"Tu domā ar savām biksēm," Aija teica, bet Silans tikai apmulsis uzmeta viņai skatienu un tad uzmeta šausmīgu seju: "Ej prom no šejienes, mazā!"
Aija kliegdama aizbēga, bet Zlata palika. Pēc sazināšanās ar harpiju šādas lietas viņu nekādi neietekmēja.
— Silan, vai tas, ko tu teici, ir taisnība?
Puisis ilgi skatījās uz viņu un tad pamāja:
— Tā ir patiesība.
Un tā, turot sāpošo sānu, Zlata otro stundu pēc kārtas kāpa augšup pa lēzeno nogāzi. Viņa bija šausmīgi izslāpusi, bet, kad viņa aizbēga, meitene pat nedomāja par piegādēm. Uz pleca uzsēdās skrūvju lente — arī puķu pūķis bija noguris.
Nevarēdama to izturēt, Zlata nokrita uz muguras un, izpletusi rokas uz sāniem, skatījās uz divām spožām saulēm — Pūķis un Ēna nepielūdzami virzījās pretī saulrietam. Tomēr Zlata nešaubījās, ka viņi viņu atradīs, pirms tumsa. Vēlākais viņi to paķers pirms vakariņām, kad draugs iedos mammai zīmīti. Līdz tam laikam Aija būs atpakaļ. Viņa teiks, ka redzējusi viņu kaut kur pils teritorijā, un kādu laiku viņi meklēs tikai iekšā.
Vai varbūt tie neizturēs līdz tumsai…
Tagad visiem tam nav laika. Tētis ciemā rīko apskates balli onkulim Eirenam, tāpēc pulcējies tik daudz cilvēku.
"Es esmu izslāpusi," viņa sūdzējās pūķim.
Viņas māte iemācīja viņai runāt ar ziediem. Tiesa, nācās ļaut viņiem iekost pirkstā, taču Zlata to izturēja. Pārāk nesāp, ja spēj saprast šīs maģiskās radības.
Kurš to būtu domājis, ka pirms nepilna gada viņa Zlata par to zināja tikai no pasakām, kuras viņai lasīja Agripina. Vecmāmiņa, kura izrādījās īsta harpija. Viņa ar māti dzīvoja vecā privātmājā mazpilsētas nomalē. Nākamajā rudenī Zlatai bija jāiet uz skolu, bet vasaras sākumā viņas māte pazuda. Ja nebūtu Agripinas, Zlata noteikti būtu nogādāta patversmē, taču Gapa to neļāva. Viņa bija tur visu laiku un atbalstīja Zlatu no visa spēka, un tieši tad Zlata uzzināja, ka maģija pastāv. Viņa ticēja, ka notiks brīnums un viņa ar mammu atkal būs kopā.
Kad pienāca septembris, Zlata negāja uz skolu, bet kādu nakti viņas istabā pavērās īsta pāreja uz citu pasauli, un tur atradās viņas māte. Divreiz nedomājot, Zlata izlēca no gultas un pieskrēja pie viņas, kam sekoja Gapa. Tātad visi trīs nokļuva Dragon Reaches pasaulē.
Izrādījās, ka šī ir harpijas mājas pasaule, un Zlata šeit nav sveša. Viņa ir Pūķa ēna, lai gan viņa vēl ir maza. Tas nozīmēja kaut ko svarīgu, bet neviens viņai to nepaskaidroja. Un Aija teica, ka Draklordi nevar dzīvot bez Ēnas. Ēnas palīdz tām pieņemt cilvēka formu un valdīt. Tāpēc Zlata nolēma, ka viņa ir sava veida princese. Patiesībā tas tā bija, jo pats limita draklords Drakendorts kļuva par viņas tēti. Viņa, Zlata, ar savām rokām atbrīvoja viņa dimanta pūķi no maģiskajām važām.
Zlatai ļoti patika jaunā pasaule. Tiesa, šeit nebija ne datora, ne mobilā telefona, taču viņa ieguva jaunus draugus, un iesācēja Aija, maza, bet dzīvespriecīga meitene, kļuva par viņas labāko draudzeni. Cik dažādas palaidnības viņi izvilka kopā!
Taču bija arī nepatīkami brīži. Pat sliktajiem. Piemēram, kad viņu nolaupīja Nirfeats — ļaunie burvji. Maģija noteikti pastāv, taču tā var būt nelaipna. Labi, ka tētis, kuru viņa mīlēja, uzvarēja un padzina neliešus no savas teritorijas. Un tagad mums jāpalīdz tēvocim Eirenam, Torisvenas robežas draklordam, smaragda pūķim, izdarīt to pašu. Tikai viņa pils ir ļoti slikta, tā viss brūk, un burvju zobens ir pazaudēts. Vienatnē viņš ir skumjš un slikts, bet ar Ēnu viss būs jautrāk. Viņi droši vien skūpstās kā mamma un tētis…
Maģija pastāv, tāpēc Zlatai nebija šaubu, ka Silans teica patiesību, kas nozīmē, ka viņai viss izdosies. Galu galā Dragon Dragon noteikti ir laipns un noteikti izpildīs viņas lūgumu.
Dragon Progenitor bija tas, kurš radīja šo pasauli. Viņš sadalīja visu zemi robežās un katrā robežā iecēla savu valdnieku — draklordu. Katrs draklords nesa sevī pūķa garu, lai pasargātu savas zemes no lielām briesmām. Tētis bija dimanta pūķis, un tēvocis Eirens bija smaragda pūķis. Un Zlata jau zināja, ka ziemeļos, aiz Pūķa grēdas grēdas, Kirfarongas pierobežā, dzīvo safīra pūķis. Dienvidos, Soliyar robežā, ir dzintars, bet dienvidrietumos, Berštonas robežās, ir rubīns. Tieši no turienes parādījās pašas nirfas, ar kurām ir tik grūti tikt galā.
— Ak, kas tas tur lido? Vai tas nav pūķis? — Skrūvlente, ar kuru viņi pēdējā laikā šķīrās reti, pēkšņi kļuva piesardzīga.
— Kur? — meitene uzreiz pielēca.
Ja viņi jau ir sākuši viņu meklēt, tad viņai nebūs laika īstenot savus plānus.
— Nekur! Bet, ja tu gulēsi šeit, tu vispār nevarēsi staigāt.
Atzīdama, ka mazajai draudzenei ir taisnība, Zlata kurnējot un vaidēdamās piecēlās un atsāka kāpt. Man šausmīgi sāpēja kāju muskuļi, mutē valdīja īsts Cukurs — ne tikai bija sauss, bet arī smiltis čīkstēja uz zobiem.
— Skrūvlente, atrodi man ūdeni, vai ne? Lūdzu, viņa jautāja. "Un pārbaudiet, vai ceļš, pa kuru es kāpju, ir pareizais?" “Viņa visvairāk baidījās pagriezt nepareizu pagriezienu un palaist garām vienīgo iespēju palīdzēt tēvocim Eirenam.
Zlata nebrauca tā, kā kādreiz gāja viņas mātes kāzu kariete, vispirms devās tālu uz rietumiem uz ciematu. Pārāk tālu. Viņa nevar pārvarēt šo ceļu. Screwtape mums ieteica apbraukt pili no austrumiem un uzkāpt nogāzē no pils puses, izmantojot kazu celiņus. Par laimi, kalnos negaidīja stāvas klintis vai citas briesmas, un ceļu varēja ievērojami saīsināt.
Kad Zlata, pieķērusies pie krūmiem, beidzot izkāpa uz vecā akmeņainā ceļa, kas veda gar nogāzi uz jūru, Pūķis un Ēna bija veikuši apmēram divas trešdaļas no ceļa pāri debesīm. Drīz sāksies vakariņas, un Aija iedos zīmīti mātei…
— Cik ilgs laiks nepieciešams, lai Berliāns aizlidotu uz Pūķa priekšteča alu?
— viņa jautāja Skrūvlentei.
— Nezinu. Desmit līdz piecpadsmit minūtes.
Nu jā, ceļš, pa kuru viņa pavadīja gandrīz visu dienu, nožēlojamās minūtēs var tikt nosegts spārnos…
Zlata sakoda zobus un gāja gandrīz nesaskatot ceļu, iedomājoties, ka viņa ir dzelzs robots Terminators, filma par kuru Gapam tik ļoti patika. Zlatai Terminators nemaz nepatika, un filma šķita veca un garlaicīga. Tās ir tikai karikatūras. Patiesībā viņai pat neļāva to skatīties, un viņa atcerējās baiso vīrieti ar dzelzs skeletu. Viņš gāja, gāja un gāja, pat ja visi uz viņu šauj.
Tikpat nepielūdzami viņa tagad gāja uz savu mērķi.
— Zlata, es atradu ūdeni! — Priecīgi iekliedzās Skrūvlente, kuras prombūtni meitene pat nepamanīja, kustinot asiņainās kājas un šņācot.
No noguruma viņa pat atļāvās nedaudz raudāt. Bet, tiklīdz es dzirdēju par ūdeni, man bija it kā otrais vējš. Zlata dzēra, četrrāpus stāvēdams pie strauta un smeldams saujas ūdens. Tad viņa nomazgāja seju, putekļainu un apzināti nosmērētu ar netīrumiem. Tik drūmā meitenē nevienam nebūtu aizdomas par skaisto Pūķa ēnas meitu, kā viņa ticēja. Aija ieteica viņai maskēties, un viņa arī palīdzēja viņai ģērbties kā ciema iedzīvotājai.
Iedzērusi un izskalojusi sāpošās pēdas, Zlata kurpēs iebāza ceļu strādnieci — ārstniecības augu, kas dziedē brūces. Visi bērni pielīmēja šīs plakanās, apaļās lapas uz saviem nobrāzumiem, nevēloties pamest spēli un doties mājās. Žēl, viņa nezina, kā izārstēties kā Aisan. Zlata pat mēģināja pārvietot plaukstas pār savām ādas skrāpējumiem un skrāpējumiem, taču nekas nesanāca.
Zlata alai tuvojās jau krēslā. Atvērtā pūķa mute viņu nobiedēja, un viņa uzreiz neizlēma iet iekšā. Viņa ilgi stāvēja, atskatoties uz jūru, kas naktī bija kļuvusi trakojoša.