— LABI. Skrūvlente, vai tu ar mani? — meitene apņēmīgi nolieca galvu un spītīgi kliboja alā.
Viņa neredzēja, kā aiz viņas no zila gaisa tika noaustas divas figūras.
Vasilina Vjuga, drakloda Reginharda Berliāna sieva un ēna.
Dort Hall pils, Dragonspine, Drakendort Reach apkārtne
— Reg! — es biju sašutis.
Noskatīties, kā mana meita ar mierīgu sirdi ieiet Progenitor Dragon Cave tumsā, bija grūti. Es jau iekšēji kūcēju un, ja ne vīrs, es jau sen būtu satvērusi huligānu aiz apkakles un vilkusi mājās, pārtraucot šo stulbo eksperimentu.
– Ššš! "Zlata ir īsta cīnītāja," mans vīrs čukstēja, ciešāk apskaujot mani aiz pleciem. — Paskatieties tikai uz gara spēku! Jūs nevarat viņai atņemt uzvaru pēc tam, kad viņa ir pārvarējusi ceļu. "Bet jums vienmēr būs laiks viņu pērt," viņš pasmīnēja.
Es gribēju iebilst, bet precīzs sitiens kaut kur pa nieri lika man apklust un satvert savu pieklājīgā izmēra vēderu.
— Ak!
— Kas notika? Vai jūs dzemdējat? — mirkļa apjukums vīra acīs mani uzjautrināja.
— Nē. Bērns spārda.
— Mūsu dēls!
"Vai varbūt meita," es parasti ķircināju dralordu.
"Ja viņa ir pa pusei tāda pati kā Zlata, es piekritīšu meitai."
Patiesībā es zināju, ka piedzims dēls. Aisana to noteica jau sen, bet mēs apzināti turējām noslēpumā bērna dzimumu. Daļēji es gribēju pārsteigt dralordu, daļēji es izsmēju abām pasaulēm raksturīgo vīrišķo vēlmi iegūt mantinieku vīrieti.
— Vai zini, kas mani kaitina visvairāk? — drūmi jautāju vīram.
— M? — draklords, apbrīnojot jūru, klusi atbildēja.
— Vai tu neuzminēji?
— Nu… Zlata neprasīja atļauju braukt uz šejieni?
— Nē! Mani kaitina, ka viņa to dara viņa dēļ! “Tēvoci Eirena” vārdā es čīkstu atdarīju savu meitu un aizvainots novērsos, saliekot rokas uz krūtīm.
Taču Zlata ļoti labi zina, ka mātei nevajadzētu uztraukties. Ja viss būtu noticis tā, kā mazie huligāni plānojuši, es saņemtu zīmīti tieši pirms vakariņām. Un es noteikti dzemdētu pirms laika. Labi, ka Sonic man visu izstāstīja un Screwtape man par to pastāstīja. Tāpēc mēs bijām gatavi jebkurā brīdī parādīties viņai blakus. Atklāti sakot, tikai Regs mani atturēja, lūdzot, lai ļautu meitai izpildīt viņas plānu.
"Ticiet man, viņa darītu to pašu jebkuram mīļotajam," Reginhards iebilda.
— Jā, un visi izmantos viņas laipnību un nesavtību? Jā, Zaļā naža dēļ viņa tik daudz reižu varēja nonākt nepatikšanās.
Tāpēc es sāku ķircināt Eirenu, kad uzzināju, ka laupītājs Nazis kļuva par smaragda pūķi. Viņš ir zaļš! Nav izaudzis līdz smaragdam!
"Starp citu, Eirena pat nezina, ko viņa dara!" — dralords bija sašutis.
"Nu, labi," es turpināju principiāli šņukstēt. "Es nebūtu pārsteigts, ka tieši viņš viņai deva ideju." Viņam būs labi. Es biju laupītājs un esmu joprojām…” Es nočukstēju ne sliktāk kā čūska.
Zlata, Pūķa Berliānas ēnas meita.
Pūķa priekšteča ala, Drakendortas valstība.
Tikmēr Zlata lēnām gāja cauri alai, un, viņai virzoties uz priekšu, iedegās arvien vairāk maģisku gaismu. Tie karājās augstu zem griestiem un zem tā, un tāpēc tie šķita kā zvaigznes debesīs. Iekšpusē nemaz nebija biedējoši, un meitenei pat patika milzīgā Pūķa priekšteča statuja. Izgrebts no akmens, viņš draudzīgi paskatījās uz viņu un… pasmaidīja.
Par spīti sāpošajām pēdām un sāpošajam ķermenim, Zlata neizturēja un arī smaidīja pretī, pārsteigta, ka kādam radusies ideja uztaisīt statuju ar tik laipnu seju, it kā no multfilmas.
— Sveiki! — viņa kautrīgi sveicināja pēc iegribas. "Vai jūs neiebilstat, ja es sēdēšu šeit?" Ļoti noguris?
Viņa domāja, ka pūķis pamāja. Visticamāk, tie bija kļūmes no noguruma, mana māte teica, ka tas notiek, kad visu redzi. Krēsla un ēnas no šīm laternām krīt dažādi… Kopumā viss ir kopā. Tas pat nešķitīs.
"Mani vecāki drīz atbrauks pēc manis, tāpēc man ātri jums kaut kas jāpasaka…" Zlata vilcinājās. — Pūķa ciltstēv, lūdzu, atsūti tēvocim Eirēnam ēnu. Tēvocis Eirens kļuva par pūķu kungu, kad nomira viņa tētis. Un viņi arī nozaga viņa burvju zobenu, un bez zobena dralordam ir grūti… Nu, tu jau zini,” viņa ilgi stāstīja visu, ko varēja atcerēties un kas šķita svarīgi.
Nez kāpēc šķita, ka tas ir tas, kas vajadzīgs. Bet ar vēlēšanos, piemēram, dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā, nepietiek. Nepieklājīgs. Un kaut kā bija neērti atstāt smaidīgo pūķi vienu. Bet nebija ko darīt, laikam jau viņu meklēja, un labāk, ja viņa vecākus sagaidītu ārā. Nu, ja tas kļūst biedējoši, viņš atgriezīsies. Pūķis priekštecis viņai noteikti nekaitēs.
— Tev laikam te skumji vienam? Es nākšu vēlreiz. "Tikai parunāt," viņa nez kāpēc apsolīja, dodoties uz izeju.
Viņai ejot, maģiskās gaismas pa vienai nodzisa, paslēpjot pūķa statuju tumsā. Zlata vairākas reizes apgriezās un pat pamāja viņam, izejot no alas. Lai gan viņa nevarēja viņu redzēt, viņa bija pārliecināta, ka viņš skatās uz viņu.
Smagi nopūšoties, viņa izgāja alās un uzreiz sastapa tēti un mammu.
"Atvainojiet, bet man tas bija jādara…" bija viss, ko viņa teica.
Taču atbildes vietā māte viņu cieši apskāva un izplūda asarās.
2. nodaļa. Laulība atriebības nolūkā
Uzņēmēja lauku māja, Maskavas apgabals.
— Nu, tas tā, es esmu gatavs!
Es rūpīgi pārbraucu ar rokām pār saviem augšstilbiem, kas bija pārklāti ar gludo audumu līdz zemei garajiem svārkiem. Šaurs augšpusē, tas vienmērīgi novirzījās uz sāniem un skaisti pārklājās, ejot. Un man patika krāsa — manā galvā es to saucu par "pulverzilo". Šīs ir asociācijas, kuras radīja šis auduma tonis.
Gaiši pelēks bruņurupucis, no pirmā acu uzmetiena vienkāršs, lieliski saderēja ar svārkiem. Audums, blīvs apakšā, pacēlās tieši virs krūtīm, un uz pleciem un piedurknēm bija caurspīdīgi ieliktņi, radot ilūziju par korsetes nēsāšanu. Abi bija no viena slavena zīmola jaunās pavasara kolekcijas, kuru masu tirgū nevar nopirkt. Tāpēc eksperti to novērtēs.
Viņa saglabāja savu frizūru pieklusināti, savi garos matus brīvā bizē, kas ir moderna jaunajā sezonā. Viņa visu papildināja ar dabīgu grimu, nelielu uzsvaru liekot uz acīm. Es pievienoju nedaudz smaržas.
— Tu izskaties labi! — viņa piemiedza sev ar aci un uzlika lielus auskarus.
Mana vīra dāvana vienreiz lieliski iederējās kopējā ansamblī…
Atceroties savu vīru, viņa sarauca pieri. Šodien man ir ļoti svarīga diena. Visam jānotiek bez aizķeršanās.
Novēršot uzmanību, viedtālrunis iepīkstējās, un ekrānā parādījās īss ziņojums no nezināma numura:
"Viņš zina. Esi uzmanīgs!"
Man uzreiz sāka trīcēt rokas, es paķēru telefonu, bet steigā to nometu. Es to paņēmu un, neatslēdzot to pirmo reizi, ieskatījos ziņnesē. Es nebiju iedomājusies vēstījumu un pārlasīju to vēlreiz, auksta no priekšnojautas.
— Marišiks? — atskanēja no gaiteņa un atskanēja steidzīgi soļi. — Vai tu esi gatavs?
Steidzīgi izdzēsu ziņu, iemetot viedtālruni gultā, un pietuvināju seju spogulim. No turienes uz mani ar skatiena dziļumos slēptu izmisumu raudzījās skaista, bet auksta un nesasniedzama jauna sieviete…
Mans vīrs zina! Viņš zina! Katastrofa! Murgs!
— Marina! — Cvetkovs, ar kaut ko neapmierināts, ielauzās guļamistabā. — Ak, tu esi šeit? — viņš apmierināti izdvesa, rūpīgi nopētot mani no aizmugures. — Vai tu esi gatavs?