Lai gan man Afija nepatika, šāda attieksme šķita briesmīga. Un ar jaunu sparu es sitos pa kokona cieto virsmu, pieprasot, lai meitene iet vaļā.
— Eirēna! Eirēna! Izlaid mani! — velti prasīju.
Tikmēr dralords, sakopojis spēkus, atkal uzbruka Nirfejai. Šoreiz, raidot viņai maģisku sitienu krusu. Viņš pārvietojās ar pārsteidzošu ātrumu un graciozitāti, spējot pārmaiņus mainīt maģiju un zobena sitienu ķēdes. Bet šķiet, ka vampīrs nez kāpēc valkāja bruņas. Viņa veikli izvairījās, kustējās un sapinināja dralordu ar ēnainu taku.
— Eirēn, kā es varu palīdzēt? — jautāja ne uz ko necerot.
Pavisam negaidīti saņēmu atbildi, kas it kā skanēja manā galvā:
“Vēl nav pienācis laiks. Dodiet mums dažas minūtes…"
Šķita, ka balss pieder Eirenai, un tajā pašā laikā tā nepiederēja. Tas bija tik dīvaini, ka es sastingu no pārsteiguma. Apmulsis skatījās uz draklordu, kurš nenoguris turpināja cīņu, pat nepaskatoties manā virzienā.
— Gaero! — Nirfeja steidzās.
Sliktais puisis viegli saplēsa Affi kleitu. Plānais audums padevās, pakļaujoties asmenim, kas bija ataudzējis izliekto asmeni. Atklājot meitenes ķermeni…
— Nē! Atstājiet viņu! Neuzdrošinies! — Heresa steidzās palīgā meitai.
Vampīrs, kurš tikko nejauši atradās netālu, nejauši pamāja ar saviem iegarenajiem nagiem. Dzīvība acumirklī izdzisa no Erlesas acīm, šķita, ka viņa uz brīdi sastinga un tad nokrita uz grīdas, satverot rīkli. Grapa kliedza sirdi plosoši, viņai pat izdevās izkļūt no Klaida rokām un aizsteigties pie mātes. Miskalia sāka raudāt, slēpdama seju rokās. Man reibst galva. Tas bija pārāk…
— Beidz! Beidz, lūdzu! Es nočukstēju, noslīdot pa kokona sienu uz grīdas.
"Man vajag tavas asinis. Tagad!" — manā galvā atkal atskanēja tā pati balss: "Asinis un Pūķa ēnas skūpsts."
26. nodaļa. Smaragda pūķa ēna
Balss, kas prasīja manas asinis un skūpstu, bija tā pati, kas mani uzrunāja iepriekš, tāpēc es piekritu bez jautājuma.
— Jebkas, Eirēna! Vienkārši pārtrauciet to!
Jā, es tagad darītu visu, lai apturētu notiekošās šausmas. Es nepārdzīvošu vēl vienu šādu slepkavību manu acu priekšā!
Es nevaru iedomāties, kā, bet draklords pēkšņi atradās man blakus monolītā kokonā. Viņš vienkārši zibens ātrumā metās man pretī, mainījis domas par uzbrukumu Nirfeai, un izgāja cauri kokona sienai, it kā viņas tur nebūtu. Bet burvība, kas uzbruka ārā, nepārgāja, lai gan tās uzplaiksnījumi bija tikpat apžilbinoši kā metināšanas uzliesmojumi. Ārā bija tāda rūkoņa, ka man radās aizdomas, ka aizsardzība mani pasargā arī no pārlieku skaļām skaņām.
Viņa paskatījās uz dralordu. Mana mute acumirklī izžuva no kaujas sakarsētā cilvēka tuvuma, un visi vārdi uzreiz kaut kur pazuda. Bet uz teikto ir jāatbild, turklāt nekavējoties. Man nav laika domāt.
Eirens paskatījās uz mani ar nesalasāmu skatienu un tad pastiepa roku, palīdzot piecelties. Piecēlusies, es paskatījos uz sāniem. Baidījos, ka Gaero jau ir nodūris Affinatu, bet ieraudzīju bildi, no kuras man pat vēders sāpēja. Nirfeats pārcēla vēl divus galdus, un Grapa un Miskalia, kas pretojās, tika vilkti uz viņiem.
— Kas tas par upuri? — mana balss nodrebēja.
— Kaut kas tamlīdzīgs. Bet mums vēl ir maz laika. Ja mēs pasteigsimies, meitenes necietīs, ja vien tu man palīdzēsi. Tā ir patiesība…
Es neizjutu īpašas simpātijas pret Zinborro ģimeni, izņemot to, ka manas attiecības ar Grapu bija samērā siltas, taču es to nevienam no viņiem nenovēlēju. Pat Herese, lai gan viņa, iespējams, bija pelnījusi mirt par Lunāras un viņas meitas dzīves izpostīšanu.
— Kas mums jādara? — viņa apņēmīgi pārtrauca dralordu, kaut arī viņas sirds dauzījās kā traka.
"Nekas sarežģīts, bet man vispirms jums viss jāpaskaidro." Citādi nav labi,” viņš sarauca pieri.
— Tikai pasteidzies! — es bieži pamāju ar galvu, atkal uzmetot sānis skatienu meitenēm, bet no redzētā iekliedzos un atspēkojos, atsitoties ar plecu pret kokona sienu.
Pavisam tuvu, it kā lūrētu pa logu, Nirfeja skatījās uz mums. Manas bailes viņu ļoti uzjautrināja. Parādot asus garus ilkņus, vampīrs noskrēja savu nagi gar aizsargājošā kokona malu. Sastindzis, es skatījos uz dziļo skrāpējumu…
"Es tikšu pie jums pēc tam, kad nogalināšu draklordu." — viņas insinējošais čuksts sasniedza mani. Nirfeja atskatījās uz meitenēm. — Vai gribi, lai es tev pastāstu, kas notiks ar viņiem un ar tevi? Vispirms…
Manas kājas kļuva vājas, un, ja tā nebūtu Eirena, es atkal būtu noslīdējusi uz grīdas. Viņš dusmīgi savilka žokli un pagriezās tā, lai bloķētu nirfeat no manis. Tajā pašā laikā visas skaņas no ārpuses pazuda, un kļuva nedaudz vieglāk, kad draudīgais čuksts, kas solīja briesmīgu spīdzināšanu, pārstāja spiest smadzenes.
— Marina! Marina, paskaties uz mani, lūdzu! Aizsardzība ilgs ilgu laiku, nebaidieties! Mēs veiksim rituālu, bet… Bet pēc tam tu kļūsi tikai mans. Jūs kļūsiet par smaragda pūķa ēnu.
Man šķita, ka viņš uzreiz neuzdrošinājās to izteikt. Un, to izrunājis, viņš samulsa, turpinot intensīvi uz mani skatīties.
Lizas stāsti par samaitātu pūķu kungu kaut kā tam neiederējās. Tomēr es arī nosarku no viņa vārdiem. Viena lieta ir redzēt sapnī savu sapņu vīrieti un būt atslābinātam — tad es nedomāju, ka viss patiešām notiek. Ir pavisam savādāk dzirdēt šādas lietas, stāvot rokas attālumā no viņa patiesībā.
— Kādā ziņā tas ir tavs? — viņa tikko dzirdami izspieda.
"Visos," Eirena netraucēja staigāt apkārt.
— Vai man būtu ar tevi?
— Jā. Tikai ar mani.
— Dzīvot kopā?
— Jā.
— Guļ… vienā gultā? — vaigus piepildīja sārtums, un es nevarēju pacelt acis uz dralordu.
Kāpēc es esmu tik neērti? Reiz es piekritu Cvetkovam savas māsas dēļ. Tagad situācija bija neskaidri līdzīga, taču neizraisīja noraidījumu.
"Man tas ļoti patiktu, bet es tevi tur nepiespiedīšu." Smaragda pūķa vārds! — Eirenas balss skanēja nedaudz aizsmakusi.
Viņa pamāja, joprojām nepaskatīdamās. Viņa skatiens cieši pieķērās skaistajai cirtai, kas bija izšūta uz kamzola.
"Labi," Eirena elpoja. "Tā kā jūs pieņemat nosacījumus, tad pasteidzīsimies." Man vajadzēs pilienu jūsu asiņu, man būs jābūt pacietīgam. Piliens tavas asinis un daži pilieni manējo. Tas nodibinās saikni starp robežu, pūķi un ēnu. Reach saņems pilntiesīgu pūķa kungu, pūķa spēks palielināsies, un es varēšu iznīcināt Nirfea burvību. Palīdzība nāks vēlāk.
— Sapratu! — es apņēmīgi pamāju un aizvēru acis.
Eirena satvēra manu roku, es saviebos, gatavojoties sāpēm. Tērauds pieskārās manam pirkstam… Cik auksti!
— Mēness!
Man ne reizi vien ir nācies ziedot asinis klīnikā, un tas vienmēr bija daudz sāpīgāk nekā tagad. Es vēl neesmu izjutusi neko citu kā tikai aukstu, bet šis "Ak!" kaut kā tas iznāca pats no sevis. Tīri instinktīvi. Efekts mani pārsteidza! Pārsteigumā es plaši atvēru acis un paskatījos uz dralordu. Un tas ir uz manis. Ņemot vērā, ka viņš turēja manu ievainoto pirkstu mutē, tas izskatījās smieklīgi.
Tas ir tik smieklīgi, ka mani nervi neizturēja tik smagu pārbaudījumu, un es izplūdu smieklos. Un tad viņa izplūda smieklos, nokrītot viņam uz krūtīm. Pat asaras tecēja.
Tomēr es ātri nomierinājos. Nebija laika ilgstošai emociju izpausmei. Meitenēm uz galdiem tur nav smieklīgi.