot manam ēdienam.
— Es? — Man gandrīz negribējās ēst.
Ne velti es baidījos no saindēšanās, jo Ērla meitai joprojām ir tādas pašas problēmas.
— Caurejas līdzeklis vai vemšanas līdzeklis, — Grapa pamāja ar roku. — Eko-light pildspalva uzreiz parādīs, vai traukā nav kas bīstams. Šis ir labākais zināmais līdzeklis. Ir arī čūskas akmens, bet tas reaģē tikai uz indēm. Un pildspalva ir paredzēta visam kaitīgajam. Caurejas līdzekļi, miegazāles, zāles, kas izraisa kašķi, tam nav nozīmes,” skaidrojot, Grapa uzmanīgi vēroja pildspalvu.
Es arī, bet nekas nenotika.
— Un kā? — Es nevarēju to izturēt.
"Viss kārtībā, var ēst bez bailēm," izņēmusi spalvu, Erlīna paņēma jaunu.
Pārējos traukus pārbaudīju tāpat, pat maizītes, vienkārši uzliekot tiem spalvu. Viņa iemeta vēl vienu no krūzes izlietajā kompotā, un šoreiz pār spalvu pārskrēja zaļa dzirkstele. Spilgts, jūs to ne ar ko nesajauksit.
Ekofar spalvu vērtība manās acīs ir augusi daudzkārt un jaunatklājums lika priecāties. Cik forši! Tagad varu ēst normāli. Pat ja ir pārāk aizdomīgi lietot šo līdzekli brokastīs, vēlāk varēšu pusdienot savās kambarī.
— Kāds rāpulis! — Grapa zvērēja un izmeta krūzes saturu pa logu, un tad palūdza atnest jaunu dzērienu. "Un pārliecinieties, ka Affinata nav blakus, kad viņi sāk līt virtuvē." Neatstājiet nevienu soli! — viņa piedraudēja kalponei.
— Izrādās, ka spalvu iegūšanai tiešām vajag ekofāru?
— Tā ir patiesība.
"Es ceru, ka būs…" es nepatiesi novēlēju un gludi pagriezu sarunu sev vēlamajā virzienā: "Viņš būs izsalcis un atgriezīsies." Starp citu, ko ēd eko gaismas?
"Galvenokārt čūskas un peles, bet, kad viņš ir izsalcis, viņš var ēst tārpus," Grapa norādīja kaut kur būra virzienā.
Netālu stāvēja trīs ar vāku pārklāti, skaisti apgleznoti katli vai vāzes, kas veidotas kā krūze.
"Vai jūs sakāt, ka tur ir viņa ēdiens?" — ideja glabāt beigtas peles vai čūskas tieši istabā man nešķita īpaši veiksmīga.
"Jā," Grapa ar ēstgribu, ko es nebiju redzējis brokastīs, sāka ēst sautējumu.
Izskatās, ka cāļa barošana būs grūtāka, nekā domāju. Es noteikti nevarēšu nepamanīta satvert sauju peļu, nemaz nerunājot par čūsku vai tārpiem. Uhh!.
Nevarēdama vēl pabarot ekofāru, nolēmu pabarot vismaz sevi. Un viņa iebāza mutē gaļas gabalu. Sautējums sanāca aromātisks un garšīgs, un šoreiz darīju to taisni. Kad patīkams sāta sajūta pārņēma manu ķermeni un Grapa sāka uzdot precizējošus jautājumus par vingrinājumiem, es pamanīju:
— Būtu labi arī regulāri skriet. Dažreiz ar to pietiek.
"Es baidos, ka nevarēšu skriet," Erlīna pasmīnēja. — Tas var izraisīt pārāk daudz uzmanības un jautājumu.
— Kāda aktīva spēle? Ko tu šeit parasti spēlē? Šeit, Kirfaronā, mēs slēpojam un braucam ar ragaviņām un spēlējam sniega bumbas. Visiem jauniešiem tas patīk, un neviens neteiks, ka tas ir kauns Erlīnai,” es meloju.
"Varbūt mēs varam biežāk spēlēt nūjas un bumbas." Šī ir spēle muižniekiem,” vienkāršos noteikumus sāka skaidrot Grapa.
— Tas ir labi! Ir svarīgi biežāk atrasties ārā. Ādas krāsa būs labāka. Un arī pietiekami gulēt.
"Affi saka, ka daudz gulēt ir kaitīgi…" Grapa pārtrauca teikuma vidū un saburza seju. — Jā, jā, es jau sapratu, ka mana māsa man daudz ko stāsta. Kā es viņai varēju uzticēties?! — Viņa mazdūšīgi paskatījās uz mani. — Es esmu naivs muļķis! Viņa grieza mani kā čūskas aste, un es aizrāvos ar katru viņas ķircināšanu: “Grappa, tik ilga gulēšana ir slikta smadzenēm! Tu nevarēsi turpināt runāt,” viņa smieklīgi atdarināja māsu.
Mēs abi smējāmies. Es netiku maldināts, tas mūs nesadraudzēja, un Erlīna ir laipna pret mani tikai tik ilgi, kamēr uzskata mani par noderīgu. Es labi pazinu šāda tipa sievietes, tāpēc biju piesardzīgs.
"Galvenais ir, neparādiet, ka esat viņu izdomājis, un neizpaudiet mazos noslēpumus, ko es tev iemācīju, un tad tava māsa nespēs tev sekot līdzi."
Pēc pusdienām vēl gandrīz divas stundas zīmējām kleitas, pārrunājām stilus, audumus, aksesuārus un beidzot nogurām. Grapa manāmi nožāvājās, un es piegāju pie loga, nožēlodama, ka visu dienu esmu sēdējusi četrās sienās. Saule man vairs neapžilbināja acis, un es pēkšņi atklāju, ka ir divas tādas pašas saules! Mātes maiņa! Divi!
Bija jāpieliek pūles, lai nekliegtu. Es sastingu, skatījos debesīs un nevarēju pieņemt to, ko redzēju. Galvenais nekomentēt, izlikties, ka tā tam ir jābūt, citādi… Citādi visi uzreiz sapratīs, ka esmu savādāka.
"Pūķis un ēna jau dodas uz horizontu," piecēlās Grapa un arī paskatījās ārā pa logu. Karstums pierimis.
— Varbūt izejam pastaigāties? — es ierosināju, cerēdama, ka grāfa meita man parādīs pils pagalmu.
Man tas būtu jāizpēta gadījumā, ja izbēgšu. Un vispār nekad nav slikta ideja noskaidrot, kur un kas atrodas.